Agnese Zeltiņa (1976) fotogrāfes izglītību ieguvusi Rīgas 34. arodvidusskolā, bet Latvijas Kultūras akadēmijā absolvējusi audiovizuālās kultūras un teorijas nodaļu, saņemot mākslas bakalaura grādu. Izstādēs un dažādos projektos piedalās kopš 2003. gada un jau drīz izpelnījusies atzinību – galveno balvu jauno fotogrāfu izstādē GREEN Rīgā (2004). Vēl 2004.gadā Agnese saņēmusi radošo stipendiju Baltijas Sleipnirs pētniecības darbam Kopenhāgenā un viņas fotogrāfijas iekļautas izstādes Rudens 2004 ekspozīcijā, 2005.gadā viņas darbs publicēts Latio fotomākslas kalendārā, 2006.gadā viņai piešķirta Kultūrkapitāla fonda radošā stipendija. Pašlaik Agneses fotogrāfijas apskatāmas arī Francijas pilsētā Eksā, Sezānam veltītā izstādē Conversations Photographiques.

Kopš 2004.gada Agnese bijusi arī fotogrāfe vairākās Lailas Pakalniņas spēlfilmās (Ķīlnieks, Ūdens, Uguns), Askolda Saulīša dokumentālajā filmā Svētku anatomija (2005), Unas Celmas spēlfilmā Par to nerunā (pirmizrāde 2007.gadā); Agneses uzņemtie slaidi izmantoti Freda Kelemana filmā Krišana (2005). Kopš 2002.gada Agnese strādā Nacionālajā Kino centrā, kopš šāgada sākuma ir projektu koordinatore Rīgas Kinomuzejā, piedalījusies arī izstādes Jāņa Streiča mistērijas veidošanā.

How to Disappear Completely ir fotogrāfes pirmā personālizstāde. Izstādes nosaukums aizgūts no britu grupas Radiohead dziesmas How to Disappear Completely, un pirms tam Agnese tā nosauca Liepājas Karostas jūras krastā tapušu fotogrāfiju.

Cikls How to Disappear Completely ir tapis laika posmā no 2002. gada līdz 2006.gadam. Tie ir kā savstarpēji nesaistīti stāsti par vientulību, par piederību un ilgām pēc mājām. Tas ir vientulības un atsvešinātības cikls, kuram noteiktu formu piešķir precīza kompozīcijas, līniju ritma un laukumu saspēle. Līdzīgi kā ceļojot, neizbēgami kādā brīdī sākam ilgoties pēc mājām, pēc savas pilsētas. Taču ilgas nebeidzas līdz ar atgriešanos. Varbūt mājas iegūstam pašā piederībā ilgoties pēc kaut kā? Spējā paraudzīties no malas, redzēt atsvešināti līdz sāpīgumam pazīstamas vietas un lietas, ir iespēja redzēt no jauna!

Autore saka: “Uzdevums, kuru sev izvirzīju fotografējot un veidojot bilžu atlasi, – panākt tādu noskaņas precizitāti, kas būtu tik koncentrēta kā brīdis pirms eksplozijas. Jūtu, skaņas, gaismas, emociju, izteiktā vārda eksplozijas mirklis, kurā cilvēks ir atstāts aizkadrā vai otrajā plānā. Manuprāt, ir svarīgi piešķirt fotogrāfijai iekšēju kadra kustību.”

Izstāde notiek Latvijas Fotogrāfijas muzeja programmas „Izaicinājums” ietvaros.