Sākumā par to kas ir ”Explore outdoor”?

Pavisam nesen  Oskara Mickāna un Agra Ziemeļa vadībā rakstīto projektu par brīvprātīgo darbu Gruzijā apstiprināja un Eiropas programma ”Jaunatne darbībā” deva iespēju braukt, darīt, mācīt citiem un iegūt arī pašiem pieredzi, Gruzijā organizējot un attīstot ārpusmāju aktivitātes. Seši cilvēki (Agris, Ivars, Uģis, Renārs, Gunārs un Jana) ir piekrita dalībai šajā brīvprātīgā darba projektā un devās uz Gruziju. Viņu uzdevumi ir rīkot seminārus un lekcijas par “outdoor” tipa aktivitātēm, rīkot laivu braucienus, pārgājienus, piedzīvojumu sacīkstes (līdzīgus kā ”Dublis”) un visādas citādas aktivitātes dabā, kuras būs paredzētas Gruzijas jauniešiem. Projekts norisinās starp Latvijas „Jaunajiem vanagiem” un Gruzijas organizāciju „Gvirgvini”, to apstiprināja un finansē Eiropas programma „Jaunatne darbībā”.

Jaunieši mitinās piecistabu dzīvoklī Tibilisi centrā. Ik dienu šeit tiek vadītas sapulces, sanākšanas, kā arī citi pasākumi, kuri attīsta projekta darbību. Par jauniešu veikumu varat lasīt viņu blogu mājas lapā: http://eogeorgia.wordpress.com/.

Šoreiz sarunā ar jauniešiem vairāk par izjūtām, mērķiem un piedzīvoto Gruzijā".

Kā tas nākas, ka kopš augusta jūs visi seši šeit mitināsieties veselu gadu?

Agris: “Projekta “Explore Outdoor” pieteikumu veidoju kopā ar Oskaru Mickānu, kurš Gruzijā dzīvo jau vairākus gadus. Projektu sākām rakstīt 2009. gada sākumā, un, lai arī pirmajās iesniegšanas reizēs projektu neapstiprināja dažādu kļūdiņu dēļ, šā gada maija beigās uzzinājām, ka projekts ir apstiprināts un uz Gruziju būs jābrauc! Kopā savākties nebija grūti, jo lielākā daļa no mums, tas ir, Agris, Ivars, Renārs un Gunārs, ir “jaunie vanagi”*. Uģis ar Janu arī jau ilgu laiku ir pazīstami Vanagos. Turklāt visi bijām pazīstami savā starpā, jau pirms tika domāts par šāda veida projektu.”

Savā ziņā tā ir avantūra ar lielu devu atbildības. Kāpēc piekritāt?

 Agris: “Ceru, ka šis gads būs tas izšķirošais laiks manā dzīvē, kad sapratīšu savus mērķus nākotnē un atradīšu to, ar ko vēlētos nodarboties atlikušo mūžu. Daru, jo patīk piedzīvojumi, un sacensību rīkošana, pārgājieni, ceļošana, jau bija mans hobijs arī Latvijā. Forši, ka varēšu ar savu hobiju nodarboties visu gadu un vēl turklāt Gruzijā!”

Uģis: “Lielisks izaicinājums izdarīt kaut ko jaunu un labu. Un arī Latvijā īsti nekas vairs nesaista...”

Ivars: “Tā ir iespēja gūt lielu pieredzi, kontaktus ar citu tautu cilvēkiem, kā arī kultūras apmaiņa. Gribu iemācīt citiem, to ko zinu pats...”

Renārs: “Lai iepazītu jaunu kultūru un ieraudzītu sevi citā situācijā...”

Jana: “Lai iegūtu jaunu pieredzi. Agris man piezvanīja, un šo zvanu uztvēru kā iespēju ko krasi mainīt  savā dzīvē, to arī izmantoju!”

Gunārs: “Lai gūtu pieredzi outdoor pasākumu rīkošanā un attīstītu sava organizatoriskās spējas.”

