Jelgavas Uzvaras parkā izskatās, ka darbs ris pilnā sparā. Viss notiek, kā plānots, vai aukstuma dēļ sanācis iekavēt?

Darbi ir iekavējušies, un tieši aukstuma dēļ. Pirmajās dienās bija ļoti lēns darba temps. Pēc personīgajiem novērojumiem gadu laikā, ja temperatūra ir zemāka par mīnus 17 grādiem, tad ledum sākas termošoks – tas kļūst ļoti trausls. Jo zemāka temperatūra, jo tas ir trauslāks un to ir grūti salīmēt. Par līmēšanu sauc ūdens iešpricēšanu plaisā ar šprici. Tad tas attiecīgi sasalst. Lai arī tiek špricēts ūdens, kas pats ir atdzesēts līdz nullei grādu, 20 grādu starpība vienalga ir par lielu un ledus plaisā. Un arī pašiem, protams, biežāk jānāk sildīties speciālajā namiņā, jātuntulējas, un kopumā darba ražīgums krītas. Šobrīd izskatās, ka no plānotā grafika atpaliekam apmēram par vienu dienu. Droši vien nāksies ņemt talkā vienu nakti...

Darba procesā pie solodarba "Debesu dāvana". Foto: Mārtiņš Otto / TVNET

Ko šādā pasākumā nozīmē mākslinieciskais vadītājs – pieskati, kā citi mākslinieki strādā?

Neesmu īsti visa festivāla mākslinieciskais vadītājs. Es pieskatīju, kā strādāja Mākslas akadēmijas studenti. Pagājušonedēļ viņiem šeit bija studentu darbnīca, es konsultēju, pieskatīju. Lielākā daļa ar ledu strādāja pirmoreiz, līdz ar to viņiem nebija nekādas nojausmas, kādi instrumenti vispār jālieto. Apmācīju septiņus studentus no Latvijas un septiņus no Lietuvas.

Kādi tad ir tie instrumenti? Šeit Jelgavā novērojām, ka mākslinieki strādā ar motorzāģiem, špricēm, gludekļiem...

Katram māksliniekam ir savs instrumentu klāsts. Nav tādu oficiālu ledus apstrādes instrumentu. Ķīnā un Japānā, kur vairāk mākslinieku nodarbojas ar ledus apstrādi, ir meistari, kas izgatavo speciālus instrumentus. Taču pamatā viss sākas ar motorzāģi. Ledu ir viegli zāģēt, ir gan vajadzīgs speciāls asinājums. Vēl ir kalti, kas arī atšķiras no citiem kaltiem. Es visus instrumentus sev gatavoju pats. Esmu izeksperimentējies, skatījies citās valstīs, ar kādiem instrumentiem tad tur cilvēki strādā, un esmu beidzot atradis savu piegājienu. Specifika vēl ir tāda, ka, strādājot ar ledu, ir jābūt ļoti, ļoti asiem instrumentiem. Uz rokas pamēģinot, ar instrumentu jāvar noskūt sev spalvas... Lai šādu asumu noturētu ilgāk, instrumentam ir jābūt no ļoti augstas kvalitātes tērauda. Tam ir arī jāiztur šādi lieli mīnusi, jo metāls aukstumā mēdz kļūt trausls. Tādēļ arī nākas eksperimentēt, lai izveidotu savus ideālos instrumentus.

Kā tu sāki nodarboties ar ledus tēlniecību? Nu jau esi kļuvis par ilggadēju meistaru.

Ar ledu nodarbojos jau kopš apmēram 16 gadu vecuma. Pirmais gan bija diezgan nejaušs gadījums. Deviņdesmito gadu vidū Rīgā notika Latvijā pirmais ledus skulptūru festivāls. Lai kā jelgavnieki to gribētu, ledus festivāli tomēr nesākās Jelgavā – pirmais bija Rīgā. Toreiz strādāju kopā ar vienu no brāļiem Opincāniem, kuri arī vēlāk izveidoja pamatus šim Jelgavas festivālam.

Viņi ir dvīņi, tāpēc labāk neteiksi, ar kuru sastrādājies, ja?

