Izstādē mākslinieks sarīkojis divas mācību stundas skatītājiem. Pirmā saucas «Ķermenis ar problēmām», otrā - «Mīli savu tuvāko», kur fiziski slimi ķermeņi kļūst par draugiem.

Medicīnas vēsture muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā Juris Salaks stāsta, ka izstādi neuzskata par provocējošu, «jo mākslinieks strādā kā Ķīnas tradicionālie ārsti ar akupunktūru, precīzi atrod sabiedrībā šos punktus, sauksim viņus par slepeniem, neredzamiem punktiem, un iedarbojas». «Tāpēc viņa mākslas valoda ir tik ļoti skaļa, redzama, pamanāma,» saka Salaks.

Mākslinieka izraudzītajai plakāta bildei jeb vizuālajai reklāmai būtu jāatrodas uz medicīnas muzeja ārsienām, taču muzeja ēkas īpašniece VM to nav atļāvusi tur izvietot. Atbildes vēstulē izstādes rīkotājiem VM neieslīgusi plašos paskaidrojumos. Tomēr ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders LTV skaidro, ka «plakāta vizuālais noformējums bija visai provokatīvs un neviennozīmīgi vērtējams, [tāpēc] VM izmantoja tiesības šo lielformāta plakātu nesaskaņot». «Tas nekādā veidā neietekmē izstādes atrašanos Medicīnas vēstures muzejā vai cita veida šos reklāmas pasākumus izstādei,» piebilst Šneiders.

Apvienības «Apeirons» pārstāvis Jurģis Briedis spriež, ka «šī izstāde varbūt iedrošinās kādu, bet tie, kas negrib likt plakātus... Tā ir savā ziņā aprobežotība.

Kāpēc tas cilvēks ir sliktāks nekā tā modele uz plakāta?»

Invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» vides pieejamības eksperts Aigars Bolis piebilst: «Kamēr mēs noliedzam un klusējam par to, nekad nekas nebūs. Ja ir dialogs vai ir sarunu tēma, tad ir cerība.»

Savukārt reklāmas speciālists Kristaps Siliņš zina teikt, ka katrs cilvēks pats sev ir visuzticamākais cenzors.

«Reklāmu cenzēt ir bezjēdzīgi, reklāma jau ir pašcenzējoša.

Ja reklāma cilvēkam nepatiks, tā liksies pretīga, nepatīkama vai citā veidā nepieņemama, cilvēks uz to neatbildēs un neapmeklēs šo pasākumu,» norāda Siliņš.

Izstādes rīkotāji cer, ka līdz izstādes beigām septembrī VM prasīto atļauju tomēr sniegs.