Šobrīd apskatāmas Latvijas Tekstilmākslas asociācijas rīkotās izstādes Vienpadsmitā ( Sv. Pētera baznīcā līdz 22. oktobrim) un Tekstils + X (Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) galerijā līdz 6. oktobrim), kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) tekstilmākslas studentu izstāde Destrukcija (līdz 6. oktobrim LMA). Izcilā Latvijas mākslinieka, tekstilmākslas tēva Rūdolfa Heimrāta (1926–1992) darbu retrospektīva Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā durvis vērs 13. oktobrī. Plašā pasākumu programma atzīmē divus svarīgus gadskaitļus mūsu tekstilmākslas vēsturē – LMA Tekstilmākslas nodaļas 45 gadu darbības jubileju un tās pirmā vadītāja Rūdolfa Heimrāta 80. gadadienu.

Nedaudz vēstures

Tekstilijas mums nekad nav bijusi sveša parādība. Latvijā tā lielākoties saistāma ar etnogrāfiju un amatniecību. Tomēr par tekstiliju saistību ar mākslu un, kas svarīgāk, tās apgūšanas iespēju augstākās izglītības iestādē Latvijā var runāt tikai no 20. gadsimta vidus. Lai gan lietišķi ievirzīto mākslu klātbūtne Mākslas akadēmijā ir gandrīz no tās pastāvēšanas sākumiem (Keramikas darbnīca, Lietišķi dekoratīvā nodaļa), tomēr pagājušā gadsimta 60. gadi skatāmi kā krass pagrieziens. 1961. gadā pēc Maskavas priekšlikuma nodibinātas vairākas nodaļas, kuru darbība sākumā izrādījās visai mazproduktīva.) 1962. gadā, atkārtoti skatot LKP CK izvirzītos priekšlikumus par izmaiņām mācību programmās, LMA (Teodora Zaļkalna LMA) toreizējais rektors Leo Svemps lēma par radikālu mācību programmu pārstrādāšanu, lai "uzlabotu audzināšanas darbu augstskolās, kam jāsagatavo dzīvei vajadzīgi sava darba speciālisti". (Latvijas Valsts arhīvs, 442. fonds, 3. apraksts, 246. lieta, Mācību daļa – lieta 43-m // Katedru darba atskaites 1961./1962. m.g. / protokols – LPSR VMA Padomes locekļu un katedras vadītāju sanāksme rektorātā 1962. gada 29. 05. – 55.1. lpp.) Izteikumu paplašināja toreizējais prorektors, izcilais keramiķis Genādijs Kruglovs, bilstot, ka "<..> akadēmija gatavo speciālistus mākslā, tautsaimniecības un kultūras darba laukam. Bet tautsaimniecība prasa vairāk – strauji jāattīsta lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļas. Mākslinieku trūkst rūpnieciskās produkcijas mākslinieciskai noformēšanai, sadzīves objektu iekārtošanai" (turpat, 56. lpp). Gleznotājs, LMA profesors V. Kozins piebilda, ka biedra Kruglova teiktais sakrītot ar nesen sanāksmē Maskavā dzirdēto, ka "pašreiz radies konflikts starp to, ko gatavo mākslas augstskolas un ko prasa ražošana" (turpat). Faktiski pēc šīs diskusijas agrāk iesāktais, bet vēl nīkais dekoratīvi lietišķo mākslu nodaļu veidošanās process ieguva dinamiku, un tuvākajos pāris gados LMA piedzīvoja vairāku jaunu nodaļu pieteikšanos – Interjera un iekārtu (tagad – vides māksla), uz Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļas bāzes tika izveidota Rūpnieciskās mākslas nodaļa (tagad – funkcionālais dizains), kā arī atsevišķi Tekstilmākslas nodaļa, no kuras vēlākajos gados pakāpeniski atdalījās Modes mākslas nodaļa.

