2006.gada novembrī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs savam krājumam saņēma unikālu papildinājumu – 42 Valdemāra Tones trimdas laika gleznas, ko dāvināja Hovē, Lielbritānijā dzīvojošā mākslinieka atraitne Aina Tone-Baker. Kā cieņas apliecinājums Tonem 115. dzimšanas dienā un dāsnajai dāvinātājai šie meistara darbi, radīti laikā no 1945. līdz 1958. gadam Vācijā un Anglijā, no 2007.gada 2.marta līdz 8.aprīlim eksponēti muzeja Mazajā zālē.

Valdemārs Tone dzimis 1892.gadā Tukuma apriņķa Annenieku pagastā, miris 1958.gadā Londonā, Lielbritānijā. Viņš mācījies Rīgas pilsētas (1909 – 1915) un Penzas mākslas skolās (1915 – 1916); I pasaules kara laikā dienējis 2. rezerves latviešu strēlnieku pulkā Rīgas frontē (1916 – 1918). Pirmo reizi Tone izstādē piedalījies 1912.gadā. Viņš bijis Ekspresionistu (1919), Rīgas mākslinieku grupas (1920 – 1924) un apvienības Sadarbs (1924 – 1925) biedrs. Mākslinieks apbalvots ar Kultūras fonda prēmijām (1922, 1924, 1934, 1937) un Triju Zvaigžņu IV šķiras ordeni (1938), bet 1934.gadā ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grādu. 1925.gadā rektors Vilhelms Purvītis uzaicināja Toni darbā Latvijas Mākslas akadēmijā, kur viņš nostrādāja līdz 1944.gadam. Tone vadīja portreta (1925 – 1932) un akta glezniecības klases (1932 – 1944), 1944.gadā tika ievēlēts par profesoru. 1944.gadā viņš devās trimdā uz Vāciju, bet no 1949.gada dzīvoja Londonā.

Pēc uzturēšanās Vācijā (Veilburgā, Detmoldā un Mērbekas pārvietoto personu nometnē Ziemeļvācijā) 1948.gada rudenī mākslinieks sāka atkal jaunu ceļojumu uz Lielbritāniju pie sievas Ainas, kura Londonā strādāja smago slimnieku kopējas darbu. Tone neatmeta cerību atgriezties dzimtenē, tāpēc nekādā gadījumā negribēja doties prom no Eiropas, un par mītnes zemi izvēlējās Angliju. Lielākā daļa no sievas nopelnītā tika izdota par eļļas krāsām, rāmjiem un audekliem, un Valdemārs Tone varēja gleznot pats savā istabā, kur portreti, klusās dabas un tikko aizsākti audekli no vienas vietas noklāja sienas. Meistars atzina, ka otro reizi nācies pārdzīvot bohēmas laikus: “Sāku savu karjeru pilnīgi no gala. Daru tā, it kā man nebūtu nedz darbu, nedz draugu, nedz atzīšanas. Mākslas vērtības trimdā nav jāpārvērtē, vienīgi jāpārceno šo vērtību nozīme mākslinieku fiziskai eksistencei.”

1951.gada jūlijā The Kensington Art Gallery Londonā Tone sarīkoja personālizstādi, eksponējot piecdesmit lielākoties Anglijā gleznotos portretus un klusās dabas. Izstāde nedeva nekādus materiālus panākumus, vienīgi sniedza morālu gandarījumu, jo par to rakstīja pat angļu prese. 1953.gadā Nacionālais fonds sarīkoja Tonem ievērības cienīgu personālizstādi Mākslas akadēmijā, reprezentatīvā ēkā Stokholmas centrā blakus Riksdagam pie Mēlara ezera. “Aukstā kara” laikā neitrālie zviedri pat uzdrošinājās pie ieejas atklāšanā izkārt Latvijas karogu. Savukārt Miķelis Goppers Stokholmā atjaunotajā izdevniecībā “Zelta Ābele” 1953.gadā izdeva albumu angļu valodā “Valdemārs Tone”.

Vācijā portretists Tone aizrautīgi pievērsās klusajai dabai. Žanru maiņu objektīvi iespaidoja modeļu trūkums, jo, izņemot Ainu, reti kurš no paziņām vairs varēja dienām un mēnešiem pozēt. Klusās dabas ar dažādiem ziedu kārtojumiem vieno brāzmains otas raksts un atraisītu nejaušību efekts. Tās sniedza iespēju atbrīvoties no ikdienas, ļaujot nedomāt, bet intuitīvi apkopot krāsu laukumus un gaismēnu kontrastus. Galvenais un iemīļotais žanrs neapšaubāmi bija un palika portrets, nemitīgi gleznojot vistuvāko, vienmēr blakus esošo un pozēšanai gatavo modeli – sievu.

Mākslinieks sarīkoja personālizstādes arī Detmoldā, Minsterē, Lībekā un Gēteborgā, taču pēckara Latvijā Tones emigrācijas laika mākslu pazina vienīgi no dažām melnbaltām reprodukcijām. Arī pēc valsts neatkarības atgūšanas meistara pēdējo divpadsmit mūža gadu darbi nonāca tikai dažās privātās kolekcijās, bet Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā līdz 2006.gada novembrim bija tikai divas klusās dabas.

Ainas Tones-Baker muzejam dāvinātā kolekcija sniedz plašāku ieskatu līdz šim Latvijā gandrīz nezināmā mākslinieka daiļrades posmā. Svešumā vienam no izcilākajiem 20.gadsimta 20. - 30. gadu latviešu portretistiem Valdemāram Tonem nācās daudz ko zaudēt no agrākā spožuma un atzinības. Šajā izstādē mēs tiekamies ar vētras svaidītu ceļinieku, kuram glezniecība palīdzēja pārdzīvot ilgas pēc dzimtenes.

Izstāde būs skatāma līdz 2007.gada 8.aprīlim.