VEF

Sākām "Baltās nakts" ceļojumu ar savu pagalmu. Proti, VEF teritoriju, kurā atrodas arī TVNET. Tā kā mums bija vēlme redzēt maksimāli daudz no forumā piedāvātajiem mākslas brīnumiem, tad pirmajā izraudzītajā objektā – VEF mākslas centrā – ieradāmies krietni par agru. Tas ir – septiņos vakarā, kad, kā bija norādīts oficiālajā foruma bukletā, izstādei "Es mirstu (es dzīvoju)" bija jābūt atvērtai jau septiņas stundas. Iekšā tikām, taču mākslas baudīšanas procesu pavadīja nemitīga pašu mākslinieku skraidīšana ar āmuriem un urbjmašīnām rokās.

"Baltās nakts" sliekas. Autors nezināms.... Foto: Kaspars Zaviļeiskis

Tā jau performance gluži laba, īpaši brīdī, kad TVNET sadomāja izmēģināt drosmi un pierādīt, vai spējam būt kuģa priekšvadņa figūra (šāds pamudinājums lasāms uz sienas, kāpjot augšup pa mākslas centra stāvajām trepēm). Uz VEF mākslas centra jumta ir instalācija, kas atgādina kuģa priekšvadni un atrodas uz jumta malas. Tad nu, lūk, mūsu vēlme pārbaudīt sevi māksliniekos izraisīja izbailes par uzpariktes gatavību ciemiņiem un rezultātā slavenās "Titānika" filmas ainas cienīgas pozas nesākām atdarināt.

Skats no kuģa priekšvadņa uz VEF mākslas centra jumta. Foto: Kaspars Zaviļeiskis

Apskatījām zemāk esošajos trīs stāvos izliktos darbus, neatradām pie tiem ne autoru vārdus, ne darbu nosaukumus un devāmies tālāk ar mākslas kritiķu stilā dusmīgi sarauktu pieri.

Izsprukuši cauri māksliniecisko vilni bojājošajai "Dominas" iepirkšanās drūzmai, nonācām P3 autostāvvietā. Tur notika "Audiālā parka" pirmais koncerts – Olafa Štāla un Andra Dzenīša projekta "Woodpecker Project" uzstāšanās. Vēja izpūstajā autostāvvietā bija glīti salikti pārdesmit cilvēkiem domāti krēsli, pa perimetru saliktas skandas un uzbūvēts neliels podests māksliniekiem. Ar nelielu kavēšanos ieradās gan ļaudis, gan paši mākslinieki, un apokaliptiskas skaņu vīzijas par biedu nejaušajiem parkoties gribētājiem varēja sākties. Mums patika. Un vislabāk no visa redzētā VEF piedāvājuma, jo pēcāk noskurinājāmies par vienā no vecajiem teritorijas graustiem izvietotajām trim instalācijām "Opus 23", "Sērkociņi" un "Ausīm kalnus, acīm putnu dziesmas". Pirmkārt, ar dažādām grabažām piebāztajā un pamestajā ēkā varēja nolauzt kaklu tumsas dēļ, otrkārt, atkal trūka normālu paskaidrojumu mākslā nesvaidītajiem, kas īsti ir jāskatās vai jādara, lai izprastu konkrētā darba būtību, un, treškārt, Ginta Gabrāna instalācija (trešā no minētajām) izrādījās video, nevis reāls darbs. Instalācija "Patversme" arīdzan vēl nebija gatava apbrīnošanai, tādēļ devāmies tālāk, uz centra pusi, iespējams, nesagaidījuši izgaismotās VEF teritorijas krāšņumu vēlākā vakara stundā.

