Oto-Foto. Staļina represiju upuris - latviešu grafiķis Oto Mednis

Jānis Žilde
, Mūzikas kritiķis, galvenā redaktora vietnieks
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: vilkene.lv/TVNET

Apgāds «Neputns» šogad laidis klajā apjomīgu Ilzes Konstantes grāmatu «Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā. 1940–1956», kas tapusi desmit gadu garumā, kurā autore izgaismo ļoti samezgloto, politiski un sociāli slideno tēmu par Staļina valdīšanas gadiem Latvijas vizuālajā mākslā. Atsevišķa nodaļa grāmatā veltīta māksliniekiem, kas īpaši cietuši no Staļina represijām, māksliniekiem, kurus skāra šis skarbais laiks un kuri, ja vien palika dzīvi, vai nu uz laiku vai pat visu atlikušo dzīves daļu bija izstumti no aktīvās mākslas dzīves. Sadarbībā ar izdevēju un pašu autori, piedāvājam ielūkoties grafiķa Oto Medņa (1925.9.IX–1976.21.III) dzīvesstāstā.

Oto Mednis (1925.9.IX–1976.21.III)

Oto Mednis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā sāka studēt 1947. gadā. Ar disciplinētību viņš neizcēlās, un pirmās nepatikšanas radās 1951. gada pavasarī. Iemesls bija notikums, ko atspoguļo Mākslas akadēmijas 1951. gada 26. marta pavēle Nr. 58:

«1. Par modeļu fotografēšanu pozēšanas laikā bez atļaujas un saskaņošanas ar Mācību daļu, kā arī par nepareizu paskaidrojumu sniegšanu, it kā fotografēšana bijusi nepieciešama mācību procesam, Grafikas fakultātes IV kursa studentam Mednim Oto izteikt rājienu. 2. Par Akadēmijas fotolaboratorijas neatļautu izmantošanu modeļu fotografēšanai foto laborantu atbrīvot no fotolaboratorijas pienākumiem un brīdināt par to, ka nav pielaižama modeļu fotografēšana Akadēmijas telpās. Pavēlu visos fotografēšanas gadījumos Akadēmijas telpās pieprasīt attiecīgu atļauju. Rektors O. Skulme. Kadru inspektors A. Rudzis.»

Nākamā pavēle, 1952. gada 1. novembrī, pavēstīja, ka Oto Mednis no akadēmijas izslēgts, jo «bez attaisnojoša iemesla neapmeklē nodarbības».

Par šī nodarījuma detaļām, kavējoties atmiņās, pastāstīja Medņa studijbiedrs Jurģis Skulme: «Viņš sataisīja ziepes. Mēs viņu iesaucām par Oto-Foto, jo ļoti aizrāvās ar fotografēšanu. Viņš pierādīja, ka Mākslas akadēmijai vajag fotolaboratoriju. Uztaisīja pagrabā, un tā lieta labi gāja, bet tad mani izsauca pie rektora. Parādīja kaudzi fotogrāfiju, tur vīrieši un sievietes, tur attēloti, kā tas viss notiek. Sieviete bija mūsu modele, kura mums likās nevainīgā meitene, un partneris arī viens modelis, kurš ilgstoši pozējis. Mēs nevarējām iedomāties tādu kombināciju. Rektors prasa, ko es par to varu teikt. Es tikai to, ka pazīstu tos modeļus. Fotolaboratorijas darbu apturēja. Mēs bijā pārsteigti par tiem dalībniekiem, nebijām gaidījuši.»

Oto Medni aizturēja 1952. gada 11. februārī, un 13. februārī tika izvirzīta apsūdzība: «1945. gadā arestēts par izvairīšanos no dienesta Padomju armijā un par dokumentu viltošanu. [..] Mednis O. E. 1945. gada jūlijā dzīvoja Rīgā nelegāli un, būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, izgatavoja un izplatīja ap 200 pretpadomju skrejlapu. Medņa noziedzīgo darbību ir apliecinājusi liecinieces Novickas L. G. un viņa paša atzīšanās.»

Oto Mednis bija atzinis, ka izgatavojis 150–200 skrejlapu, «lai cilvēki neietu demonstrācijā par godu Padomju Latvijas 5. gadadienai. Tā visa ir pretpadomju rīcība. To zināja pazīstamā Novicka Līvija, kas deva man sieviešu drēbes, lai pārģērbtos.» Bet uz jautājumu, kas pamudinājis izgatavot skrejlapas, viņš atbildējis, ka bijusi «stipra pretpadomju aģitācija».

