LPSR kultūras dzīves vadītājs - Voldemārs Kalpiņš

Voldemārs Kalpiņš (1916–1995) pagājušā gadsimta otrās puses latviešu kultūrvēsturē ir nozīmīga personība. Pateicoties viņa vadītāja talantam, realizēta virkne vērienīgu kultūras projektu. Turklāt tie veikti nacionālai pašapziņai nelabvēlīgos apstākļos.

Kad 1953. gada aprīlī tiek iedibināta Kultūras ministrija, ministra pirmais vietnieks Voldemārs Kalpiņš faktiski kļūst par republikas kultūras dzīves vadītāju.

Pirmais solis, kas iezīmē pārmaiņas, ir Dziesmu svētku norises pārcelšana no Esplanādes uz Mežaparku.

Ikreizēju pagaidu izbūvju vietā top pastāvīga estrāde, kas, lai arī pārveidota, Dziesmu svētkiem pieder joprojām. Tas pats sakāms par Dzintaru koncertzāles piebūvi Jūrmalā. Voldemāra Kalpiņa laiks ministrijā nozīmīgs arī republikas teātru repertuāra saturiskajā pilnveidē, kad pienācīgu vietu no jauna ieguva latviešu dramaturģijas klasika, vispirms – Rūdolfa Blaumaņa lugas. Paralēli tika izvērsta Tautas teātru un citu pašdarbības kolektīvu darbība ne tikai Latvijas pilsētās, bet arī laukos. Tas bija laiks, kad Latgales keramiķi no mājražotājiem „spekulantiem” kļuva par Tautas daiļamata meistariem, kad cieņā tika celti visu novadu audēji, dzintara apstrādātāji... Latviešu Mākslas un literatūras dekāde Maskavā, kas notika no 1955. gada 14. līdz 26. decembrim un kurā pārliecinoši tika demonstrēts Latvijas kultūras augsti profesionālais un mākslinieciskais sniegums, radīja iespēju iedzīvināt citus projektus.

Atbrīvots par buržuāziski-nacionālistiska rakstura kļūdām

Komunistiskā partija nepiedeva – 1961. gada 2. decembrī Voldemārs Kalpiņš tika atbrīvots no kultūras ministra pienākumiem "par pieļautajām buržuāziski-nacionālistiska rakstura kļūdām".

Pēc astoņiem bezdarbības mēnešiem sākās jauns darbības loks – Kalpiņš kļuva par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktoru. Šajā laikā tapa Raiņa "Jasmuiža" un vasarnīca Majoros, Annas Brigaderes "Sprīdīši", Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna "Jāņaskola". Durvis apmeklētājiem vēra Jāņa Jaunsudrabiņa "Riekstiņi", Friča Bārdas "Rumbiņi" un Druvienas Vecā skola. Beidzamais Voldemāra Kalpiņa veikums bija Eduarda Smiļģa Teātra muzejs Rīgā un Viļa Lāča muzejs rakstnieka mājās Mežaparkā.

Džemma Skulme: "Ir nācies sastapt dažādus ļaudis. (..) Bija liela atšķirība starp tiem, par kuriem mēs teicām "viņi", un tiem, kuri bija mūsējie, – tādi kā Kalpiņš. (..)

Ap Voldemāru Kalpiņu kā kultūras ministru bija tāda kā aura, kas lika saprast, ka esam domubiedri. Viņš mācēja mūs uzjundīt. Viņam bija dabas dots iekšējais godīgums, dziļa patiesības izjūta un sirdsapziņa. Viņš bija cilvēks, kas nekad nespētu izdarīt kādu nejaucību. Manā sajūtā Voldemārs Kalpiņš ir kā koks, kas nes svētību un stāv pareizā vietā."

Jānis Peters: "Voldemārs Kalpiņš ir netieši formējis manu patriotismu.

Viņš, pēc mana ieskata, ir pats erudītākais, inteliģentākais un talantīgākais no ideālkomunistiem,

kurš līdz nacionālā garā domājošo padomju darbinieku sagrāvei paspēja (vēl pat Staļina režīma laikā!) organiski un pēc būtības aizstāvēt un atbalstīt kara laikā izpostītās Latvijas kultūras dzīvi."

Raimonds Pauls: "Viņš bija ļoti efektīgs, bet labā nozīmē – tāds, kādam ir jābūt ministram. Kad viņš kaut kur parādījās, tad viņš bija centrā. Viņš ļoti labi orientējās literatūrā un vispār bija ļoti erudīts un diezgan ass savos izteikumos.

Viņš bija saistīts ar Vili Lāci.

Vispār viņš skaitījās augstas klases inteliģents, neskatoties uz to, ka, protams, bija saistīts ar tā laika politisko konjunktūru."

Inta Čaklā: "Savas paaudzes un dzīves gājuma cilvēku vidū (komunistisks pagrīdnieks „Latvijas laikā”, Sarkanarmijas cīnītājs – frontes žurnālists karā, dažādi atbildīgi amati pēc tam, sākot no Staļina un beidzot ar Hruščova laikiem) Kalpiņš noteikti piederēja pie kulturālākajiem un latviešu „pirmspadomju” kultūras saglabāšanā ieinteresētākajiem cilvēkiem. No otras puses, viņa personības svaru kausā iegūla komunistiskā pārliecība, ko – atšķirībā no konsekventi un skaidri domājošā Eduarda Berklava – Voldemārs Kalpiņš saglabāja, šķiet, līdz mūža galam, un, manuprāt, galvenais – pēckara „priekšniekošanas” pieredze partijas un padomju nomenklatūras vidē ar tās sīvajām un slepenajām intrigām, cīņām par varu un Maskavas labvēlību, ar tādu līdzekļu arsenālu, kāds jāapgūst, lai tur izdzīvotu un noturētos."

Programma: plkst. 14 piemiņas brīdis Raiņa kapos; plkst. 15 atmiņu pēcpusdiena Raiņa un Aspazijas mājā. Piedalīsies: Ieva Romānova, Līvija Volkova, Silvija Geikina, Māra Eņģele, Olga Klints, Andrejs Grāpis un Haralds Ulmanis.