"Woodpecker Project" uzstāšanās "Dominas" autostāvvietā. Foto: Kaspars Zaviļeiskis

Centrs

Sestdiena sita augstu vilni, bet neradās sajūta, ka lielākā daļa ielās esošo ļaužu vispār nojaustu par kultūras foruma norisēm. Var jau būt, ka tik lielai pilsētai tas ir normāli. Pašā Berga bazārā un arī Upīša pasāžā "Baltās nakts" vilnis gan bija sajūtams. Vairs ne tik cītīgi urbjoties aprakstu pilnajā grāmatelē, vienkārši ķērām sajūtu. Šo un to arī izdevās noķert. Izspraucoties cauri dažām padīvainām izstādelēm, nonācām, piemēram, tvaika nolaišanas vietā kādas Berga bazāra ēkas pagrabā. Kriša Zilgalvja veidotais objekts ļāva katram pašam paraut uz leju sviru, kas iedarbināja skaņas un gaismas efektus. Vienīgā problēma –

svira bija jāatrod... tumsā, maldoties starp cauruļu labirintu, kas karājās no griestiem, un citiem apmeklētājiem.

Ideāli! Šim objektam piešķīrām apaļu desmitnieku.

Tāpat TVNET skarbās kritiķu komandas augstāko atzīmi izpelnījās pāri Marijas ielai esošajā Upīša pasāžā apmeklētā performances mākslas izstāde "Dzīvoklis". Nosaukums nemeloja – performance tiešām notika dzīvoklī, kurā bija iespēja pat pamētāties ar naudu interaktīvas spēles ietvaros. Proti, apmeklētājs tika iebīdīts telpā aiz stikla sienas un varēja saujām grābt sīknaudu un mest pa gaisu. Stulbi, bet skaisti! Īpaši jau mūsu laikos. Tāpat saskārāmies ar katrā "Baltajā naktī" noķerto sajūtu par to, ka māksla sāk rādīties visur. Tā arī vienu no kāpņu telpā sastaptajiem tiešām iedzērušajiem, tiešām kaimiņiem, nevis dalībniekiem-performētājiem, vairāki "Dzīvokļa" apmeklētāji uzskatīja par aktieri, kas pēdējo acīmredzami apstulbināja un viņš, klusi murminādams, steidza pazust savā dzīvoklī, kas, iespējams, bija ne mazāk iespaidīgs par tautai izrādīto. Iepriekš redzētās drūzmas iespaidā nolēmām nemēģināt ielauzties "K. Sunī" Latvijas jauno režisoru īsfilmu seansa vidū un devāmies tālāk uz Andrejsalu.

Andrejsala

Nejaukākais brīdis visa foruma apmeklējuma laikā iestājās tieši ierodoties Andrejsalā. Bija sākusies acīmredzama panika par, kā vēlāk izrādījās, īslaicīga lietus sākšanos, un vesela auto rinda mēģināja doties prom, kā rezultātā maršruts turpceļā bija slēgts. Sapratuši, ka stāvošo auto un skrienošo cilvēku haosu nepārvarēt, noparkojāmies turpat pie pašas iebrauktuves un devāmies Andrejsalas tumsas skāvienos.

Lai arī ļaužu bija daudz, šeit neradās sajūta par jēdzīga kultūras foruma norisi gan tāpēc, ka kaut ko atrast un saprast bija vēl grūtāk nekā VEFā, gan tāpēc, ka liela daļa ļaužu bija vienkārši atbraukusi patusēt, pavizināt meitenes ar moci, pie auto ar atvērtām durvīm maksimāli skaļi paklausīties "Prāta vētras" dziesmu "Ardievu, meitenes"...

Andrejsala arī pierādīja, ka "Baltā nakts" laikam jau apzināti sāk atgrūst masu auditoriju – vecāka gadagājuma cilvēkus, ģimenes ar bērniem – un mērķē uz alternatīvāk domājošo jauniešu daļu. Jo ko gan absolūtajā peļķēm izraibinātajā teritorijas tumsā darītu mākslu baudīt ieradies vectēvs vai brīnumus redzēt alkstoši pirmklasnieki. Un Andrejsalā bija gan vieni, gan otri. Uz īsu brīdi, visticamāk.

Lai arī TVNET komanda sevi nepieskaita ne pie vienas no abām īslaicīgo viesu kategorijām, arī mums nebija viegli atrast arvien nīstamākajā kabatas bukletiņā minētos objektus, kā rezultātā devāmies, kur acis rāda. Šāda taktika attaisnojās ar uzviju un rezultātā redzējām bukletā pat neesošu urbāno performanci –

ostas ekskavatora cīņu savu lampu gaismā ar akmeņogļu kaudzi, notiekošo fonā ilustrējot milzīgiem, uz ēkas sienas projicētiem Ginta Gabrāna darbiem.

