Jau vairākus gadus mākslinieks tiek novērtēts kā zinātnes un mākslas robežu jaucējs. Ar ekspozīciju «Paraspoguļi» (2007) pārstāvējis Latviju 52. Venēcijas biennālē, bet par izstādēm «Paraspoguļi II» (2008) un «Asinsgaisma» (2011) bijis nominēts «Purvīša balvai» – šobrīd augstākajam novērtējumam Latvijas mākslā. «Rīga 2014» programmā izstādē «Lauki» iekļauts Ginta Gabrāna darbs «Food», kurā paša mākslinieka gremošanas sistēmas bifidobaktērijas modificētas tā, lai spētu pārstrādāt celulozi. Savukārt jau 3. jūlijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajā ēkā atklās izstādi «Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam», kurā Gints Gabrāns iekļauts starp septiņiem dažādu paaudžu Latvijas māksliniekiem – sava laika novatoriem.

Vispirms pastāstiet par darbu, kas būs aplūkojams jaunajā bibliotēkas ēkā!

«Vizionārām struktūrām veidoju darbu, kas lielā mērā ir balstīts pašorganizācijā. Tam par pamatu ņemts visiem labi zināms paņēmiens – laimes liešana saulgriežos, kad izkausētu alvu ielej aukstā ūdenī un tā spontāni iegūst sarežģītas formas. Līdzīgus darbus biju izstādījis jau iepriekš, kad ar Latvijas Radio kori Spīķeros notika projekts «Mīnotaurs» [«Staro Rīga 2010» laikā – red.]. Tātad būs skulptūras, un kā turpinājums tam būs arī video ar 3D modeļiem. Ar datortomogrāfa palīdzību skulptūru modeļiem varēs redzēt cauri no dažādiem leņķiem.

Izstādē «Vizionārās struktūras» esat starp septiņiem māksliniekiem, kas katrs tiek pieteikts kā savas paaudzes novators. Kāda ir šī kompānija no Gustava Kluča līdz Voldemāram Johansonam?

Man ir ļoti paveicies, ka esmu ticis starp veciem konstruktīvistiem un jauniem. Ir ļoti pamanāma atšķirība starp Gustava Kluča un Kārļa Johansona taisnajām līnijām un leņķiem – pilnīgi pretēji manām hiperboliskajām plaknēm.

Ja viņu darbos ir vienkāršība, tad manos – sarežģītība. Viņi ved vismaz uz kādu skaidrību, mani darbi – uz neskaidrību. Formas izmaiņa vispār ir raksturīga šim laikam, parādās, kā cilvēks ir pētījis dabu, kā arvien vairāk iedziļinājies matērijas struktūrās. Šis ir brīdis, kad esam nonākuši līdz bioloģiskām sistēmām. Man šī izstāde pašam ir interesanta ar atšķirību no 20. gadsimta sākuma mākslinieku darbiem. Ir bijušas ļoti līdzīgas domas par formu, bet rezultāti ir pilnīgi dažādi.

Kā jums patīk jaunā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka kā izstādes vieta?

Pati ēka man ļoti patīk, bet, kas attiecas uz izstāžu zāli…., šī telpa vairāk varētu būt piemērota grāmatu veikalam vai suvenīriem. Izstāžu telpai tomēr ir kaut kādas savas tehniskās prasības. Te ir līdzīga situācija, ar kādu regulāri nākas sastapties, iekārtojot izstādes vēsturiskās pilsētās. Piemēram, kad «izstādījos» Venēcijas biennālē, nokļuvu vēsturiskā ēkā, kur uzreiz bija virkne ierobežojošu noteikumu – nedrīkst sienā urbt un tamlīdzīgi. Parasti tad telpā uzbūvē čaulu, būtībā jaunu telpu, kuru var lietot. Arī LNB meistari šobrīd veido dublēto izstāžu zāli.

Vai gribat teikt, ka jums ir ārkārtīgi svarīga telpa, un darbs, kas būs redzams LNB jaunajā ēkā, pilnvērtīgāk būtu baudāms citā vidē?

Nē, domāju, ka tur viss būs sataisīts, kā vajag. Izstādes veidošanā piedalās arhitekti un cilvēki, kas to visu pēc tam arī realizē materiālā. Tas vienkārši garāks ceļš, kas jānoiet, līdz brīnišķīgam finālam.

Jaunā Nacionālās bibliotēkas ēka no sabiedrībā pretrunīgi vērtēta projekta ir izaugusi par tautas Gaismas pili. Vai jums piemīt kaut kāda patriotiska pagodinājuma sajūta būt šajā ēkā?

