Visupirms: sērkociņu kastīšu un etiķešu krāšanu sauc par filumēniju. Pirmie sērkociņi bija teju metra garumā, izgatavoti no priedes. Tos 577. gadā sāka ražot Ziemeļķīnā, bet 915. gadā jau pārdeva visā Ķīnas teritorijā. Pirmās ziņas par sērkociņiem Eiropā rodamas 1536. gadā, kad tos no Ķīnas atveda jūrasbraucējs Marko Polo. Eiropā šo tik vajadzīgo lietu sāka ražot tikai 1837. gadā, bet vairākus gadus vēlāk, 1848. gadā, izdeva pirmo likumu par sērkociņu pārdošanu. Latvijā pirmos sērkociņus 1878. gadā sāka ražot fabrikā "Vulkan".

No galvaspilsētas uz laukiem

Lai arī mūsdienās sērkociņu vietā bieži lieto šķiltavas, lauku mājās tos joprojām izmanto krāsns vai plīts iekuršanai. Ikdienas steigā pat nepamanām, cik krāšņas etiķetes rotā sērkociņu kastītes. Secietis Sergejs Jonkins bez piepūlēm spēj pateikt, kas un kur tās ražojis. Šo etiķešu kolekcionēšana jau vairāk kā 40 gadu ir viņa vaļasprieks.

Sergejs Jonkins dzimis un audzis Rīgā, tur arī pavadījis dzīves lielāko daļu, bet jau septiņus gadus mīt lauku mājās Secē. Kolekcionāram apnika lielpilsētas burzma un troksnis. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Sergeja kungs nodibināja savu uzņēmumu, vairākus gadus darbojās vairumtirdzniecībā, pārdodot saimniecības preces, bet, laikam ritot, bizness pārtraukts, un tagad viņš ir pensionārs.

Pamudina skolotājs

Krāt sērkociņu kastīšu etiķetes Sergeju pamudināja kāds skolotājs, kurš pats bija aizrautīgs kolekcionārs. Kopš 1964. gada etiķetes gan pirktas, gan iemainītas, un nu Sergeja kunga krājumā ir paprāva kolekcija — ap 400 tūkstošu dažādu etiķešu. Etiķetes glīti uzlīmētas uz A4 formāta lapām, kas saliktas neskaitāmās mapēs. Tās viņš glabā galvaspilsētas dzīvoklī, un ar tām pārpildīti visi sekcijas "Rīga" plaukti.

Arī no Āfrikas un Japānas

— Mūsdienās sērkociņkastītes ir veidotas gluži kā mākslas darbi ar visneiedomājamākajiem zīmējumiem, dažas ir īpaši krāšņas. Manā kolekcijā ir ap 120 valstu sērkociņu kastīšu etiķetes, piemēram, no kādreizējās Dienvidslāvijas, Ungārijas, Zviedrijas, Polijas, Amerikas, Ķīnas, Indijas, Japānas, arī no Āfrikas un Āzijas. Daudzviet esmu pabijis pats, bet liela daļa ir domubiedru atsūtītas. Etiķetes ir ar sportistiem, dzīvniekiem, ainavām, ēkām, arī vienkāršiem zīmējumiem un vēstījumiem par konkrētiem notikumiem, — stāsta Sergejs Jonkins.

Tiekas krājēji no visas pasaules

— Ja vien ir iespēja, piedalos vispasaules kolekcionāru izstādēs. Esmu bijis Maskavā, Doņeckā, Parīzē, Varšavā un citviet. Lai dotos uz šīm izstādēm, vajag daudz līdzekļu, bet ir vērts to darīt. Tās ir interesantas, var uzzināt daudz jauna, turklāt izstāde katrreiz veltīta kādai citai tēmai. Šādos pasākumos mēs, kolekcionāri, apmaināmies kontaktiem, vēlāk sazināmies, sarakstāmies un barterveidā sūtām viens otram etiķetes. Izstādēs satiekamies kā labi draugi, kuri gadu gaitā viens otru iepazinuši. Varu teikt, ka kolekci-onāru vidū nav ne dzērāju, ne narkomānu, jo tādām lietām mums nav laika, — teic secietis.

Mīļākā — "Komēta"

Vaicāts par Latvijas etiķetēm, Sergejs Jonkins teic, ka tās ir ļoti dažādas, bet daudzuma ziņā nekonkurē ar citu valstu etiķetēm. Vissenākā kolekcijā ir 1878. gadā ražotā "Vulkan" etiķete, ko, tāpat kā pārējās, Sergeja kungs glabā gluži kā dārgumu.

— Latvijā savulaik darbojās četras ražotnes — "Komēta", "Vulkan", "Vezuvs" un neilgi arī "Sarkanā zvaigzne". Četrus gadus pats nostrādāju "Komētā", un tā bija laba iespēja ne tikai sekot līdzi sērkociņu ražošanas procesam, bet arī papildināt kolekciju. Tieši šī ražotne un etiķetes man ir vismīļākās, tās glabā daudz atmiņu, — atzīst Sergeja kungs.

Ģimene atbalsta

Sergeja Jonkina vaļasprieku atbalsta arī sieva un bērni. Lai gan visi trīs dēli jau pieauguši un dzīvo ārzemēs, braucot ciemos vai vienkārši atsūtot kolekcionāru veikalos nopirkto, viņi papildina tēva kolekciju. Arī Latvijā ir šādi veikali, taču Sergeja kungs teic, ka te tie nav tik populāri, trūkst dažādības. Lielākoties nopērkamas markas un monētas.

— Tagad esmu pensijā un varu netraucēti nodoties kolekcionēšanai, taču darba gados bija diezgan sarežģīti — dienā strādāju, bet vakarā veidoju kolekcijas. Tas prasa ļoti daudz laika. Kolekcionēšanai labvēlīgāki ir rudens un ziemas mēneši, bet vasarā nav vaļas. Dzīvoju laukos. Te, Secē, man ir saimniecība, dārziņš, un darba vienmēr ir gana. Reizēm uznāk pagurums, bet tas ir pārejoši, un es atkal ķeros pie krāšanas. Manā kolekcijā ir arī nedaudz monētu, bet ar to nopietni neaizraujos, — stāsta kolekci-onārs.

Nepārdos ne par ko!

Sergejs Jonkins teic, ka nelielas sērkociņetiķešu kolekcijas nav dārgas, bet milzīgās ir ekskluzīvas, tās esot pat dzīvokļa vērtībā. Arī secietim vairākkārt izteikti piedāvājumi pārdot kolekciju, bet viņš tos noraidījis.

— Gadu gaitā kolekcionējot ir ieguldīts milzīgs darbs un laiks, tāpēc savus krājumus nespēju pārdot ne par kādu naudu. Taču, kad manis vairs nebūs, kolekcija paliks dēliem, un viņi varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem, — teic Sergejs Jonkins.