Rīdzinieks Vladimirs Žilkins kļuvis par pirmo cilvēku, vismaz Baltijas mērogā, kas viens pats uz slēpēm ziemas laikā apceļojis 600 kilometru garo Arktisko taku, kas ved cauri Norvēģijai, Zviedrijai un Somijai. TVNET tikās ar aktīvo ceļotāju, kurš dalījās savos iespaidos un emocijās.
Rīdzinieks Vladimirs Žilkins vienatnē pieveic Arktisko taku
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vladimirs Žilkins ar ceļošanu intensīvi nodarbojas desmit gadus. Šajā laikā viņš vienatnē vai kopā ar domubiedriem kāpis kalnos Gruzijā un Marokā, laivojis pa Kaukāza un Karēlijas upēm, devies pārgājienos pa tuksnesi Izraēlā un kalniem Krievijā, kā arī Ukrainā. Tāpat viņš ir viens no mājaslapas travelling.lv dibinātājiem. Pēc viņa izpētītās informācijas Arktisko taku vienatnē ziemas laikā vēl neviens nav mēģinājis šķērsot.
"Man galvenais ceļojot ir izaicinājums pieredzēt ko vairāk par parastu pārgājienu," stāsta Žilkins. Viņa nākamais mērķis ir doties uz Norvēģijas ziemeļiem, kas sola vēl bargāku klimatu – aukstumu un lielākas vētras.
"Es vēlos sevi pārbaudīt un virzīties uz priekšu, nevis gaidīt, kamēr kaut kas notiks pats no sevis."
Jau dodoties ceļā uz Ziemeļu polāro loku, laika apstākļi īpaši nelutināja, bija slapjš sniegs, turklāt ceļā salūzis arī slēpotāja aprīkojums. Tomēr par ceļojuma grūtāko posmu viņš sauc ierašanos Norvēģijā, kad, izejot uz ielas, atskārtis – atpakaļceļa vairs nav.
Ceļošana notikusi pārsvarā ar navigācijas iekārtām, karte izmantota ļoti maz. Izvēlētais maršruts nav īpaši populārs, tāpēc prasījis ļoti daudz enerģijas un nervu. Žilkins atzīst, ka atsevišķās vietās viņam prātā ienākusi doma griezties atpakaļ un beigt ceļojumu, taču draugi, tuvinieki un interesenti lasīja viņa interneta dienasgrāmatas un sekoja līdzi ceļojumam, viņu atbalsts katru reizi mudinājis turpināt ceļu.
"Tu izlasi visus novēlējumus, īsziņas, kurās draugi pasaka "malacis", "uz priekšu", un vienkārši nevēlies viņus pievilt."
Naktīs temperatūra reizēm noslīdējusi līdz -40 grādiem, taču, pateicoties siltajam apģērbam, lielais sals bijis pieciešamas. Par grūtākajiem viņš sauc rītus. "Reizēm jau bija tā, ka pamostoties negribējās līst ārā no guļasvietas," atzīst Žilkins.
Ar pārtiku problēmas neesot bijušas – galvenokārt nepieciešamās uzturvielas tika uzņemtas ar putrām, dažādām gaļām, kā arī šokolādi un riekstiem. "Nē, nē, tik ekstrēmi, ka nācās medīt dzīvniekus, nebija," smejas ceļotājs. Jautāts, kādas bijušas pirmās emocijas pēc ceļojuma beigām, viņš atzīst, ka to uztvēris ļoti mierīgi
Lai arī pieveikt 600 kilometru, turklāt ziemas apstākļos, nav joka lieta, Žilkins neuzskata, ka tam nepieciešamas kādas pārcilvēciskas spējas vai ārkārtīgi laba fiziskā kondīcija. Šis ceļojums viņam devis lielāku pārliecību par saviem spēkiem un vēlmi doties dažādās ekspedīcijās arvien biežāk. "Tagad jau mani maz kas var pārsteigt. Esmu gatavs visam," nobeigumā teic Vladimirs Žilkins.