Parkūrs (le parcour) tulkojumā no franču valodas nozīmē "šķēršļu josla", taču tas nav sporta veids, drīzāk pašdisciplīnas un kustības māksla. Šī nodarbe radusies pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā Francijā, netālu no Parīzes esošajā Lisas pilsētiņā, kurā tajā laikā dzīvoja šīs kustības aizsācējs Dāvids Belle.

Gan viņa tēvs, gan vectēvs bija ugunsdzēsēji, un arī padsmitnieks Dāvids nolēmis sekot viņu pēdās. "Gatavojot" sevi šai profesijai, viņš kopā ar draugiem bieži spēlējis franču versijas par "sunīšiem" vai "augstāk par zemi", taču ar laiku šīs spēles kļuvušas nopietnākas un no tām dzimis parkūrs. Par vēl vienu no parkūra "tēviem" tiek uzskatīts Sebastians Fukāns, kurš attīstījis tā saukto "free-running" novirzienu. Tos, kuri nodarbojas ar parkūru, sauc par treiseriem. Šis apzīmējums aizgūts no parīziešu slenga vārda "traceur", kas nozīmē steigu un ātru pārvietošanos.

Latvijā ar parkūru nodarbojas simtiem jauniešu

"Parkūrs iemāca pašatbildību, disciplīnu, uzlabo fizisko formu, jo tiek nodarbināts viss ķermenis, kā arī ļauj novērtēt savas spējas – ko tu vari un nevari. Lai kaut ko attīstītu un sasniegtu, ir jāpieliek diezgan lielas pūles," TVNET stāsta Oskars Adamovičs, viens no parkūra aktīvistiem Ventspilī.

Parkūrā sajaukti dažādi elementi no vingrošanas un cīņu mākslām. Svarīgākais ir pēc iespējas ātrāk pārvietoties no punkta A uz punktu B.

Latvijā parkūrs aizsākās 2000.gadu sākumā Daugavpilī un kopš tā laika ir izplatījies pa lielākajām pilsētām – Rīgu, Liepāju, Ventspili, Ogri, Preiļiem, kā arī citām vietām. Kā rēķina paši treiseri, jauniešu skaits, kas ar to nodarbojas nopietni, varētu būt mērāms jau vairākos simtos.

Ventspilnieks Oskars sarunā ar TVNET smejas, ka tā popularitāti pašmājās veicinājušas valsts ekonomiskās problēmas – lai nodarbotos ar parkūru, nav vajadzīgs nekāds ekipējums, vien apģērbs, kurā jūties ērti.

Iedzīvotāji kļūst saprotošāki

Lai arī parkūrā notiek sacensības, tajās uzsvars netiek likts uz rezultātu. "Tā drīzāk ir atrādīšanās citiem – ko kurš ir iemācījies," stāsta jaunietis. No vadošajām valstīm viņš min ASV, Franciju, Lielbritāniju, Krieviju, tāpat parkūrs ir populārs arī Skandināvijā. Uz šā fona Latvijas treiseri, kuri esot pazīstamākie Baltijā, izskatās cienīgi, jo regulāri piedalās dažādās pasaules mēroga sacensībās.

"Patrenējoties Rietumeiropā, attieksme no apkārtējiem ir pavisam citādāka. Latvijā joprojām pastāv padomju tā saucamais old school režīms – cilvēki nosoda to, ko nepazīst."

Pēdējo gadu laikā iedzīvotāji gan ir kļuvuši saprotošāki, taču Oskars atminas gadījumus, kad, redzot viņus trenējamies pie dzīvojamām ēkām vai sporta laukumā, vietējie noturējuši to par kādu grupējumu un izsaukuši likuma sargus. Tā nu viņiem nācies skaidrot, kas šī īsti ir par nodarbi. "Tagad tā vairs nav – policija novēl mums veiksmi un aizbrauc prom vai sliktākajā gadījumā palūdz mūs doties citur," piebilst Oskars.

Nepārvērtēt savas spējas

Parkūra praktizētāji aktivizējas, iestājoties siltākam laikam, taču ar to nodarboties var arī iekštelpās. Oskara draugi Liepājā un Rīgā īrē vingrošanas zāles. Savulaik viņš ar domubiedriem darījis tāpat, taču, paaugstinoties īres cenām, tas kļuvis par dārgu un jādodas ārā. Tiem, kuri ar parkūru aizrāvušies nopietni, netraucē arī lietus un sniegs. Jaunietis stāsta, ka tas palīdzot vēl labāk saprast savas spējas.

Pārvietošanās un lēkāšana pa dažādām konstrukcijām, ēkām var likties riskanta, un reizēm patiešām gadās iegūt nobrāzumus vai izmežģījumus. Paši treiseri uzskata, ka tikpat labi tas var gadīties, piemēram, spēlējot futbolu. Nopietnas traumas pārsvarā gūst tie, kas pārvērtē savas spējas. "Labāk ar parkūru nodarboties vajadzētu pēc 14 gadiem, jo līdz tam tie mazie vēl ir bērna prātā un dara muļķības," iesaka Oskars.

Tuvākā iespēja redzēt parkūra paraugdemonstrējumus klātienē gaidāma pavisam drīz - 1.maijā Rīgā plānota visas Latvijas treiseru kopā sanākšana un patrenēšanās.

Pievienoties var ikviens

Šīs nodarbes praktizētāji uzsver, ka parkūra komūna visā pasaulē ir ļoti draudzīga, jo ikviens var nākt un pievienoties. Oskaram, viesojoties Francijas pilsētā Strasbūrā, gadījies uzskriet virsū parkūra praktizētājiem, kuri, neskatoties uz valodas barjeru, aicinājuši pievienoties un patrenēties kopā.

"Cilvēkiem, kuri nopietni nodarbojas ar parkūru, ir savādāks skatījums uz dzīvi un pasauli," stāsta Oskars. "Ja apkārtējā vidē mūs, cilvēkus, kāds mēģina ierobežot ar žogiem, šķēršļiem utt., tad cilvēki nezin kāpēc paklausīgi iet tur, kur viņus ved. Tur, kur citi cilvēki redz šķēršlus, tur parkūra praktizētāji redz iespējas. Tā ir tāda kā savdabīga prāta spēle, kas rosina meklēt risinājumus konkrētai problēmai - vai tas būtu reāls šķērslis vidē vai šķērslis dzīvē."