Menu
RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Kā mēs neaizgājām bojā. 190 kilometri no Rīgas

Dita Deruma/ TVNET/Apollo
Foto: Agnese Stūrmane

Nav nekāds jaunums, ka starp visām iespējamām reizēm, kad pasaule varēja «aiziet pa pieskari» – spāņu gripas, viduslaiku mēra epidēmijas un Tamboras vulkāna izvirduma – vienmēr nozīmīgu vietu ieņēmusi arī tā dēvētā Kubas krīze 1962. gadā, kad pasaule divas nedēļas atradās viena soļa attālumā no kodolkara.

Šā gada 14. oktobrī paliks 55 gadi, kopš mēs kārtējo reizi neaizgājām bojā.

Divas reizes Latvija bija gatava «pasaules galam»

Tomēr diez vai visiem zināms fakts, ka kodolraķešu palaišanai gatavas bija arī Latvijas PSR kodolraķetes. Jā, Latvijā atradās īstas atombumbas, un vismaz divas reizes (otra bija Černobiļas katastrofa) tās bija gatavas piedalīties «pasaules galā» – kodolkarā. Latvijas teritorijā bija izvietotas 12 kodolraķešu bāzes, no kurām piecas – pazemes.

Tie, kam šajā nervozajā laikmetā nepietiek ar Ziemeļkorejas diktatora nemitīgajiem draudiem visus uzspridzināt un ASV prezidenta Donalda Trampa histērisko un haotiski neprognozējamo rosīšanos, var doties apskatīt vienīgo mirstīgam cilvēkam pieejamo kodolraķešu bāzi Zeltiņu pagastā, kura daudzmaz saglabājusi savas toreizējās aprises un piedāvā neaizmirstamas emocijas cilvēkiem, kuriem laikā, kad viss tiek pasniegts «jau gatavs», vēl saglabājusies iztēle.

Pagājušajā gadā tika nojaukta Galgauskas bāze, kas bija pēdējā pazemes kodolraķešu bāze Latvijā. Netālu no Zeltiņiem joprojām atrodas Strautiņu bāze, kurā tagad saimnieko Latvijas Bruņotie spēki, tāpēc plašākai sabiedrībai tā nav pieejama, paliek Zeltiņi.

Pārcelšanās laikā sākas jau pa ceļam uz Zeltiņiem – mums pretī brauc vecā piena mašīna, kādas reti vairs sastopamas uz Latvijas ceļiem. Padomju laikos tās bija ikdienišķa parādība visnomaļākajās lauku vietās, kur pie mājām uz koka stalažām rīta agrumā gaidīja svaiga piena kannas.

Ierodoties Zeltiņos, vispirms piestājam vecajā Zeltiņu skolā - te ierīkots padomju laikiem veltīts muzejs. Jau desmito gadu muzejā saimnieko Sandra Magaziņa, pateicoties kuras uzņēmībai un entuziasmam skolas grāmatās lasītais atdzīvojas un kļūst reālāks par jebkurām virtuālās realitātes brillēm.

Viss sākās ar Ļeņina galvu

Viss aizsācies ar cilvēku interesi par tēlnieces Gaidas Grundbergas veidoto milzīgo Ļeņina granīta galvu, kura Atmodas laikā no Alūksnes tika pārvesta un novietota kodolraķešu bāzes raķešu palaišanas laukumā, vietā, no kuras raķetei būtu bijis jāsāk savs iznīcinošais lidojums. Konkrēti no šī laukuma - uz Londonu...

Sandra sāka vākt informāciju par vēsturi un tā laika lietas.

Vienā no muzeja telpām dominē militārā tematika, blakus – padomju laiku ikdiena: te imitēta istaba, kādas ar nelielām variācijām bija lielākajai daļai padomju ģimeņu, jo mēbeles visiem bija vienādas, trauki vienādi un rotaļlietas - vienādas. Arī Ļeņina Kopoti raksti grāmatplauktā – vienādi...

Abas ar fotogrāfi, ar kuru kopā klaiņojam pa Zeltiņu muzeja pagātnes labirintiem, piederam pie «pepsikolas paaudzes», kas krāja importa košļeņu papīriņus, priecājās par no ārvalstīm atvestiem maisiņiem un zīmuļiem un domāja par gaišo, saulaino nākotni, tāpēc atgriešanās laikā ir arī ceļojums bērnībā.