Jā, tā tiešām ir! Es viņus joprojām neatšķiru jau kopš akadēmijas laikiem. Bet ar vienu no brāļiem tātad toreiz izveidojām komandu un... novinnējām to pasākumu! Tas bija jautrībai, vienas dienas pasākums, turklāt plus grādos. Ar to es labu laiku liku ledu mierā. Brāļi gan to lietu turpināja. Viņi bija arī pirmie Mākslas akadēmijas vēsturē, kas diplomdarbu uztaisīja no ledus. Ledus tēlnieki Latvijā bija arī agrāk, bet brāļi bija tie, kas to lietu iekustināja pa īstam. Es labu laiku turpināju darboties tikai ar cietajiem materiāliem – granītu, metālu, koku. Pabeidzot akadēmiju, divus gadus strādāju un dzīvoju Somijā, apguvu granīta apstrādi, strādāju arī mākslas institūtā par pasniedzēju. Kad atgriezos Latvijā, nejaušības pēc atkal sanāca saskarties ar ledu. Dzīvoju laukos pie Ainažiem, ziemā upē bija labs ledus un savam priekam izdomāju uztaisīt piemājas festivāliņu «Zemes tauki». Pēcāk mans somu draugs Anti Pedrozo, ar kuru iepazinos Somijā, bija saņēmis uzaicinājumu uz Jelgavas festivālu un meklēja komandas biedru. Viņš uzaicināja mani. Arī šoreiz dabūju zelta medaļu. Tā pamazām aizgāja.

Tādi panākumi noteikti rada arī vēlmi darīt aizvien vairāk un biežāk. Gandarījums taču!

Protams! Tas ir stimuls. Pagājušais gads man ir bijis pats ražīgākais. Esmu piedalījies kopumā desmit starptautiskos konkursos un izcīnījis deviņas zelta medaļas. Simpoziji ir bijuši vairāk, bet runa ir tieši par tiem, kuros notika arī konkursi. Taču tas ir ieskaitot arī metāla un smilšu, ne tikai ledus skulptūru pasākumus. Šogad ir jau mazliet bail, jo īpaši tālāk vairs nav kur iet.

Populārākie starptautiskie konkursi ir novinnēti. Man, protams, ir augusi pašpārliecība, jo esmu iekšā pasaules tēlnieku TOP 10!

Nekad gan neesmu mērķtiecīgi braucis uz festivāliem, lai obligāti uzvarētu. Mani vienmēr ir interesējusi tieši tā jautrība, festivāls!

Taču tas noteikti dod arī zināmu finansiālu atbalstu. Uzvarētājiem gan jau pienākas arī naudas balvas, vai tas nesanāk galvenais tavs ienākumu avots kā māksliniekam?

Nu, tas ir ļoti atkarīgs no festivāla. Gadās, ka tev par pirmo vietu vispār iedod tikai diplomu. Tai pašā ļoti populārajā pasākumā Harbinā, Ķīnā, ir ļoti smieklīgas naudas balvas, un viņi arī neapmaksā ceļa izdevumus. Tā naudas balva pat pirmajai vietai ir tāda, ka arī tā nenosedz ceļa izdevumus!

Toties runa ir par prestižu.

Jā, to var salīdzināt ar došanos uz Olimpiskajām spēlēm. Tevi uzaicina kā valsts pārstāvi. Nelaime gan tāda, ka mēs dzīvojam Latvijā. Neskatoties uz to, ka sniedzām pieteikumus Kultūrkapitāla fondā un vēl dažādās valsts iestādēs, neviens mūs neatbalstīja. Visi tikai paslavē – vai, cik labi, ka nesat Latvijas vārdu pasaulē.

Tāds reāls atbalsts no valsts ir pielīdzināms pilnīgai nullei. Tas skumdina, jo parādām tiešām labus rezultātus, pārstāvot valsti tēlniecības sfēras Olimpisko spēļu līmenī.

Rodas jautājums, kādēļ tad es te cīnos un maksāju tos nodokļus... Bet gan jau kaut kā izkulsimies arī turpmāk.

Izklausās pēc dzīvesveida – brauc no simpozija uz simpoziju, no festivāla uz festivālu.

