Kā pastāstīja folkloras kopas «Oglīte» vadītāja Ligita Šreibere, šajos svētkos mūsdienās ir savijušās kopā kristīgo Lieldienu tradīcijas ar latviskajām,

jo senie latvieši Lieldienas svinēja Lielajā dienā.

Latviešu tradīcijās ienākušas tādas kristiešu tradīcijas kā Klusā nedēļa pirms Lieldienām, Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena.

Latviešiem Lieldienas bija laiks, kad klēts jau bija iztukšota, un laiks, kad sākās pavasara darbi. Savulaik ar rituālām darbībām zemnieki mēģināja palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, kā arī veicināt tās svētību.

Ticējums vēsta, ka Lieldienu rītā ir agri jāceļas, lai redzētu, kā saulīte rotājas, un jāmazgājas tekošā ūdenī, kas tek pret sauli. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu. Savulaik bijusi arī tāda Lieldienu tradīcija, kas saukta par putnu dzīšanu. Simboliskā putnu dzīšana notikusi, lai putni to gadu neizēstu sējumu sēklas, kā arī ar vārdu «putni» apzīmējot laumas un raganas, lai nemirtu lopi, lai no meža nenāktu vilki mājās.

Viena no raksturīgākajām Lieldienu tradīcijām mūsdienās ir olu krāsošana un vārīšana. Nav zināms, cik sena ir olu krāsošana, taču tā ir viena no senākajām Lieldienu tradīcijām. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids ir vārīt tās sīpolu mizās, tad olas iegūst zeltaini brūnganu krāsu.

Ar olām šajos svētkos saistītas daudzas tradīcijas un rotaļas. Lieldienās meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar olām mainās, kā arī notiek olu kaujas.

Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums.

Tāpat kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. Šūpošanās ir obligāta svētku rituāla sastāvdaļa. Ticējumi vēsta, ka Lieldienās vajag daudz šūpoties, jo tad visu gadu nenāks miegs, kā arī kārtīga izšūpošanās nodrošina, ka vasarā dunduri, odi un čūskas nekodīs, būs brangas aitas un gari lini.

Šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Savulaik Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Šūpojās visas trīs svētku dienas un bieži vien arī nedēļu pēc Lieldienām. Pēc šūpošanās beigšanas šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Lieldienās ēdieni galvenokārt ir no labības produktiem un piena. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi, saules simboliku attēlojoši, tādi ir vārītas olas un zirņi. Lieldienās ēdot zirņus, var iegūt bagātību un turību. Olu ēšana vajadzīga, lai augtu apaļš kā ola, tas attiecināms arī uz lopiem. Ēdot olu bez sāls, vasarā daudz melos. Olas vārot, nedrīkst pūst uguni, lai olas nepārsprāgtu, arī runāt un smieties nav vēlams.

Kad ola labi lobās, aug labi lini un būs viegli tos kult.

Lieldienās olas tiek nestas arī uz kapiem, simbolizējot atdzimšanu, lai arī mirušais divreiz atdzimtu.

Ticējumi vēsta: ja meitenes vēlas garus matus, tad Lielās piektdienas rītā pirms saullēkta jāiet zem apiņiem un jāķemmējas, tad augšot gari mati kā apiņi. Ja matus sukās zem eglēm, tad galva nesāpēs.

Ja Lielās piektdienas rītā istabas gružus uzber uz otra saimnieka zemes, tad to gadu mājās nebūs ne blusu, ne mušu, savukārt lietus Lielajā piektdienā nes auglību ne tikai zemei, bet arī cilvēkiem.

Kas Lielās piektdienas rītā pēc saules lēkšanas pieceļas, tas to gadu guļ lāča miegu. Lieldienu pirmo olu ēdot, nedrīkst to saskrāpēt, jo tad būs tik daudz slimību, cik olai skrambu. Ticējumos arī teikts, ka Lieldienu rītā pirms saules jāapēd vismaz 13 dzērvenes, jo tad būs sārti vaigi.

Lieldienu naktī redzētie sapņi piepildās.