Visi izstādes dalībnieki ir laikabiedri. Viņu darbi rada situāciju, kurā mākslas formālā un saturiskā daudzveidība rosina domāt par laikmeta politisko kontekstu, privātām brīvības ilgām un komerciālajām iespējām, iezīmējot Latvijai vēsturiski būtisko 1980.–1990. gadu pārmaiņu laiku. Līdzās pastāv māksla kā spēle, kas attīstās pēc saviem noteikumiem, māksla kā pasaules un sevis izziņas process un meditācija, kurā skatītājs tiek aicināts atgriezties ideālajā pasaulē vai paraudzīties nākotnes prognozēs.

Dr. Gunta Belēviča kolekcijas veidošanā

būtiska ir sistēmiska pieeja kultūras parādībām, kopsakarību meklējumi, mākslu mijiedarbība un autonomija.

Darbu iekļaušanu kolekcijā veicinājusi mākslas darba leģenda – autora iecere, izstāžu prakse, kritikas, atzinības par izcilību, kā arī skatītāju reakcija publiskajā vidē. Plašāk par to varēs uzzināt no tāda paša nosaukuma grāmatas, kas iznāks apgādā «Blankenfelde».

Raimonds Staprāns. Kāds, kuru mēs visi zinām. 1981. Audekls, eļļa. Gunta Belēviča kolekcija. Foto: Publicitātes foto / Pēteris Ratnieks

«Blīvā telpa» ir turpinājums izstādei «Latvijas mākslas klasika. Dr. Gunta Belēviča kolekcija», kas 2008. gadā notika Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē. Atšķirībā no klasiķu darbiem, kas bija redzami, izkārtoti pēc hronoloģiskā principa, mūsu laikabiedru darbi atrodas dinamiskās attiecībās.

Izstāde analizē percepcijas īpatnības informatīvi pārsātinātā telpā. Glezniecība, grafika, scenogrāfija, plakāts, tēlniecība, fotogrāfija, instalācija eksistē vienlaicīgi, ietekmējot cilvēka uztveri. «Paradoksāli, jo blīvāka informācija ap mums, jo retinātāk cilvēks uztver. Ja telpa ir tukša, par to liecina gaisma, atbalss, temperatūra.

Kad vide kļūst blīvāka ar informāciju, mēs vairāk uzticamies redzei un sākam kategorizēt lietas.

Jo redze palīdz uztvert lietas no attāluma, piemēram, reklāmas lielos uzrakstus. Tiklīdz cilvēks sāk paļauties uz redzi, zūd kontakts ar pārējām maņām. Tas ietekmē telpas uztveri. Ja to uztver pārsvarā ar redzi, telpa kļūst »retāka«. Šķiet, ka vairs nestrādā kompleksie uztveres līmeņi,» saka arhitekte un izstādes iekārtotāja Laura Belēviča.

Izstāde aptver 76 Latvijas un ar Latviju saistīto autoru – Ilzes Avotiņas, Birutas Baumanes, Lauras Belēvičas, Ilmāra Blumberga, Laimoņa Blumberga, Harija Branta, Normunda Brasliņa, Kristiana Brektes, Andra Brežes, Ingas Brūveres, Dainas Dagnijas, Sigitas Daugules, Birutas Delles, Jura Dimitera, Igora Dobičina, Rudītes Dreimanes, Laimas Eglītes, Andra Eglīša, Ievas Epneres, Miķeļa Fišera, Fena Goučuaņa, Edvarda Grūbes, Kristapa Ģelža, Helēnas Heinrihsones, Ivara Heinrihsona, Dailas Iltneres, Ievas Iltneres, Rituma Ivanova, Paula Jaunzema, Aijas Jurjānes, Jura Jurjāna, Andreja Kalnača, Frančeskas Kirkes, Sandras Krastiņas, Gintera Krumholca, Daces Lielās, Ausmas Matcates, Elizabetes Melbārzdes, Laimoņa Mieriņa, Ivara Miķelsona, Ģirta Muižnieka, Alekseja Naumova u.c. mākslinieku vairāk nekā 120 darbus, kas tapuši laikā no sešdesmito gadu sākuma līdz 2011. gadam.