Nezinu, kā ir ar sabiedrisko domu, jau vairākus gadus nesaskaros ne ar kādiem Latvijas medijiem… Jā, ir prieks tur būt…, bet pagodinājums…? Grūti «piekalibrēties» šādām emocijām [smejas]. Jā, tas varētu būt kaut kas līdzīgs pagodinājumam. Ir lepnums, ka tik lielu projektu var novest līdz galam, un tā māja nu stāv. Tas ir ievērības cienīgi.

Kas vispār mūsdienu māksliniekam ir pagodinājums?

Tad man ilgāk jādomā. Tas var būt arī kāds atsevišķs cilvēks, kas novērtē. Kāds, kurš man ir autoritāte. Man ļoti pagodinoša bija «Hansabankas» jeb vēlāk «Swedbank» mākslas balva [«Hansabank» grupas 2004. gada Mākslas balva par projektu «Starix»– red.]. Toreiz bija starptautiska komisija. Bija iekšējs respekts… Ja jau tādi izvēl, tad jā, tas ir pagodinājums.

Izstādē «Lauki» iekļauts jūsu darbs «Food», kas modelē nākotnes perspektīvu, mēģinot risināt pārapdzīvotības radīto pārtikas trūkumu. Skatītāji ir teikuši, ka šīs izstādes darbi pieprasa obligātus mākslinieka paskaidrojumus. Ko tas liecina par mūsdienu mākslu? Varbūt jūs kā mākslinieku šādi skatītāju komentāri aizvaino?

Nē, mani neaizvaino. Patiesībā tas, ko cilvēks redz, ir tas, ko mākslas darbs nozīmē. Skatītājs to var izjust kā apgrūtinājumu, ka viņam tiek piespiests kaut ko saprast. Bet arī paši mākslinieki reizēm līdz galam nesaprot savus darbus [smejas]. Tā nav tāda saprašana, ko pēc tam var verbāli formulēt, un tas arī nav pats būtiskākais.
Mūsdienu māksla piedāvā ļoti plašu spektru – ir tādi darbi, kam teksts vispār nebūtu vajadzīgs, un ir tādi, kam papildu informācija ir noteikti nepieciešama. Piemēram, darbs «Food» izstādē «Lauki» – tam skaidrojošais teksts ir ļoti svarīgs, jo tiek skartas arī dažādas neredzamās lietas, piemēram, ģenētiski modificētas baktērijas, ko ar aci neieraudzīsi. Savukārt darbā, kas būs aplūkojams bibliotēkā, vairāk tiek strādāts ar formu, un tā nu ir tā reize, kad pavadošais teksts vispār varētu nebūt.

Par laikmetīgo mākslu bieži vien runā sarežģīti, it īpaši kritiķi un izstāžu kuratori. Cik daudz jūs, veidojot darbu, domājat par skatītāju? Es domāju to, kurš nav padziļināti interesējies par laikmetīgās mākslas vēsturi un autoritātēm.

Man ir ļoti daudz tādu skatītāju. Bieži sadarbojos ar ļaudīm no citām sfērām. Cilvēkam var būt interesanti tāpat vien, un viņu nemaz nenomoka kaut kāds saprašanas jautājums. Drīzāk te stāsts var būt par nedrošības sajūtu, mēs arī tagad tik daudz runājam, ka skatītājam kaut kas ir jāsaprot…

Bet tā pasaule, kas ir ap mākslu un māksliniekiem, arī ļoti nospriego situāciju, ka darbam jābūt kontekstā un tam jābūt paskaidrotam. Un, ja skatītājs nonāks tiešā kontaktā ar darbu, kam nav konteksta, tā būs briesmu situācija. Bet jāsaprot, ka arī tai (kuratoru un kritiķu) cunftei savs darbs darāms [smejas].

Tad iznāk, ka tās saprašanas bailes savā veidā ir abās pusēs?

[Smejas]. Jā. Bet esmu skatītāja pusē. Es jau esmu visādas reakcijas dabūjis. Bet redzu, ka tie cilvēki, kuri nav kompleksaini, var ar interesi skatīties, bez jebkādiem liekiem paskaidrojumiem.

Liela daļa jūsu darbu ir saistīta ar dažādiem zinātniskiem eksperimentiem, vai esat sev definējis robežu, kur beidzas eksperiments un sākas mākslas darbs? Varbūt to nav iespējams izdarīt?

