«Tēlnieku Blumbergu varam uzskatīt par latviešu akmenstēlniecības gara uzturētāju un stiprinātāju. Par akmeņu vieliskās un arī misteriozās, nostāstiem un asociācijām apvītās dabas un senvēstures izpratēju. Agrīnajā posmā viņš dažus darbus veidoja arī atliešanai bronzā. Tomēr kopumā radošais devums visspēcīgāk un pilnskanīgāk izpaudās, pašam kaļot darbus, ne tikai mūsu laukakmeņos, bet arī dažādos, bieži vien tālās pastaigās vai pat citzemju braucienos atrastos, reizēm pavisam neparastos akmeņos,» nekrologā raksta mākslas zinātniece Ruta Čaupova.

Blumbergs dzimis 1919.gadā Krustpilī, Veseļmuižā, un nācis no pazīstamas akmeņkaļu dzimtas. Jau bērnībā, kopš septiņu gadu vecuma, palīdzēdams tēvam, Blumbergs bija apguvis amata iemaņas.

1950.gadā Blumbergs beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu. Studiju laikā un arī vēlāk māksliniekam tuvāka saskarsme izveidojās ar profesoru Kārli Zemdegu, kurš bija viņa diplomdarba vadītājs. Jau pirms mācību posma apguvis zināšanas un prasmes akmeņu apstrādē, Blumbergs varēja profesoram dot padomus akmeņu izvēlē, dažus darbus palīdzēja izkalt. Nozīmīgu uzdevumu Blumbergs veica kopā ar nedaudz jaunāko kolēģi Aivaru Gulbi, 1965.gadā izgatavojot Zemdega granītā veidoto Raiņa pieminekli Esplanādē.

Blumbergam, tāpat kā daudziem viņa gada gājuma jauniešiem, nācās pārtraukt studēšanu - 1943.gadā viņš tika iesaukts vācu armijā. Pēc tam Blumbergs nokļuva padomju filtrācijas nometnē Komsomoļskā pie Amūras. Mākslas akadēmijā viņš atgriezās 1947.gadā. Šajā laikā viņam nozīmīga bija profesora Emila Meldera, bet jo īpaši Zemdega ietekme.

Brieduma cēlienā un vēlākajos gados par Blumberga īsteno darbalauku kļuva tieši akmenstēlniecība. Motīvu izvēlē pārsvaru guva savdabīgi, izraudzīto akmeņu īpašībām atbilstoši, bieži vien folklorai tuvi tēli un figurālu veidolu transformējumi. Blumbergs, līdzīgi Indulim Rankam, kļuva par modernās tēlniecības kontekstā aktuālās tā dēvētās tiešās akmeņu kalšanas metodes ieviesēju Latvijā. Par panākumiem vainagotu cēlienu izvērtās laiks, kad meistars, likdams lietā savu pieredzi un niansēto apjomu plastiskuma izjūtu, izkala daudzās gan lielāka, gan mazāka izmēra akmens sievu skulptūras. Lai gan šajos tēlos parādījās arī dzīvē saskatītas meiteņu un sievu stāvu un augumu nianses, tās atgādināja vissenāko auglības dieviešu apveidus. Katrai no skulptūrām tika piemeklēts savs akmens ar kādām īpašām iezīmēm.

Blumbergs bija atsaucīgs un iejūtīgs kolēģis, atvērts sarunām par dzīvi un profesionāliem jautājumiem. Diezgan ilgu laiku mākslinieks vadīja tēlnieku sekciju Mākslinieku savienībā. Ar nosvērto raksturu un labvēlīgumu viņš prata līdzsvarot nereti asos dažādo attiecību savērpumus, turklāt Blumbergam piemita spēja ar labdabīgi ironisku skatienu paraudzīties uz savādībām vai pārāk ambiciozām citādībām.

Smags trieciens tēlniekam bija dzīvesbiedres tekstilmākslinieces Ritas Blumbergas aiziešana mūžībā 2008.gada pavasarī. Kā raksta Čaupova, viņi bija saderīgi folkloras un tautas mākslas, kultūras vērtību izpratnē un saskanīgi, abu kopīgās izstādes rīkojot. Arī pēc viņas nāves meistars turpināja kalt akmeņus.

Tēlnieka darbi glabājas daudzu muzeju krātuvēs, arī privātās mājās un kolekcijās. Skaists un harmonisks akmens sievu kopums un atsevišķas skulptūras atrodas Blumbergu dzimtas ligzdās gan Rīgā, gan laukos.

Latvijas Mākslinieku savienība izsaka dziļu līdzjūtību mākslinieka tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, tēlnieku mūžībā pavadot.

Atvadīšanās no mākslinieka notiks rīt, 2.jūlijā, plkst.15 Rīgas 1.Meža kapu kapličā. Piemiņas brīdis Rīgas Latviešu biedrībā būs plkst.17.