Galerija aicināja mākslinieku uz īsu sarunu.

Eņģeļi, pūces, putni, nerri, ziedi un visbeidzot zelta lietojums darbos, kas idejiski sakņojas Bizantijas svētbilžu glezniecībā. Tas viss vijas cauri no darba uz darbu, stingri neatkāpjoties no sevis augsti nostādītajiem kritērijiem glezniecībā. Kā jūs nonācāt līdz šādai izteiksmei un kā tā ir mainījusies jūsu darbos laika gaitā?

Kopā ar zeltu putni un ikdiena paceļas pāri pasaulei un reizē ir ikonas. Gleznas ir vīzija par pasauli. Bez zelta lietojuma tas savādāk šķiet ikdienišķs vēstījums. Vēlos darbos iekodēt garīgumu, kaut ko no dievišķā, tikko jaušamā.

Es gleznoju mīlestību, mīlestības nojausmu. Vienlaikus vēlos darbus pasargāt no vulgaritātes un lai cilvēki, skatoties tajos, domā par sevi, uztverot gaismas plūdumu, starojumu no darba.

Kā top gleznas? Zinu, ka dažas no tām top ilgi, pat desmit gadus?

Viena doma izšķiļ otru. Ir darbi, kuru idejas ir 20 gadus senas. Bet reizē ir darbi, kuri top kādu pēkšņu iespaidu vadīti vai savukārt kāds cits redzējums liek pārtraukt darbu pie jau aizsāktā. Atlieku to malā, bet jūtu, kad pie tā jāatgriežas. Sajūtu to, tikai esot pie sava molberta. Bieži gleznoju vairākus darbus vienlaikus.

Dažreiz es kaut ko atzīmēju, skicēju, bet tas nav paredzams process. Brīžiem tās ir domu sakritības. Esmu kritisks pret saviem darbiem.

Labs darbs rodas tikai reizi 4 – 5 gados.

Pūce jūsu darbos ir jūsu pašportrets, kādēļ tieši pūce?

Kad biju uzgleznojis ērgļus un vanagus, sapratu, ka tajos pietrūkst garīgas vīzijas. Pūce ietilpina pasaules vīziju. Kā zinām - japāņu, grieķu, indiāņu mitoloģijā pūce ir gudrība, pārlaicība, izpratne. Reizē es to gleznoju kā vīrieti, kas sargā.

Nozīmīga jūsu darbu motīvu lokā ir erotika. Kas slēpjas šajā tēlu valodā, viņu dialogos?

To gleznot pavedināja Jaņa Rozentāla glezna "Princese un pērtiķis", lai arī cik neparasti tas izklausītos.

Mani interesē tas, cik delikāti to ir iespējams attēlot, atklāt.

Domāju, ka tā lielā mērā ir cilvēka daba, tā ir daļa no paša. Tās ir vēlmes un iedomas. Vēlos radīt mīlestības nojausmu.

Gandrīz tikpat ilgi, cik gleznojat, strādājat par pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā. Ko jums nozīmē mācīt citus?

Strādāt akadēmijā mani aicināja Indulis Zariņš, sākumā vadīju sagatavošanas kursus, tad biju vecākais pasniedzējs Pedagoģiskajā katedrā, kopš 1992. gada docents, tad profesors.

Mani interesē talantīgi cilvēki, un tādi ir!

Mana vēlme ir palīdzēt viņiem saprast sevi.

Tie, kas ir labi, tādi ir, arī izejot pasaulē.