Kā ar darbiem/mācībām – to visu taču nācās pamest... Un kā uz šo izvēli reaģēja jūsu ģimenes vai otrās pusītes?

Uģis: “Vasaras sākumā beidzu strādāt Industriālā alpīnisma uzņēmumā un pa vasaru darbojos dažādās nometnēs un mazos projektiņos. Tā ka man īsti nebija ko pamest... Es vienmēr esmu bijis tāds - kur gribu, tur braucu, un visi jau ir pieraduši pie manām izdarībām, tāpēc arī neviens neiebilda...”

Agris: “Man gan vēl ir savs bizness Latvijā, arhitektūras nozarē. To arī brīvajā laikā turpinu vadīt no Gruzijas! Ja runājam par otrajām pusītēm - šobrīd esmu šķīries no draudzenes... Protams, sākumā negribēja laist, bet, kamēr projekts apstiprinājās, tuvākie cilvēki jau aprada ar domu, ka braukšu projām!”

Ivars: “Patiesībā vecāki ļoti priecājās par mūsu ar brāli (red.: Agris un Ivars ir brāļi) iespēju. Lai gan bija skumīgi, ka abi dēli dodas projām, viņi aprada ar domu!”

Renārs: “Bet es tikko beidzu vidusskolu, un man nebija vēl konkrētu mērķu ko darīt tālāk... Ar vecākiem gan bija vairākas pārrunas par šo iespēju, kas galu galā noslēdzās man par labu!”

Jana studijās ir paņēmusi akadēmisko gadu, bet Gunārs atbild īsi – vienkārši aizbraucu, tāds nu es esmu!

Esat jau kādu laiciņu tur nodzīvojušies - vai tas, kā bijāt iedomājušies šeit dzīvi, apstiprinājās?

Agris: “Ir tā, ka pat negaidījām, ka būs tik labi. Pirms braucām uz Gruziju, domājām, ka šeit būs daudz trakāk un dzīves līmenis daudz zemāks... Paldies Oskaram par dzīvokli, jo tas mums pat ir labāks par pašu dzīvesvietām Latvijā.”

Ivars: “

Kultūra šeit, protams, ir nesalīdzināmi savādāka, kā Latvijā, bet mēs visi esam tādi, kas šo visu piedzīvoto uzņem diezgan viegli.

Īsti nesapratām tikai to, kurā brīdī apjēdzām, ka šis nav ceļojums uz divām nedēļām, bet  ka mums te jādzīvo būs veselu gadu.

Uģis: “Bet tagad jau Machabeli 7 mēs saucam par savām mājām!”

Kāda ir vietējo attieksme pret latviešiem?

Agris: “Gruzīni gan reizēm jauc Latviju ar Lietuvu, nemaz nerunājot par mūsu galvaspilsētām. Bet gruzīniem ļoti patīk Latvija un latvieši, bieži viņi mūs sauc par saviem brāļiem, jo atceras, kā mēs viens otru esam atbalstījuši grūtos brīžos...”

Renārs: “Gruzīni ir ļoti viesmīlīga tauta. Varbūt citi nesapratīs, bet gruzīni neko sliktu neizjūt arī pret krieviem. Tas, kas notiek politiskā līmeni, tas ir cits jautājums.

Jana: “Principā „Gruzijas mātes” piemineklis, kas atrodas Tbilisi, arī viņus raksturo:

pret ienaidniekiem ar zobenu, pret viesiem ar viesmīlību - vīna kausu.

”

Noteikti ir bijis kāds komisks atgadījums ar šiem tautiešiem...

Ivars: “Nu, nezinu, cik tas komiski, vai drīzāk pamācoši. Gruzīniem ar attālumiem vienmēr ir problēmas. Piemēram, kad bijām Sioni, mēs prasījām cilvēkiem cik tālu ir līdz nākamajam ciemam. Atbildes bija diezgan dažādas, sākot no 5 km līdz 30 km, Beigās bija 15 km, sapratām, ka no trim atbildēm ir jāvelk kāds vidējais aritmētiskais!”