Ziedu laiki

70. gadi tiek dēvēti par Latvijas tekstilmākslas ziedu laikiem. No vienas puses, tas saprotams, jo LMA nodaļa jau ir iestrādājusies, tātad mācību programma un kadri stabilizējušies, nesot augļus. No otras puses, mākslas vēsturnieku aprindās izskanējuši viedokļi, ka dekoratīvi lietišķās mākslas uzplaukums padomju Latvijā saistāms arī ar citiem faktoriem. Piemēram, ar standartizēto un mākslinieciski zemo rūpnieciski ražoto priekšmetu kvalitāti, kas motivēja cilvēkus izvēlēties individualizētākas, skaistākas lietas, ko savukārt piedāvāja neskaitāmie daiļamatnieki, dekoratīvi lietišķie mākslinieki. (Sk., Ramona Umblija Estētiskās vērtības un stilistiskās tendences mūsdienu latviešu lietišķi dekoratīvajā mākslā. – Rīga.: , 1975 – 8. lpp.) Vai arī vispārīgāka un sev glaimojošāka versija par latviešu nacionālo pašapziņu, kas okupācijas apstākļos veicināja tādu apzinātu vai neapzinātu rīcību, kas nestu savu artavu latviskas identitātes veidošanā. (Sk., Uldis Sūna Postsociālisma kultūrapziņa un kultūras politika // Sabiedrība un Kultūra II / sast. A. Medveckis. – Liepāja, , 2000 – 89., 94. lpp.) Daiļamatnieku darbu iegāde pretstatā unificētajai rūpnīcu produkcijai, bija šāds nacionāls žests.

Tekstilmākslas nodaļa tās pastāvēšanas un R. Heimrāta vadīšanas laikā realizēja lietišķās mākslas nodaļās iemīļoto koncepciju par mākslinieku, kas vispirms ir mākslinieks un tikai pēc tam – šaura profila speciālists. R. Heimrāts: "Tajā laikā tekstilmāksliniekus gatavoja arī Ļeņingradā un Maskavā, bet tur apmācība bija virzīta uz rūpnieciskā darba iemaņu attīstīšanu. Es nolēmu par galveno izvirzīt uzdevumu sagatavot māksliniekus ar augstu profesionālo domāšanu un prasmi aust. <..> Ne reizi vien dažādas komisijas ir pārmetušas, ka pie mums pārāk maz mācot speciālos, ar rūpniecību saistītos priekšmetus <..>. Esmu pārliecināts, ja māksliniekam būs laba gaume un svaigas idejas, tad, aizejot uz tekstiluzņēmumu, viņš ātri apgūs šos speciālos nosacījumus. Galvenais, lai viņš būtu radošs cilvēks." (Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmija (1919–1989) / Sast. I. Burāne – R.: Avots, <1989>. – 95. lpp.) Rezultātā šīs nodaļas absolventi apmierināja gan nacionālo estētu, gan arī rūpnieku un ražotāju vēlmes un vajadzības, papildus minot PSRS ideoloģisko un ekonomisko uzstādījumu, kura dēļ lietišķās nozares darbojās siltumnīcas apstākļos – labs pamats stabilitātei, pieaugošam spēkam un ziedu laikiem.

Vecajie

Runājot par izstādēm Tekstils + X un Vienpadsmitā jāsāk ar kritiku, kas tomēr būtu ņemama vērā – izstādes jāiekārto (stratēģija, koncepcija), nevis eksponāti vienkārši jāizliek apskatei. Nepietiek vien ar autora vārdu un darba nosaukumu. Ja izstāžu organizētāji vēlas, lai apmeklētāji ziņķārīgi netaustītu eksponātus, tomēr būtu jānorāda arī lietotie materiāli, tehnikas u. tml. Ņemot vērā, ka izstādes ir saistītas ar jubileju un tādēļ izstādīti dažādu laikposmu darbi, nenāktu par sliktu norādīt arī to tapšanas gaskaitļus, lai, runājot I. Zībārtes vārdiem, zinātu, kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp ejam. Abas izstādes – LMS galerijā un Sv. Pētera baznīcā atgādina noliktavu, kurā priekšmeti (eksponāti?) likti bez mērķa veidot stāstu ar noteiktu vēstījumu. LMS galerijas daži eksponāti turklāt atstāj visnotaļ amatierisku iespaidu, radot pamatotu jautājumu – vai jubilejas izstādē būtu jāizstāda viss, ko var izstādīt? Kopumā šajās izstādēs katrs var vadīties tikai pēc savas gaumes un patikšanas (arī pacietības), tamdēļ jūsmīgus vārdus, izceļot no kopējās masas, jāsaka par Aijas Baumanes, Dzintras Vilks, Edītes Pauls-Vīgneres, Ievas Krūmiņas, Irisas Blumates veikumu. Sv. Pētera baznīcas ekspozīcijā izceļot Anitu Armani, Mari Vijupi, Rutu Bogustovu, Arni Pumpuru, Ievu Prāni, Ingrīdu Sūnu, Baibu Rīteri un Guntu Stieri.

Estētiska bauda par latviešu mākslinieku spēju darboties ar krāsām, toņiem un niansēm, kā arī lieliski risināt ainavas, dabas tēmas tekstilmākslas darbos, mijas ar nožēlu, ka nav ne mazākās jausmas, pie kura gala ķerties klāt milzīgajai eksponātu gūzmai, lai estētiskais baudījums pārtaptu intelektuālā tīksmē.

