"Bailes" ir vārds, ar ko visbiežāk asociē Helovīna svētkus. Valstīs, kur šī 31.oktobrī atzīmējamā diena ir lielā cieņā, šādu emociju izprot burtiski - ar nobiedēšanu. Taču pie mums, Latvijā, ir arī cita veida bailes, proti, bailes no tā, ka, mainoties paaudzēm, šie svētki iesakņojas labāk par gadsimtu laikā piekoptajām, tomēr ne tik komerciāli veiksmīgām latviešu tradīcijām. TVNET uzrunāja dažādus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, jautājot par viņu personīgo pieredzi ar bailēm un to, vai Helovīna svētki Latvijā vispār ir vajadzīgi.
Foto: LETA
Elmārs Tannis, pavārs: "Bērnībā, kad dzīvoju Kanādā, mēs staigājām no mājas uz māju, prasot končas. Atceros, ka viena bija pārtaisīta par īstu baiļu māju: jau ārā bija dzirdama šausmu filmu mūzika, bet ieejot iekšā - mums no stūra virsū metās spoks, kas, izrādās, bija mājas saimnieks. Toreiz bijām riktīgi nobijušies. (..) Lai arī helovīni Latvijā nav tik lieli svētki, domāju, ka tas ir foršs pasākums. Mūsu ģimene katru gadu grebj ķirbi, un ar svecīti izliekam ārā pie mājas. Pēc tam no tā var uztaisīt ko garšīgu. (
TVNET iestarpina, ka tad jau Tannis šogad noteikti cienās bērnus ar saldumiem.) Haha,
droši vien visi bērni tagad izlasīs šo un nāks pie manis."
Foto: LETA
Kirovs Lipmans, LHF prezidents: "Ir bijuši visādi gadījumi, bet vienu tādu, kas palicis atmiņā uz ilgiem gadiem, es neatceros. Varbūt tas tāpēc, ka pats šad tad mēdzu kādu izjokot un esmu cilvēks ar ar labu humora izjūtu. Ne katram tas ir dots. Ir daudz svētku, ko mēs vēsturiski esam aizmirsuši, bet to vietā parādās jauni, un tas ir ļoti labi. Cilvēkiem ir ko svinēt un ir iemesli būt priecīgiem. Gribētos, lai visi cilvēki būtu veseli,
jautri un ar lielu optimisma devu. Lai svētki mums būtu biežāk!"
Foto: Publicitātes fofo
Aija Dzērve, aktrise: "Abi gadījumi, kad patiešām esmu nobijusies, ir saistīti ar auto vadīšanu. Pavisam nesen notika kas tāds, ka man aizrāvās elpa. Braucu uz tuvinieka bērēm, un, kā jau tādās reizēs, sajūta ir diezgan apcerīga. Ceļš ir garš, un zinu, uz kādu notikumu braucu, bet te pēkšņi man priekšā ceļu nesteidzīgi šķērso tāds milzīgs alnis ar lielu ragu žuburu. Ja es būtu braukusi mazliet ātrāk, tas viss varēja beigties diezgan bēdīgi. Otra reize bija ziemā, kad braucu pie vecākiem uz Gulbeni un biju paņēmusi vienu stopētāju. Bija diezgan slidens ceļš un daudz sniega. Braucam, runājamies, un redzu - mums pretī brauc viena no tām lielajām fūrēm. Nezinu, kā tas notika, bet man sanesa mašīnu un jutu, ka lidojam tās fūres virzienā. Skatos uz puisi, un arī viņa sejā ir tāds kā šausmu sastingums. Par laimi, pēdējā mirklī viss beidzās labi – cik ātri sašūpoja, tikpat ātri mēs veiksmīgi atšūpojāmies atpakaļ tajās risēs un braucām tālāk. Šo gadījumu nekad dzīvē neaizmirsīšu. [Runājot par Helovīnu], jebkura izdarība dzīvē, ja tā ienes prieku un svētkus, nav slikta, bet no otras – es nesaprotu šos svētkus, tāpēc arī nesvinu."
Foto: LETA
Jakovs Pliners, politiķis: "Nu vai zināt – jau sen vairs neesmu tādā vecumā, kad mani varētu nobiedēt. Ja cilvēkiem tie (Helovīna svētki –
red.) patīk – lai viņi svin. Jo vairāk svētku, jo labāk. Latvijā diemžēl ir pārāk daudz sēru dienu. Ja es būtu kungs un ķeizars, man būtu tikai viena sēru diena, kuru atzīmētu visa tauta – gan latvieši, gan cittautieši."