Agris: “Varbūt komisks ir arī tas, ka Latvijā uztraucās par lielo avāriju daudzumu uz ceļiem, uz mūsu krustojuma, kur dzīvojam, katru nedēļu ir vismaz viena avārija, paldies dievam, bez cietušajiem. Ak jā, gruzīni ceļazīmes neskatās...”

Jautājums puišiem - kā jūs raksturotu gruzīnu sievietes? Un ko Jana varētu teikt par gruzīnu stipro dzimumu?

Uģis: “Viņas ir ļoti dažādas, un katrai gaumei ir atrodama sava meitene. Ļoti izpalīdzīgas un čaklas.

Protams, var būt arī tādas meitenes, kuras ir audzinātas pēc gruzīnu tradīcijām, būs nevainīgas līdz pat savām kāzām.

Bet ir arī tādas, kuras, kā saka, ir modernākas. Gruzīnu meitenēm patīk ārzemnieki...”

Jana: “Ļoti runīgi, draudzīgi. Ja sievietes mīl ar ausīm, tad īstā vieta, kur atrast savu mīlestību.

Komplimenti kā no pārpilnības raga. Viņiem ļoti patīk meitenes no Eiropas valstīm.

Viņi izdarīs pilnīgi visu, lai ar meiteni, kurā ir ieķērušies, draudzētos, bet, vai tā arī būs pēc kāzām, – tas paliek atklāts jautājums...”

Jaunieši, kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Agris: “Tāpēc jau esmu te, lai to uzzinātu. Tagad galvenais realizēt šo projektu ar pietiekami lieliem panākumiem, lai mūs vēl ilgi atcerētos!”

Uģis: “Dzīve rādīs...”

Renārs: “Jā, dzīvosim, redzēsim..”

Ivars: “ Man mērķis ir, kad atgriezīšos - iestāšos universitātē. Lai gan jāatzīst, vēl domāju, par ko vēlos kļūt!”

Jana: “Pēc šā projekta esmu plānojusi veidot sadarbības projektus ar Gruziju saistībā ar mākslu un kultūru.”

Ko teiktu latvietim, kurš vēl domā - braukt uz Gruziju vai ne, kāpēc?

Uģis: “Ieteikums meitenēm, kurām ir pašnovērtējuma kompleksi, brauciet, kā Jana saka, kompleksi pazudīs pavisam!”

Agris: “Ieteikums atbraukt tiem, kas grib redzēt Gruziju vēl neskartu no tūrisma pārpilnības. Gruzija strauji aug, un domāju - pēc pāris gadiem jau šeit gan cenas, gan piedāvājums būs daudz eiropeiskāks.”

Gunārs: “Šeit ir skaista daba un pavisam savādāka kultūra, protams, uz tūrismu mēģinās nopelnīt un izkrāpt vairāk naudas, bet vienmēr jau var kaulēties.”

Renārs: “Visiem ieteikums atcerēties, ka visi gruzīni ir ļoti viesmīlīgi un izpalīdzīgi, tāpēc bieži vien nav vajadzīga tūrisma aģentūra, lai kaut ko uzzinātu. Tomēr ceru, ka to nesāks izmantot!”

Vēro jauniešu ikdienu rakstam pievienotajā galerijā!

*“Jaunie vanagi”: bērnu un jauniešu organizācija „Jaunie Vanagi” ir Latvijas nevalstiska organizācija un starptautiskas asociācijas IFM-SEI aktīva biedre, kuras galvenās vērtības ir demokrātija, tolerance, līdztiesība, sadarbība un draudzība kā galvenie pamatprincipi harmoniskas sabiedrības veidošanai. JV darbojas Latvijā jau 15 gadus, un tās mērķi ir attīstīt jauniešu zināšanas, iemaņas, attieksmes un vērtības, lai veicinātu viņu iespējas līdztiesīgi piedalīties demokrātiskos procesos un ietekmēt tos, aizstāvēt un popularizēt bērnu tiesības, integrēt sabiedrībā bērnus un jauniešus no sociālā riska grupām.