«No istabas cilvēks aiziet gan armijā, gan uz skolu, gan darbu rūpnīcā,» saka Sandra. Uz galda stāv pasaulslavenās Rīgā dzimušās tēlnieces Veras Muhinas radītās nesaplēšamās «graņonkas» - skolas laikā no tādām dzērām siltu pienu ar neiztrūkstošo staipīgo plēvi, kura kā beigta medūza šķebināja dūšu jutīgākajiem kuņģiem.

Glāze bija stabils padomju sadzīves priekšmets, kurš maksāja septiņas līdz 14 kapeikas.

Pie sienas karājas «miksera attīstības ceļš», bet goda vietā sēž padomju laika populārākā lelle Baiba. Kaut arī atšķirībā no šodienas bārbijām Baibas kājas un rokas nelocījās un viņai nebija milzīgas drēbju garderobes, šī bija padomju laiku bērnu iekārojamākā rotaļlieta, kura visbiežāk stāvēja aiz stikla masīvajās sekcijās, un to drīkstēja «aptaustīt» tikai īpašos gadījumos, piemēram, kad biji saslimis ar angīnu... Bija, protams, arī citas rotaļlietas – ikdienā varēja spēlēties ar dažādu izmēru un krāsu tankiem un bruņumašīnām. Tā kā tie netika ražoti Ķīnā, tad bez problēmām izturējuši laika zoba pārbaudījumu – vienu eksemplāru Sandra vēl nesen atradusi kādā smilšu kastē.

Kaut lielākā daļa priekšmetu bijuši arī manu vecāku īpašumā, atrodu arī lietas, kādu mums nav bijis, – piemēram, radio ar «tālvadības pulti», gan ne tādu, kādas pazīstam šodien. Garas šļaukas galā piestiprināta primitīva «klaviatūra» ar raupjām pogām. Jautāju, vai tādus «brīnumus» varēja atļauties turīgākās ģimenes, taču izrādās, ka konkrēti šis eksemplārs piederējis aptiekāru ģimenei.

Muzeja dziļākā telpa veltīta militārajai tematikai. Pie sienām no visām pusēm apmeklētājus skaļi uzrunā dažādi spārnotie lozungi. Agrāk tādi ar baltu uz sarkana fona bija katrā darba kolektīvā, šodien ko līdzīgu redzam uz virtuālās «Facebook» sienas, kur tie pārsvarā gan dod padomus, kā saglabāt vai atbrīvoties no attiecībām.

Atsevišķs stends veltīts Zeltiņu armijas daļai. No melnbaltas, padzisušas fotogrāfijas mūs uzlūko apņēmīgi puiši padomju armijas formās. Viņus viegli iztēloties mūzikas festivāla «Positivus» apmeklētāju skaļajā pūlī. Fonā milzīga kodolraķete – tādas šodien grūti atrast pat Holivudas filmās, kur tagad modē pasaules galu uzticēt citplanētiešiem un teroristiem.

Katrā bāzē bija vismaz astoņas šādas raķetes. Par laimi, palaista neviena no tām netika, taču mācības notika regulāri. Kodolgalviņas pievienošanas process raķetes karkasam bija garš, tāpēc tika radītas šahtas, kur glabājās jau palaišanai gatavas atombumbas, atlika tās tikai uzcelt virszemē.

Īpaši slepenajā zonā - bez caurlaidēm

Pēc muzeja apskates kāpjam mašīnā un dodamies uz kodolraķešu bāzi.

«Tagad braucam pāri bijušajai estrādei, kuru armija, izbūvējot ceļu, pilnībā nošķūrēja,» stāsta Sandra līdzena ceļa pašā vidū. «Pirmā bāzes sēta bija jau šeit, labu gabalu no mūsu ceļamērķa, iezīmējot vairāk nekā 300 hektāru lielās teritorijas patiesos apmērus.»

Ceļš uz Alūksni izbūvēts, patiecoties tam, ka šeit atradās kodolraķešu bāze.

Kodolbāzei bija trīs aizsardzības līmeņi. Pirmais – dzeloņdrāšu žogs, otrais – zemē izklāts drāšu savienojums «putaņņica», kas latviski varētu būt «pineklītis». Ja tam uzkāpa, posmi savilkās un noķēra pārkāpēju. Jo vairāk mēģināji tikt ārā, jo ciešāk tas tevi satvēra. Trešais līmenis – elektriskais žogs ar tādu strāvas stiprumu, kas nosistu ikvienu, kas tam pieskartos.

