Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Vijoļmeistars: «Ielikt astrus ir kā nosēdināt Boeing»

  • Raksts
  • Foto
intervija
Foto: Jānis Škapars/TNET

TVNET interviju un rakstu sērijā «Neparastās profesijas» iepazīstinām jūs ar kādu vīru, kura profesija ir ne vien reta, bet arī sena. Šandors Gotvonī ir viens no nedaudzajiem faktiski uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem meistariem Latvijā, kurš specializējas vijoļu, čellu, altu renovēšanā, apkopē, un sapņo kādu dienu izgatavot arī pats savu unikālu vijoli, gluži kā 17. gadsimtā itāļu instrumentu meistars Antonio Stradivāri (Antonio Stradivari).

Tuvu centram

Ar Šandoru Gotvonī tiekos viņa nelielajā piektā stāva darbnīcā «Vecpilsētas vijoļdarbnīca» pašā Rīgas centrā netālu no Latvijas Universitātes. «Ir svarīgi atrasties centrā, jo mani galvenie klienti - Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Operas kamerorķestris, «Sinfonietta Rīga», Mūzikas akadēmija - bāzējas galvaspilsētas centrā un ir ērti, ka mūziķiem nav nekur tālu jābrauc, lai nodotu instrumentu uz apkopi vai remontu,» viņš saka. 90. gados Gotvonī pirmā darbnīca atradās Vecrīgā, Vāgnera ielas slavenajā namā (R. Vāgnera ielā 4 - Vāgnera zālē), taču, kad ēka tika nodota renovācijai, viņš bija spiests meklēt jaunas telpas un atradis tās nelielajā Arhitektu ieliņā iepretim LU galvenajai ēkai.

Ienākot darbnīcā, rodas sajūta, ka esi aizceļojis laikā uz 17., 18. gadsimtu - pie griestiem iekārtas lielāku un mazāku izmēru vijoles, apkārt izvietotas dažādas stīgu instrumentu detaļas - steķi, lociņi, arī nelielas smalkas ēveles.

«Šīs ēveles ir mans nesenākais pirkums, tās ir kompānijas «Bridge City Tool» darinātas, un to vērtība ir teju solīdas automašīnas cenā,»

viņš stāsta. «Ar tām strādāt ir fantastiski, jūti, ka koku var griezt kā sviestu. Darbarīks uz visu mūžu.»

Kaut kur telpas stūrī kūp gaisa mitrinātājs, kas palīdz uzturēt instrumentu labsajūtai nepieciešamo temperatūru. «Gaisa mitrumam jābūt no 40 līdz 60 procentiem. Ja nemitrina, tad nokrīt līdz 20. Ja gaiss ir pārāk sauss, kā šajā telpā, instruments var sākt plaisāt; ja tam ir uzklāta sausāka laka, tad tā var drupt,» niansēs dalās Gotvonī.

«Vecpilsētas vijoļdarbnīcā» iespējams instrumentus arī nopirkt un nomāt, īpaši aktuāli tas varētu būt iesācējiem. «Sākumā jāspēlē mazāka izmēra vijoles, un vecāki ne vienmēr uzreiz ir gatavi tādas vijoles iegādāties, tāpēc ir diezgan racionāli tās uz kādu laiku nomāt,» viņš saka.

"Bridge City Tools" ēveles FOTO: Jānis Škapars/TNET

Uzlikt astrus ir kā nosēdināt Boeing

Darbs ar instrumentiem, smalkajām koka detaļām, stīgām, lociņa astriem ir ļoti niansēts, tāpēc, lai varētu sevi saukt par pilntiesīgu meistaru, 90. gados, būdams Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas students, topošais vijolnieks Šandors Gotvonī, atsaukdamies uz kādu sludinājumu, devās studēt šo arodu uz Norvēģiju. Tur pavadījis divus gadus, atgriezies Latvijā un atvēris savu darbnīcu. Pieredzes apmaiņā bijis arī Dānijā pie pieredzējušiem vijoļmeistariem, arī Francijā, Lionā.

«Šī, piemēram, ir simtgadīga franču vijole,» viņš rāda izjaukta instrumenta vienu pusi. «Šim instrumentam šobrīd veicu remontu, tas ilgāku laiku ir stāvējis neizmantots un tam no vecuma radušās dažādas problēmas. Renovēšana lēnā garā ilgst kādu nedēļu. Vijole tiek izjaukta, tad skatos, kas jāpielabo, kas jāpielīmē. Bieži šādām vijolēm jāmaina tā dēvētais basbaļķis, tāda kā vijoles sija, kas notur aptuveni 40 kg spiedienu, kas tiek radīts spēlēšanas laikā [čellam - 80 kg, - aut]. Lai vijole netiktu iespiesta, no vienas puses ir basbaļķis, no otras tā dēvētā dvēselīte - apaļš koks, kuru jāprot pareizi ielikt.»

Meistars atklāj, ka ir arī bijuši gadījumi, kad viņa rokās nonāk atzīta zīmola instruments, kas kādu iemeslu dēļ neskan tā, kā tam vajadzētu, - vai nu tas ir mazliet brāķēts, sasteigts, vai tā uzbūvē ieviesusies kāda neliela kļūdiņa, piemēram, pats koks ir pārāk biezs. «Šādus instrumentus mazliet piekoriģējot, var tikt pie tiešām skanīga, kvalitatīva instrumenta,» viņš stāsta. Protams, labojot kādu ļoti dārgu instrumentu, ir iespējams arī kaut ko sabojāt. «Parasti jau, piemēram, ar Stradivāri vijolēm strādā tieši Stradivāri speciālisti.»

