Iespējams, uzturoties Rīgā, esat manījuši uz sienām vai citām virsmām uzkrāsotu dīvaina izskata tēlu. Tā autors ir viens no zināmākajiem pašmāju grafiti meistariem Kiwie, kurš pavisam nesen izpelnījies uzmanību arī Lielbritānijā, kur pamanījies apzīmēt slavenā «Titānika» ražotāju uzbūvētu sen pamestu kuģi.
Rīgā dzīvojošais grafiti mākslinieks augusta vidū paviesojās Lielbritānijā, kur apkrāsoja Ziemeļvelsā pietauvoto kruīza laineri «Duke Of Lancaster», kas tur sarūsējis atradās jau kopš 1979.gada (šā kuģa ražotāji savulaik uzbūvējuši «Titāniku»). «Ja atstāsi savu «laivu» pietauvotu krastā uz vairāk nekā 30 gadiem, tad visticamāk tā tiks apzīmēta,» viņš ironizē. Tikmēr savdabīgā performance izpelnījusies arī vietējo mediju uzmanību, kuri centušies izzināt, kas ir to noslēpumainais autors.
Elektroniskajā sarakstē ar TVNET Kiwie stāsta, ka pievēršanās grafiti bijusi visai spontāna – pirmās šīs subkultūras vēsmas viņš sajutis ap 2003.gadu. Tolaik viņš, paša vārdiem runājot, ar vienu kāju jau bijis iekšā mākslas pasaulē (tikai citās jomās) un šī aizraušanās kļuvusi par nozīmīgu viņa dzīves sastāvdaļu.
«Braukājot pa lielpilsētām, dūrās acīs tegi (paraksti uz sienām – aut.). Likās baigi forši, ka kaut ko esi izdarījis, bet neviens nezina, ka tas esi bijis tu. Tas kaut kā savā ziņā aizrāva,»
atklāj ielu mākslinieks. Sākot iedziļināties grafiti «scēnā», viņš vienā brīdī attapies, ka jau ir tajā visā iekšā, piedaloties subkultūras pārstāvju organizētos pasākumos.
Par mākslinieka firmas zīmi kļuvušajam tēlam piemīt vairākas identitātes – tas var būt lācis, suns, kaķis, govs vai pat mūspusē savulaik populārais japāņu multfilmu fenomens pokemons, kam pēc skata krāsotais tēls arī līdzinās visvairāk.
«Visu cieņu burtu zīmētājiem, bet laika gaitā sapratu, ka burti ir jau nedaudz izsmelts lauciņš, tāpēc sāku attīstīt ideju par tēlu, kas varētu reāli dzīvot ielās un ne tikai. Kaut kas, kas atspoguļotu manu domāšanu un stulbumu. Būtu pietiekoši vienkāršs un ikonisks, tajā pašā laikā oriģināls,» viņš norāda.
Līdz vārdam Kiwie, kas laika gaitā kļuvis arī par paša autora pseidonīmu, viņš nonācis ar izslēgšanas metodi, rakstot pēc kārtas vārdus, kas asociējušies ar pozitīvām lietām, un nonācis līdz «Kiwi». Tā kā šāds vārds ir gan auglim, gan Jaunzēlandes slavenākajai putnu sugai, izskaņā dinamikai un līdzsvaram pievienots burts e. Kiwie.
Jautāts, vai viņam ir kas kopīgs ar vienu no pasaulē pazīstamākajiem grafiti kultūras pārstāvjiem no Lielbritānijas, Benksiju (Banksy), Kiwie norāda, ka tāpat kā viņš apzīmējot dažādas virsmas, tomēr pati darbošanās ideja ir atšķirīga: «Nav jau arī tā, ka es būtu apzīmējis visas sienas, citiem ir trīsreiz vairāk darbu. Tas, ko es daru, iespējams, vienkārši labāk paliek atmiņā, kas rada ilūziju par visuresamību.»
Stāstot par vietām, kur un kāpēc viņš izvēlas izpausties, Kiwie atklāj, ka sava veida teritorijas dalīšana ir arī vietējā grafiti subkultūrā. Tiesa, salīdzinājumā ar pasaules mērogu tā ir tik neliela, ka pat nav pelnījusi saukties par «scēnu», viņš paskaidro. Parasti tiek krāsots tādās vietās, kuras pašas par sevi ir nolaistas un «bļauj pēc kosmētiskā remonta».
«Es varētu krāsot piecreiz vairāk, bet kaut kas iekšā saka - kas par daudz, tas par skādi. Tāpēc koncentrējos uz ārvalstīm, kur ir cita attieksme un plašumi,»
piebilst ielu mākslinieks. Daloties iespaidos par pašmāju grafiti subkultūras attīstību, viņš norāda, ka ir daudzi ielu mākslinieki ar potenciālu, ir tādi, kas šo lietu uztver ļoti nopietni un daudz mācās, bet ir arī «mazie gangsteri», kuru domāšana aprobežojas ar sava vārda uzzīmēšanu.
«Tagad par grafiti sauc visu, kas ir uzzīmēts uz sienas, kas bieži vien ir nepareizi. Apmēram puse no tiem, kas zīmē, īstenībā neko nesaprot no grafiti, bet uzdodas par grafiti zīmētājiem. Pat es līdz galam sevi neuzskatu par grafiti mākslinieku.»
Viņaprāt, lielākā problēma Latvijā joprojām ir padomju laiku domāšana - pastāv uzskats, ka grafiti var apkarot ar lieliem sodiem un kampaņām, taču pats Kiwie tam nepiekrīt: «Jo lielāki tie būs, jo trakāk viss notiks.» Viņaprāt, vajag atvēlēt vietas, kur ar šo izpausmi nodarboties legāli, un šādu problēmu nebūs.
Kā vienu no piemēriem viņš min gājēju ietvi zem nolaistā stāvoklī esošā Salu tilta - atvēlot to ielas mākslinieku izpausmēm, to varētu pasludināt par garāko grafiti sienu Eiropā un padarīt par tūrisma apskates objektu. «Ar šādām aktivitātēm pilsēta parādītu savu pozitīvo attieksmi un jaunie zīmētāji iemācītos cienīt pilsētvidi, kā tas ir visās attīstītajās valstīs,» uzskata Kiwie.