Nosmējāmies, ka pats mākslinieks, visticamāk, pat nenojauš par šo lielisko performanci, tāpat arī ekskavatoristam un lielākajai daļai Andrejsalas viesu par to nav ne jausmas. Atkārtojoties – "Baltajā naktī" mākslu sāc saskatīt visur un iespējams, ka tieši šī ir tā interakcija, kuru it kā vēlas panākt forumā iesaistītie mākslinieki. Līdz izgaismotajam kuģim kaut kur tumsā tā arī neaizdevāmies, jo vēl vairāk pārliecināja pretimnācēji, kuri teicās "laikam jau īsti neredzējuši to, kas tur bijis domāts". Laikam chill-out’īgā nelaikā trāpījām arī "Mediju stacijā" (starp citu, godājamie mākslinieki, vārdu "mediji" raksta ar īso e burtu...), ērmriteņus jau tikko bijām apskatījuši citā TVNET materiālā, tādēļ nolēmām doties uz Spīķeriem.

Spīķeri

Maskavas ielas rajons izrādījās absolūts pretstats Andrejsalai. Šeit kūsāja dzīvība un... bija gaišs! Brīvdabas krāmu tirdziņā notika pamatīga rosība, uz "Applūdušā McDonald’s" īsfilmu cilvēki stāvēja rindā, pa "kim?" kāpnēm noritēja divvirzienu satiksme, "Dirty Deal Cafe" tika spēlēts labs dubstep, kura skaņas piepildīja arī kvartālu ārpusē. Beidzot radās vēlme "Baltajā naktī" kaut kur uzkavēties nedaudz ilgāk, ko vēl vairāk paspilgtināja Kriša Salmaņa hipnotiski ievelkošā un melnbaltā stilistikā ieturētā izstāde "Bezmiegs", kurā bija iespēja papriecāties gan par jaunu vinila plašu lietošanas veidu, dancinot uz tām salīmētus cilvēku figūriņas, gan par skūšanas mašīnītes cīņu ar matiem un bārdu videoinstalācijā. "Bezmiegu" TVNET atzina par labāko no šajā "Baltajā naktī" redzētajām izstādēm.

Krāmu tirdziņš Spīķeros. Foto: Kaspars Zaviļeiskis

"Nabaklab" un aitas

Pēc pusnakts "Baltās nakts" ceļojumu noslēdzām Vecrīgā, kur, šķiet, apmeklētākais foruma pasākums bija "Videogrāfija V – Space Textures", kas norisinājās "Nabaklab". Tā kā par ieeju nebija jāmaksā un pasākums bija gana labi izreklamēts foruma sakarā, kluba daudzās pagraba telpas beidzot bija pilnas ar ļaudīm un gaisā virmoja kārtīgas ballītes atmosfēra. Galvenajā zālē trāpījām uz jaunu skolotāju atgādinošās vācu mākslinieces AGF priekšnesumu, kurā viņa pa virsu pašas spēlētai elektronisko trokšņu mūzikai runāja vāji saklausāmas vārsmas, taču darīja to pietiekami spokainā balsī, lai viss kopā ar fonā esošo akmeņaino videoinstalāciju atstātu gana garšīgu iespaidu. Jā, priecē arī, ka "Nabaklab" ir atvēris pagalma tuneli uz ielu, kā rezultātā TVNET uzskrēja virsū... aitām. Runa, protams, ir par Aigara Bikšes provokatīvo un pasmaidīt liekošo izbalsošanas šovu "Kurš te nav aita?", kas pa logu bija aplūkojams turpat blakus "Nabaklab". Ņemot vērā, ka izbalsotā aita ņemšot asiņainu galu, vajadzētu pasekot, vai kas ļauns nenotiks ar aitu barā iejukušo saimnieci, kura izklaidēja no ielas lūrētājus ar plīša mantiņu atrādīšanu. Labs noslēgums kultūras foruma apskatam. Bez ironijas.