Pilnīgi noteikti tas ir dzīvesveids. Pagājušogad tieši atgriezāmies kopā ar kolēģi Agnesi Rudzīti no kārtējā festivāla, kur kopā strādājām un atkal bijām uzvarējuši, un palaidām preses relīzi. Skatījāmies, ka nekur presē tā tā arī neparādījās līdz pēkšņi pamanīju, ka «Diena» to bija ielikusi dzīvesstila sadaļā, nevis pie kultūras ziņām. Nosmējāmies, ka tieši tā jau arī ir – tas ir dzīvesstils! Dzīve uz čemodāniem, brīžiem diezgan nogurdinoša, bet ar ļoti daudz emociju. Un tas arī māksliniekam ir visvairāk nepieciešams, lai viņš spētu radīt, ģenerēt jaunas idejas. Mājās, sēžot pie galda, tās nenāk. Ir vajadzīgas jaunas sajūtas, jauni piedzīvojumi.

Lielākais kreņķis - smalkā ledusbāra izveide. Foto: Mārtiņš Otto / TVNET

Kā uz pasaules festivālu fona izskatās Jelgavas festivāls?

Jelgavas festivāls, skatoties organizatoriskajā līmenī, ir viens no labākajiem pasaulē! Pilnīgi godīgi. Mākslinieciskais līmenis arī ir ļoti augsts. Šeit piedalās daudzi labi pasaules tēlnieki, kurus esmu saticis citos festivālos. Cilvēki, kas ir bijuši Jelgavā vienreiz, labprāt brauc vēl. Vienīgais kutelīgais ir tas, ka tu nekad nevari zināt, vai Jelgavā būs plus 8 vai mīnus 28. Tas visu diezgan sarežģī un arī sadārdzina. Nekur pasaulē arī neesmu redzējis tik lielu festivālu ar šādu ledus apjomu, kur tiktu izmantots tikai mākslīgi saldētais ledus. Parasti tiek ņemts dabīgais ledus no upēm. Dažā labā festivālā kopumā netiek iztērēta tik liela nauda, cik šeit tikai ledū.

Cik dārgs tas ledus ir?

Orientējošā cena vienam metrīgajam blokam (1 x 0,5 x 0,25 m – red. piez.) ir 30 lati. Cena, protams, svārstās. Rupji rēķinot, 250 lati kubikmetrā, neskaitot transportēšanu.

Kad no tā kluča tiek uztaisīta skulptūra, ir bijuši precedenti, kad tiek pārdota arī tā? Protams, par lielāku samaksu, jo tas jau ir mākslas darbs.

Festivālu ietvaros tas tā īsti nenotiek. Konkursa darbi pieder organizētājiem. Bet citādi tiek pasūtītas ledus skulptūras dažādiem pasākumiem. Diezgan daudz esmu strādājis šāda veidā. Nesen bija sporta gada balvu pasniegšanas klipiņš, kurā arī tika izmantota ledus skulptūra, ko taisīju es.

Kā sajūtu līmenī ir strādāt ar ledus skulptūru, ja tu zini, ka tas mākslas darbs agrāk vai nedaudz vēlāk, bet noteikti izkusīs?

Man patika, kā pēc viena festivāla teica kāds baltkrievu kolēģis. Pēdējā festivāla dienā sākās plus grādi, visi ļoti satraucās, bet viņš teica – ļoti labi, nebūs ilgi jākaunas par to, ko nu esi uztaisījis! Bet nopietni runājot, mana attieksme pret ledus skulptūrām ir kā pret koncertiem vai uguņošanu. Tu aizej uz koncertu, saņem to emociju un neviens jau neraud, kur tā skaņa tagad palika? Galvenais ir nodot to emociju, un tā ir daļa no brīnuma, ka skulptūra pazūd, tā ir īslaicīga. Neiestājas apnikums.

Daudz skumjāk ir redzēt granīta vai metāla skulptūras, kurām cilvēki iet ikdienā garām bez emocijām, jo viņi pie tām skulptūrām jau sen ir pieraduši. Labāk, lai tā skulptūra izkūst.

Pēc enerģijas nezūdamības likuma, tā enerģija, ko tu nodod tālāk, nekur nepazūd. Tu dod cilvēkam pārdzīvojumu, un viņš dod to tālāk.

Kad darbojies ar akmeni, metālu, koku, tad droši vien apstākļi ir komfortablāki, nekā strādājot ar sniegu, ledu, smiltīm, kad daudz vairāk nākas pielāgoties laika apstākļiem, temperatūras svārstībām. Tas droši vien prasa arī daudz vairāk savāktības, pacietības.

Drīzāk tas prasa attiecīgu ekipējumu.

Nav sliktu laika apstākļu. Ir nepareizs ekipējums. Ir, protams, vajadzīgs arī rūdījums, lai strādātu mīnus 32 grādu aukstumā.

Es esmu jau pieradis pie aukstuma tā, ka tagad, kad ārā ir mīnus 8 grādi (saruna notika vakar, 8. februārī – red. piez.), varu divas vai trīs stundas strādāt ar ledu pat bez cimdiem. Taču kopumā katram materiālam ir sava ēnas puse. Ledus nav tas sliktākais materiāls. Tas ir ļoti tīrs. Vari sev dabūt sniega šalti sejā, vari samirkt, vari uzmest uz pirkstiem lielu ledus gabalu. Taču tas ir tīrs ūdens! Cita lieta ir strādāt ar akmeni un metālu. Bez respiratora nekur! Putekļi pa gaisu, visas drēbes netīras... Kur nu vēl bronzas liešana, kad neiztiek bez smagā metāla gāzēm – indīgs un kaitīgs darbs. Tādēļ priecājos par ledu un smiltīm. Smiltis gan ir daudz cūcīgāka padarīšana, jo jādarbojas ar ūdeni, un veidojas dubļi, pa kuriem nākas mīcīties. Vēl man ledus patīk arī tādēļ, ka tas ir caurspīdīgs materiāls. Ar to ir iespēja dažādi spēlēties. To var smuki izgaismot, esmu daudz veidojis arī tā sauktās negatīvās skulptūras, kad tu griez no otras puses un rodas efekts, ka objekts ir iekšā ledus blokā. Ar tādu darbu mēs pagājušogad kopā ar Mintautu (Buškevicu, Jelgavas festivāla organizētāju – red. piez.) uzvarējām Harbinā. Arī Habarovskā šogad ar Agnesi taisījām kombinētu darbu, kurā bija gan negatīvais, gan pozitīvais griezums. Nekādi lauri gan mums netika, bijām arī diezgan smagi apslimuši, pirms tam Ķīnā noķēruši kaut kādu turienes gripu. Ledus tiešām ir ļoti interesants un arī izturīgs materiāls, no kura var veidot ļoti smalkas skulptūras. Taču tagad beigsies Jelgavas festivāls un varēšu atviegloti uzelpot, jo nu jau ir par daudz. Laiks beigt ledus sezonu. Bet paies vasara, būs apnikuši tie dzelži, dubļi un smiltis un gribēsies atkal balto, smuko sniegu un caurspīdīgo, tīro ledu.

Tas ir tas ledus skulptūru festivāla skaistums – ekspozīcija pilnībā mainās! Visi aicināti braukt skatīties, jo arī darbu ir vairāk nekā jebkad. Ir tātad arī minētie 14 studentu darbi, no kuriem vairāki tiešām neatpaliek no profesionāļu paveiktā, ir 26 dalībnieku mazie darbi un 13 lielās komandu skulptūras (pie tām mākslinieki strādā pārī – red. piez.). Tā kā laika apstākļi tomēr ir bijuši pietiekami labvēlīgi, darbi tiešām ir izdevušies.

Atklāšanā piedalīsies arī Nils (Īle, perkusionists un Kārļa brālis – red. piez.). Būs kāda kopīga performance?

Mēs esam smējušies, ka abi darbojamies ar sitamajiem instrumentiem! Kopīgas perfromances ir bijušas, bet šoreiz gan tāda nav paredzēta. Viņš ir aicināts kāpt uz skatuves. Bet man jāuztaisa smukas skulptūras.