Jaunajie

Jaunie savu vēstījumu iesāk ar atziņu, ka tekstilmākslai bijis ziedu laiks un ka tik spēcīgu mākslinieku vienotu darbību tā, visticamāk, vairs nepieredzēs. Politikas, ideoloģijas maiņas vai kādu citu iemeslu dēļ notikusi metamorfoze – mūsdienu brīvā pasaule ar nepārredzamajiem virzieniem un tendencēm, ko, iespējams, varētu uzskatīt par haosu, ir tā vide, kurā darbojas šīs paaudzes tekstilmākslinieki – tie, kas cenšas strādāt ātrāk, cits no cita atšķirīgāk. Izstādes koncepcija slēpjas tās nosaukumā – Destrukcija. Īpaši necenšoties definēt kādu kopējo, centrālo atziņu šajā tēmā, jaunie paļaujas katrs uz savu individualitāti jēdziena pārcelšanai mākslas valodā. Rezultāts ir savā ziņā pārsteidzošs. Sākot jau ar to, ka vārds "tekstilmākslinieks" nav vairs gluži ekvivalents gobelēnu audējam un ne tuvu ne māksliniekam, kas rūpnīcās palīdz radīt jauna veida materiālus ar negaidītiem rakstiem uz tiem. Tekstimākslas nodaļas students ir kļuvis par konceptuālistu. Tradīcijas un konsekvences ziņā vispārliecinošāko baudu sagādā Baiba Dundure (viņa vienīgā) – gan ar saprātīgu koncepciju, gan saturīgo darbu Radošā noārdīšanās.

Otrs pārsteigums ir plašais destrukcijas interpretāciju diapozons – no sadzīviski samiernieciskā Pētera Šmita Tapetes destruktīvismam, līdz pat politiski aktuālajam Elīnas Ģibietes Jūties kā noteicējs un medicīniski estētiskajam Gundegas Strautmanes darbam vai par ekoloģiju domāt aicinošajiem Zanes Kokinas un Jekaterianas Alksnes darbiem.

Trešais pārsteigums ir feministiskās notis, kas ieskanas izstādes kontekstā (kas, protams, ir tikai interpretācija). Virkne darbu iztirzā tēmas, kas saistāmas ar dzimumu, ķermeņa izjūtu, attiecībām, emocionālo klimatu. Piemēram, Guntas Štieres Viņš vai Viņa, Agneses Kirmužas Ir varianti, Lienes Niedres Tevi pārdos kā lelli, Veltas Ķešānes Sieviete, kas izraisīja atomkaru, Zanes Kokinas Miss Černobiļa. 90. gadu vidū, spriežot par 70.–80. gadu Latvijas glezniecību, mākslas zinātnieks Aleksis Osmanis izsaka minējumu, ka viena no tendencēm, kas šajā laikā skaidri parādās, ir mākslas feminizēšanās – tā izpaužas gleznas dekoratīvo kvalitāšu sakāpināšanā līdz pārliekam dramatismam, pat neirotismam. (Aleksis Osmanis Par dažām tendencēm XX gadsimta 80. gadu latviešu glezniecībā // DOMA 2 / Sast. Z. Konstants. – Rīga.: , 1994 – 129. lpp.) Britu mākslas teorētiķe S. Frīdlenda turpretī apgalvo, ka nav vienas receptes, pēc kuras mērīt sieviešu mākslu – dzimums tāpat kā seksuālā orientācija utt. var izpausties mākslas darbā, taču ar nosacījumu, ka šāda veida gleznieciskā valodā tiek izteikta dziļa personiska pašrefleksija. (Freeland, Cynthia. Art theory, a very short introduction. Oxford University Press, 2001 p. 98)

Hrestomātiskais piemērs ir Artemīzijas Džentileski brutālā Judītes un Holoferna tēmas interpretācija (kas šādu raksturu esot ieguvusi pēc autores privātajiem fiziskajiem pārdzīvojumiem, kuru rezultātā viņa atriebās vīriešiem savās gleznās (sk. turpat)), salīdzinot ar idealizētajiem un ikonogrāfiski nevainojamajiem šīs tēmas gleznojumiem vīriešu izpildījumā 16.–17. gs. Šajā mirklī jāuzdod jautājums – vai, piemēram, sievietes ķermeņa novecošanas procesa un tā psiholoģiskās uztveres problēmas apspēlēšana A. Kirmužas darbā ļauj izteikt apgalvojumu, ka darbs ir femīns? Manuprāt, jā. Un šā iemesla dēļ, šķiet, jaunā paaudze patiesi ir citādāka, tomēr neņemos apgalvot, ka labāka.