Tad man jāpadomā, kurā brīdī vispār sākas eksperiments [smejas]. Darbs noteikti nesākas kā zinātnisks eksperiments, kas pēc tam tiek noformēts par mākslas darbu. Neesmu zinātnieks, un darba izejas punktā sāku kā mākslinieks, tāpēc šo robežu nevaru nodefinēt.

Kas ir izejas punkts – ideja par darbu, kādu to vēlaties redzēt, vai process ar nezināmu rezultātu?

Gan zinātnē, gan mākslā, gan jebkurā citā radošā procesā rezultātu paredz, bet pats process tomēr savā būtībā ir neparedzams. Tieši tie darbi, kas ir izdevušies, bijuši neparedzami. Ja būtu tā, ka var izdomāt un tad tikai izgatavot, tad tā būtu garlaicīga ražošana. Ja pašam nav atklājuma prieka, tad arī interesantums neparādīsies darbā, ko redz skatītājs.

Varbūt skolas gados bija doma studēt bioloģiju, ķīmiju vai, piemēram, fiziku?

Nē, es diezgan skaidri zināju, ko vēlos. Man ar zinātnes cilvēkiem tieši tāpēc ir interesanti, ka runāju kā mākslinieks. Ja mēģinātu pieskaņoties, piemēram, biologam Jānim Liepiņam, diez vai man būtu tas līmenis, kas viņam.

Mikrobiologs Jānis Liepiņš spēlē lielu lomu jūsu darbos. Tai skaitā arī izstādē «Lauki» darbā «Food». Vai jūsu kopradē ir kāda tāda daļa, kas ir absolūti tikai viņa kompetence?

Jā, jā, tā tas darbs notiek. Gan ar Jāni Liepiņu, gan citiem process ir tāds, ka izstāstu zinātniekam savu pamatideju. Tad izrādās, ka pēc dabas likumiem to var atrisināt citādāk. Tā darbs top un mainās savstarpējā mijiedarbē.

Un ko dabas likumi saka par celulozes ēšanu nākotnē?

Es neesmu pārāk daudz nodarbināts ar domām, vai tā reāli nākotnē notiks. Izstādē «Lauki» darba pamatnostādne ir, kā pabarot deviņus miljardus. To pašu projektu uztaisīju arī galerijā «Alma» [«Molekulārās dzīves metamorfozes», 20.06.–15.08.2014. – red.], kur ir izmantota tieši tā pati ideja, pielāgojot to ASV Aizsardzības ministrijas Militāro inovāciju departamenta konkursam, kas bija tieši par to, lai karavīri varētu vairākas dienas veikt kaujas misijas, nenesot līdzi pārtiku. Te mana ideja ir ārkārtīgi piemērota. Bet, ja risinātu šādus jautājumus, kā tas reāli varētu darboties, būtu vajadzīgs milzīgs budžets un ilgstošs darbs.

Ja celulozes šķelšanas process mūsu ķermenī patiešām notiktu, pēc vērā kaloriju skaita grāmatas varētu ēst. Īstā papīrā ir vairāk kaloriju nekā maizē. Bet, domājot plaši, tas nozīmē – ieraudzīt to, ka pārtika ir visapkārt.

Jūs esat rīdzinieks?

Jā, patlaban dzīvoju Rīgā. Dzimis Valmierā, bet akcents man no Liepājas.

Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par Rīgu, par kādām vietām, sajūtām, kas piemīt šai pilsētai?

No tāda vecuma, kad sāk kaut ko atcerēties, man ir atmiņas, kā braucam uz Rīgu pie krustmātes. Šad tad pa vasaru mani atstāja arī padzīvot pie viņas. No atmiņām… Zooloģiskais dārzs [smejas]. Kā uz Rīgu, tā uz Zooloģisko dārzu. Tikko iedomājos, ko tādu pirmo var atcerēties vēl, tad nez kāpēc ienāca prātā karsts asfalts. Tas laikam bērnam ar’ tāds pilsētas iespaids. Jo dzīvoju pilnīgos laikos, un, ja atved uz nedēļu uz Rīgu, tad to kontrastu izjūt. Bija grūti elpot.

Kas tagad jums ir īpašās Rīgas vietas, varbūt ārpus centra?

Kāpēc ne Vecrīga? Tā arī ir skaista. Parasti jau skatās, kas aktuāls konkrētā brīdī, kāda kafejnīca vai kas cits. Senāk bija Spilves lidosta. Kad pārcēlos uz Rīgu, tad dzīvoju netālu – Iļģuciemā, un lidosta bija tāds labs… pastaigu objekts.