1952. gada 19. martā Oto Mednis tika apvainots skrejlapu izgatavošanā, kā arī izplatīšanā, 1945. gada jūlijā izmetot tās pa Avotu ielas 43. numura mājas 5. stāva logu. Divas skrejlapas bija konfiscētas un pievienotas Oto Medņa lietai. 1952. gada 9. aprīlī LPSR Augstākās tiesas spriedums bija: «Mednis Otto, Eduarda d., pēc KPFSR KK 58.-10. panta un 31. panta 1. daļas «a», «b», «c» punktiem sodīts ar brīvības atņemšanu astoņus gadus un politisko tiesību zaudēšanu piecus gadus. Ieskaitīt Mednim soda izciešanā iepriekšējā apcietinājumā pavadīto laiku no 1952. g. 13. februāra. Spriedums ir galīgs un kasācijas kārtībā nav pārsūdzams.»

Pēc diviem gadiem, 1954. gada 18. decembrī, Oto Mednis, lūdzot apžēlošanu, paskaidroja savu rīcību: «Slapstījos un 5 dienas biju vācu armijas kazarmās, izsūtīšanas dienā uz Vāciju izbēgu. Sīkāk gribu pastāstīt, kas mani pamudināja uz šādu noziegumu. Biju iemīlējies priekšpilsētas meitenē Novickā Līvijā. Viņas vēsumam pret mani bija iemesls – mana gļēvulība, nevīrišķība, mūžīgā dezertēšana, slēpšanās. Gribēju parādīt, ka arī man ir drosme izdarīt kaut ko bīstamu, riskēt. Augu dienu lasīdams visdažādākos spiegu un kriminālromānus, beidzot nolēmu savas meitenes priekšā nodemonstrēt varoņdarbu. Varoņdarbs izdevās. Tas palika slēpts, kamēr es to 1952. gada 27. janvārī neatklāju VDM darbiniekam Vītolam, un 13. februārī mani arestēja un 9. aprīlī sodīja. [..] Ļoti lūdzu dot man iespēju atgriezties dzīvē, būt derīgam līdzdarbiniekam lielajā komunisma celšanas darbā, strādāt dzimtenei un mākslai.

Piezīme: Tuvākajās dienās mainu adresi. Pēc manis pienāca pieprasījums no Pečoras aģitbrigādes mākslinieka dekoratora darbam Pečoras apgabala ceļojošajā teātrī.»

No 1952. gada 13. februāra Mednis atradās Komi APSR Pečoras labošanas darbu nometnē, un viņu atbrīvoja 1955. gada 4. maijā. Vēlāk – 1958. gada 14. februārī par to viņš autobiogrāfijā rakstīja: «Uz 1955. g. iesniegto pārsūdzību Augstākai Padomei manu lietu izskata otrreiz un atbrīvo. Ieslodzījumā sabiju 3 gadus. Ar 1955. gada maiju dzīvoju Rīgā un strādāju Valsts izdevniecībā kā ārštata mākslinieks.»

1956. gada 9. janvārī Oto Mednis lūdza atļauju turpināt pārtrauktās mācības. Viņš rakstīja: «Visus trīs gadus atrados darba labošanas nometnē, man bija iespēja zīmēt un gleznot, es sistemātiski strādāju pēc modeļiem un kompozīcijām, domāju, ka neesmu atpalicis, bet strādāju labāk kā toreiz, atstājot akadēmiju, un ka patreizējās akadēmijas prasības varēšu veikt sekmīgi. Būšu disciplinēts. Lūdzu neatteikt manam lūgumam.» Turpat uz iesnieguma ir rezolūcija – «Lietu izskatīt uzņemšanas komisijai».

Mācības Mākslas akadēmijā Mednis neatsāka, bet izstāžu darbībā iesaistījās: pirmajā jauno mākslinieku izstādē 1956. gadā viņš izstādīja gandrīz 30 ilustrācijas kokgrebuma tehnikā, pēc diviem gadiem sekoja kopizstāde ar Uldi Zemzari un Romanu Tillbergu. 1960. gadā Oto Medni uzņēma Mākslinieku savienībā.

Ilzes Konstantes grāmata, kurā lasāmi daudzi interesanti dzīvesstāsti, nopērkama «Neputna» galerijā. Tās cena 30 eur. Atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds, LDz Cargo, Dina un Jānis Zuzāni.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu