Laimonis Mieriņš dzimis 1929. gada 12. martā Tukuma apriņķa Slampes pagastā, Latvijā, mūžībā aizgājis 2011. gada 21. decembrī Šiplejā, Lielbritānijā.

Gleznotāja darbi Lielbritānijas un citu valstu mākslas izstādēs skatāmi kopš 1958. gada, personālizstādes notikušas reprezentatīvās mākslas galerijās Lielbritānijā un Kanādā. 1995. gadā Valsts Mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) Rīgā notika retrospektīva Laimoņa Mieriņa personālizstāde.

Laimonis Mieriņš. "Kustība". Foto: LNMM

Laimoņa Mieriņa mērķtiecība ļauj viņa daiļradi vērtēt 20. gadsimta Rietumu abstraktās mākslas kontekstā, jo krāsa ir autora darbu pamattēma. Krāsa eksistē pati par sevi, tā var būt neatkarīga no priekšmeta. Māksla ir «pieredzējums», nevis objekts. Jau divas pretnostatītas krāsas rada tēmu. Forma ir krāsas apvaldīšana, tā neļauj krāsai pārņemt visu, un šajā ziņā forma un krāsa ir ienaidnieces.

20. gadsimta 70. gados Laimonis Mieriņš par sev piemērotāko atrada kvadrāta formātu, kas māksliniekam šķita tikpat dinamisks kā aplis. Meklējot iespējas attālināties no realitātes, krājot krāsainus papīra un auduma gabaliņus, eksperimentējot ar tiem un veidojot kolāžas, Mieriņš nonāca pie ševrona («V» formas).

Kvadrātā iekomponētais ševrons piešķīra kompozīcijai dinamiku, ne tikai forma – ševrons kvadrātā, bet arī krāsa nonāca asās, pat naidīgās attiecībās.

Tā glezniecībā Laimonim Mieriņam izdevās paust savu bezkompromisa attieksmi pret pasaulīgo mieru un komfortu. Lai radītu, viņam bija nepieciešama sakarsēta situācija, visvairāk jau sevī pašā.

Laimonis Mieriņš deva priekšroku darbam tematiskās sērijās. Vairāk nekā septiņus gadus mākslinieks attīstīja ševrona motīva iespējas, sērijas askētisko stingrību mīkstinot ar šļakstījumiem un notecējumiem. Meistara nepacietība un radošā neapmierinātība, savaldīta sabiedriskos apstākļos, tika ielikta glezniecībā. «Atvadas Ševronam» ir ne vien darba nosaukums, bet arī jauna cikla sākums, atvadas ne tikai formai – arī sevis uzliktajiem ierobežojumiem.

Nākamajā darbu sērijā parādās tīras krāsas laukumi, maigas pārejas, notecējumi un kaligrāfiski ekspresīvi pretkrāsas uzlicieni. 1980. gadu darbos jūtama iluzoras telpas klātbūtne, ekspresija un apvaldīta, aizturēta kustība. Līniju un krāsu joslu spējie pārrāvumi, negaidītie krāsu uzlikumi vai notecējumi ir kā elektrizēta, pēkšņa apstāšanās, kurā jūtama tuvošanās mākslinieka zemapziņas zonai.

Bijušās idejas cenšas nepadoties jaunajām. Turpmākajā gadu desmitā abu iepriekšējo gadu gleznu kompozīcijas variējas neskaitāmos veidos. Atkārtotu līniju ritmika ir tā, kas rada gleznas virsmas kustības efektu, telpas ilūziju.

Pēdējo gadu darbos jūtama klasiska atturība. Striktais laukumu kārtojums tiek pretstatīts notecējumiem vai ekspresīviem pretkrāsas apļojumiem, pilinājumiem un šķietami spontāniem «uzšvunkājumiem», kas ir pats grūtākais, kā atzina mākslinieks. Miers un kustība vienlaicīgi, idejas skaidrība pretstatīta jūtu uzvirmojumiem.

Trimdas latviešu mākslas kopainā Laimonis Mieriņš palika vientuļnieks, kura nemierīgais gars jutās šauri turienes hermētiskajā latvietībā, kaut Anglijas mākslas vidē Laimoni Mieriņu dēvēja par latviešu izcelsmes britu mākslinieku.

2012. gada vasarā Mākslas muzejā «Rīgas Birža» bija plānota vērienīga Laimoņa Mieriņa darbu personālizstāde. Saņemot skumjo ziņu par mākslinieka aiziešanu mūžībā, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nolēma sarīkot viņa piemiņas izstādi. Tajā būs skatāmi darbi no muzeja krājuma, mākslinieka ģimenes īpašuma un privātkolekcijām, kas glabājas Latvijā. Ar izstādi Baltajā zālē muzejs apliecina cieņu Laimoņa Mieriņa radošajam mūžam.