Šulca pirmā personālizstāde kopā ar Kārli Danni notika jau 1931. gadā Ventspilī. Kopš tā laika personālizstādes rīkojis regulāri Ventspilī, Rīgā, Tukumā, īpaši aktīvi, sākot ar 1980. gadu, kad nedalīti varējis pievērsties glezniecībai. A. Šulcs izstādījies arī daudzās ārvalstīs: Igaunijā, Somijā, ASV, Kanādā, Brazīlijā, kuplinājis arī izstādes „Līvõd kuņšt". No 1933. gada līdz 1940. gadam bijis LMA vienotnes „Zaļā zeme" biedrs, Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1983. gada.

Garajā un bagātajā mūžā Andrejs Šulcs darbojies dažādās jomās. Jaunībā, pelnīdams naudu studijām, viņš iepazinis skarbo zvejnieka dzīvi darbā uz burukuģiem. Vēlāk strādājis par skolotāju Reņģē, Rozas tautskolā, Ventspilī, darbojies vēstures un etnogrāfijas izpētē. Pētnieka kaislība viņā aizsākusies jau studenta gados, un pēc Otrā pasaules kara par A. Šulca pamatdarbu kļūst muzeju organizēšana un vadīšana.

Šulcs ir pārliecināts marīnists, un arī viņa klusajās dabās īpaša vieta atvēlēta jūras tēmai („Kūpinātas plekstes", „Klusā daba ar zivīm"). Šulca eļļas glezniecības stils ar gaišo, dzīvīgo kolorītu, krāsu laukumu ritmisko rotaļu, kurā saaužas kompozīcijas detaļas, acīmredzami sakņojas Purvīša skolas tradīcijās („Nemierīgā jūra. Jahtas" 1982, „Tālā reisā Ziemeļjūrā" 1989, „Baltijas jūra" 1992).

Pateicoties Andrejam Šulcam, Ventspilij ir ticis visu iemīļotais Piejūras brīvdabas muzejs un viena no jaukākajām pilsētas greznumlietām – Mazbānītis. Andrejs Šulcs arī ir sava veida Ventspils simbols un viņa bagātīgā mūža pēdas ir pilnas paliekošu mirkļu – gan gleznotu, gan stāstos ierakstītu.