«Var jau galdā celt alu un šašliku. Galvenais, lai būtu svētku sajūta. Bez alus arī nevar, tikai tas nebūtu jāpļumpē bez sajēgas - par alu jādomā kā par «vecāko brāli», kas ir vecāks, gudrāks un stiprāks un var kaut ko no savām labajām īpašībām piešķirt svinībās,» uzskata etnomuzikologs un komponists Valdis Muktupāvels.
Etnomuzikologs uzskata, ka galvenais Jāņu vakarā ir panākt svētku sajūtu un dziedāt līgotnes.
«Mēs, latvieši, varam būt laimīgi, jo atšķirībā no citām tautām mums ir saglabājies liels daudzums līgotņu - dziesmu, kas raksturīgas tieši šīm svinībām,» uzskata Muktupāvels. «Nu, kādu brītiņu jau var arī paklausīties šlāgermūziku, kā to dara daudzi, tomēr labāk pašiem dziedāt. Varbūt kāds var arī spēlēt kādu mūzikas instrumentu - kaut vai ģitāru vai akordeonu.»
Atgādinām, ka Līgosvētku nosaukumu izdomāja Emilis Melngailis, jo viņam bija doma, ka Jāņi nav latvisks nosaukums. «Tātad tradicionāli saka Jāņi. Nu un Jāņi, protams, ir saulgrieži, tātad varam svinēt arī vasaras saulgriežus,» Muktupāvels piebilst un turpina: pareizi būtu darīt tā, kāda ir tradīcija. Ir cilvēki, kas turas pie domas par to, ka pareizi būtu svinēt astronomiskajos saulgriežos. Teorētiski jau pareizi, bet īstā svinēšana tradicionāli saistās ar 23. jūniju. Un, starp citu, mūsu ziemeļu kaimiņi - igauņi, somi, zviedri - svin nedēļas nogalē, un tur atšķirības no astronomiskā laika ir vēl lielākas.»
Jāņos tiek dedzinātas dažādas ugunis - tas ir gan virszemes ugunskurs, gan uguns ar ozolvītnēm pušķotas kārts galā - pundele jeb pūdele. «Galu galā tas ir arī uguns rats, ko aizdedzinātu ripina no kalna lejā. Vēl pavisam noteikti svarīga lieta ir papardes zieda meklēšana. Arī rīta saules sagaidīšana un mazgāšanās rasā...»
Līgo!