FOTO: Jānis Škapars/TNET

Populārākais remonts šajā darbnīcā ir astru maiņa lociņiem. Profesionālam mūziķim tas jādara divas reizes gadā. Tos, starp citu, gatavo no zirga astes.

«Protams, mūsdienās neviens neiet pie zirga un negriež nost viņam asti, ir īpaši piegādātāji, zirgu audzētavas Mongolijā, Sibīrijā,» viņš skaidro. Šos astrus var iegādāties veselās buntēs, tad tie jāizšķiro, vēlreiz jāizmazgā, un tad liek lociņā. «Astru likšana nav sarežģīts, bet ļoti piņķerīgs process,» stāsta meistars. «Ne velti saka, ka astrus ielikt ir tāpat kā Boeing nosēdināt. Katrs lociņš ir citādāks, ir jāprot trāpīt ar īsto garumu, jāsabalansē, arī paši astri mēdz būt dažādi.»

Stradivāri un instrumentu astronomiskās cenas

«Vecs instruments nenozīmē, ka tas ir labs,» tā par seniem instrumentiem saka meistars, īpaši par tādiem, kas nopietni cietuši jeb ir ar nopietnām plaisām; kā viņš smejas - instrumenti pēc infarkta. «Jā, tādu meistaru kā Antonio Stradivāri, Domeniko Montanjanas (Domenicus Montagnana 1690-1750), Pjetro Gvarneri (Pietro Guarneri 1655-1720) instrumenti labā stāvoklī ir katra profesionāla mūziķa sapnis, taču šā brīža cenas, par kādām šos instrumentus pārdod, nav adekvātas. Neredzu iemeslu, lai labs Stradivāri maksātu vairāk nekā 50 000 dolāru. Šīs cenas sāka kāpt tad, kad bankas sāka ieguldīt instrumentos, līdzīgi kā mākslas darbos, un pasaulē jau nav nemaz tik daudz Stradivāri vijoļu saglabājies, varbūt kādi 500-550 instrumentu.»

Šandors uzskata: ja pirms piecdesmit gadiem labs solists vēl varēja atļauties iegādāties Stradivāri vijoli, tad tagad tas pa kabatai ir vien retajam. Mūsdienās izplatīts veids ir no bankām, fondiem uz kādu noteiktu laiku par pieklājīgu apdrošināšanas summu īrēt instrumentus. «Es varu pateikt konkrēti, cik maksā Stradivāri vijoles apdrošināšana gadā - 100 000 dolāru,» viņš saka. «Mums ir tāda lieliska soliste Elīna Buša, kura nāk arī pie manis mainīt lociņa astrus, viņa ik pēc pusgada maina vijoles. Viņai bija Gvarneri, tad Stradivāri, tagad Montanjana, kura vērtība ir aptuveni miljons dolāru.»

Arī pats Šandors savās rokās ir turējis šo visu trīs lielmeistaru vijoles. «Instruments ir foršs, var redzēt, ka ģēniju taisīts, bet nu nav tāda sajūta, ka rokās ir vairāki miljoni,» viņš nosaka.

Dārgi esot arī vecmeistaru darināti vijoles lociņi. «Viens pazīstams altists nopirka lociņu par 100 000 dolāru,» viņš atklāj.

Objektīvi dārgi gan esot veco laiku čelli un alti, jo tie tiešām nav saglabājušies lielā skaitā.

FOTO: Jānis Škapars/TNET

Sapnis par vijoli

Arī pats Šandors sapņo kādreiz uzbūvēt savu vijoli, viņš jau ir iegādājies atbilstošu izejmateriālu. «Latvijas koks nav īsti piemērots vijoļbūvei, vislabākais materiāls ir Bosnijas kļava un Alpu egle,» viņš saka.

90. gados, kad dzīvi vēl bija Latvijas vijoļu vecmeistari, tādi kā Mārtiņš Roberts Zemītis, Nikolajs Dreika, Reinis Māsēns, viņš daudz ko no viņiem iemācījies un piebilst, ka daudzi no šiem meistariem vijoļu būvei pievērsās jau pensijas vecumā. «Mārtiņš Roberts Zemītis, piemēram, visu dzīvi bija grāmatvedis, tikai vēlāk, kad bija daudz brīva laika, sāka meistarot vijoles. Tomēr ne visi izmantojuši ievestus materiālus, tas arī iemesls, kāpēc daudzi Latvijā darināti instrumenti nav īsti piemēroti lielajām skatuvēm.»

«Tam ir jānobriest. Lai sāktu nopietni darināt vijoles, ir nepieciešams daudz brīva laika,» viņš saka. «Ir jābūt arī koncepcijai. Sava prieka pēc noteikti vismaz vienu vijoli uzbūvēšu.»

FOTO: Jānis Škapars/TNET

Uzziņai

Šandors Gotvonī. Dzimis 1967. gada 19. septembrī Rīgā. Tēvs ungārs, māte latviete. Izglītība: 1982. - 1987. gads - Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola, vijoles spēles specialitāte. 1987. - 1992. gads - Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, profesora Andra Baumaņa vijoļspēles klase. Bakalaurs. Trīs bērnu tēvs. Klienti arī mūzikas skolu audzēkņi, Liepājas Simfoniskais orķestris u.c.

5 Komentāri