Skaitās, ka bāze te atrodas kopš 1961. gada, kaut celtniecība sākusies jau 1958. gadā. Zaldāti uz Zeltiņiem tika vesti no PSRS dienvidu republikām, mūsējos savukārt sūtīja uz attālākajiem PSRS nostūriem - savējos savā zemē nekad neatstāja.

Pabraucam garām pirmajam kontrolpunktam un ieripojam sadzīves teritorijā - te atradušās dzīvojamās mājas, kurās uzturējās neprecētie militāristi. Precētie dzīvoja Alūksnē un uz Zeltiņiem katru dienu braukāja.

Pa labi pavīd ēdnīca zaldātiem, no kuras krietni nostatus ir ēdamēka virsniekiem. Bāzes teritorijā šodien atrodas kokogļu ražotne, tāpēc ceļa malas ieskauj augsti baļķu krāvumi, kuri gan vispārējai atmosfērai netraucē.

Ceļa malās kā uzticīgi kareivji miera stājā sastinguši no padomju filmām tik pazīstamie bērzi. Tie speciāli stādīti militārajos objektos, jo ļoti ātri aug un šo koku kuplās lapotnes labi nosedz slepenos objektus.

Nonākam īpaši slepenajā daļā, kur iekļūt varēja vienīgi militāristi ar īpašajām caurlaidēm. Šajā brīdī kaut kur tuvumā sāk ducināt pērkons un mums par baltu velti ir lieliski «skaņas efekti» draudīgajai atmosfērai.

Komandpunkta ēka mūs sagaida kā veca vīra bezzobaina mute - ar sūnām un zemi klātais objekts būvēts no augstvērtīga dzelzsbetona, kurš izturētu stipru triecienvilni, no kura izvairīties ļautu arī ēkas pusapļa forma. «Tas tev nav nekāds Dienvidu tilts,» smejas Sandra.

Bruņojušies ar lukturīšiem, atgaiņājam domas par to, ko varētu slēpt 28 gadus neapdzīvotas, pamestas telpas, un dodamies iekšā garā, tumšā un drēgnā gaitenī, kura malās rindojas neskaitāmi mazāka un lielāka izmēra kambari. Kādas ir to funkcijas un kas tajās noticis pirms vairākiem gadu desmitiem – nav zināms.

Lielākajā telpā uz sienas saglabājies kāda acīmredzot garlaikota karavīra mālēts zīmējums - radists darba procesā un raķete.

Uz pretējās sienas trīs uzraksti - «desantnieku uzbrukums», «tuvojas radioaktīvs mākonis», «uzlidojums no gaisa». Ja virs kāda no tām iedegās sarkanā signāllampa, nekavējoties tika dots signāls visai armijas daļai, kurai jau bija gatavs rīcības plāns katrai no situācijām. No šīs telpas tika nodrošināti tiešie sakari ar Maskavu.

Par dienestu superslepenajā militārajā objektā bijušie armijnieki runā nelabprāt vai nerunā nemaz – impērijas vairs nav, armijas arī ne, bet bailes palikušas, tās saožamas arī milzīgajā raķešu angārā.

Raķetes no Zeltiņiem izveda 1989. gadā, vismaz tā rakstīts papīros, tomēr kad tieši notika izvešana un uz kurieni – neviens nezina.

TVNET un Apollo aicina vasarā apceļot Latviju

Labi ir tur, kur mūsu nav? Muļķības! Labi ir šeit un tagad! Tieši tāpēc TVNET un Apollo aicina tevi šovasar apceļot Latviju. Mēs stāstīsim un rādīsim savas īpašās Latvijas vietas, un aicinām tevi darīt to pašu, tādējādi veidojot mūsu kopīgo ceļvedi. Sūti mums savus stāstus un fotogrāfijas! TVNET un Apollo aicina - apceļosim Latviju!

Aicinām lasītājus sūtīt savus ekskursiju maršrutus un ceļojumu pieredzi uz epastu - celotajs@tvnet.lv

Augi ASV Ķīna Latvija Ceļi PSRS Skola Alūksne Facebook Donalds Tramps
0 Komentāri