Ziemassvētki tomēr ir tādi ģimeniski svētki. Latvijā šeit ir mana otrā ģimene, līdz ar to arī ne savā valstī es spēju rast un sajust to ģimeniskuma sajūtu. Pasēžam visi kopā pie galda, vakariņas. Vai arī pie draugiem kādiem.

Latviešu Ziemassvētki ir klusāki. Protams, tas taču atkarīgs no cilvēkiem. Var jau iet uz klubu - tur klusi nebūs. Bet Latvijā tāpat kā Itālijā - svētki ir ģimeniski; ģimenes lokā - aizbrauc brīvdienās uz laukiem, pie radiem, draugiem.

Man šeit ļoti patīk, varbūt pat labāk nekā Itālijā, jo svētku sajūtu ir viegli noķert. Mums Sardīnijā Ziemassvētkos ir +15, +20 grādi - nu kas tie par Ziemassvētkiem!? Rīgā gan - tirdziņi, rotājumi, sniegs, karstvīna smarža, piparkūkas, noskaņa..

Es esmu katolis un arī uz baznīcu eju. Varbūt ne ļoti regulāri, bet itin bieži ieeju kaut uz brīdi. Pēc tam paliek vieglāk būt pašam ar sevi. Arī tas Ziemassvētkos ir būtiski.

Itālijā kā jau Itālijā - viss notiek ar lielu ļembastu

Noteikti jau ka visur, arī pie mums gatavo svētku mielastu. Jau agri no rīta sākam visa ģimene gatavoties. Esmu piektais bērns ģimenē, man ir trīs māsas. Viņas palīdz mammai gatavot. Katra taisa kaut ko savu, kas viņai vislabāk padodas. Piemēram, viena māsa taisa īpašus sardīniešu Ziemassvētku cepumus. Mamma savukārt jau laikus ir noskatījusi vislielāko un treknāko jēru, ko celt svētku mielastā galdā.

Jau agri no rīta lēnā ugunī jērs tiek cepts, smarža klīst pa visu māju. No tās parasti es modos augšā. Protams, arī no kliedzieniem un tā trakā bardaka. Visi kaut ko meklē, nevar atrast. Visi viens otru biedē ar vecmāmiņas ierašanos, skaļi mudina - ātrāk, ātrāk.

Mūsu vecmāmiņa bija tāda stingra kundze, tāpēc visam bija jābūt laikus galdā un laikus pa vietām saliktam. Kopumā, es domāju, - tas bija varen jautrs laiks.

Mans brālis savukārt bija atbildīgs par Ziemassvētku eglīti - lai smuki izpušķota, lai kupla, lai vispār būtu. Jāpiebilst gan, ka īstu eglīti tur Sardīnijā dabūt gadījās tikai šad tad, bieži bija arī kāda plastmasas eglīte, bet tas jau nekas. Citreiz atkal tas bija eglītes stāds podiņā. To likām ārā dārzā. Citreiz dārzā izpušķojām kādu koku. Jebkurā gadījumā - ap eglīti notika rotaļas.

Savukārt vakarā pēc vakariņām mēs visi sēdāmies pie kamīna spēlēt spēles, piemēram, kārtis. Ļoti populāra un skaļa mums ir tāda, kur jāatmin kāda attēlota profesija, nodarbe. Līdzīgi kā Latvijā "Mēmais šovs". No šiem vakariem ir ļoti lieliskas atmiņas.

Dāvanas dāvinām tādas, lai būtu noderīgas

Es pat neesmu tāds izvēlīgs cilvēks, tāpēc vienmēr biju priecīgs par to, ko nu kurš bija sarūpējis. Lielākoties mēs visi zinājām, ko otrs grib, tāpēc dāvanas bija gribētas. Piemēram, biju noskatījis kādu konkrētu grāmatu, pulksteni, drēbes un to arī dabūju.

Tāpat kā visur - dāvanas saņēmām pie eglītes, taču mēs neskaitām dzejoļus - būtiski ir pateikt kaut ko labu, kaut ko īpašu. Uz to laiku mājās jau sanākuši parasti ir  kaimiņi, draugi, cilvēku ir daudz.

Viena no visvērtīgākajām dāvanām, kas man joprojām tāda liekas, ir franču valodas kursi 13 gadu vecumā. Ar audio un video pamācību. Francija bija mans sapnis. Vēlāk tur aizbraucu gadu dzīvot, mācīties.

Man patīk tas, ka dāvanas nav simboliskas, bet ir noderīgas.

Bet citādi mūsu ģimenē nav pieņemts gaidīt svētkus dāvanu pēc. Kad kaut kas kādam ir vajadzīgs, tad tas tiek nopirkts un ir. Un arī es tagad dzīvoju ar tādu pašu uzskatu - ja redzu, ka draugiem kādam kaut ko vajag, es negaidu nekādus svētkus - uzdāvinu tāpat.

Arī pats esmu bijis Salavecis

Tas gan bija tad, kad biju lielāks. Braucām ar kabrioletu, līdzi divas meitenes, nēsājām pa mājām dāvanas. Tā kā ārā bija tikai +15, bijām pārsaluši, tad katrās mājās mūs cienāja ar grapu vai īpašo Sardīnijas balzamu. Vienreiz bija tā, ka sajaucu dāvanu maisus - izdalīju ne tai ģimenei, bet viss beidzās labi.

Braucām pa pilsētu ar ļoti skaļu mūziku. Līkumos dažbrīd dāvanas krita laukā no mašīnas, stājāmies, meklējām, labojām tās. Arī jautrs pasākums tas ir. Tā ka Ziemassvētki tur mums nav tikai kluss mājas pasākums.

No dziedāšanas Roberto nebija iespējas izmukt

Tā kā baznīca no Sardīnijas mājas ir tikai 100 m attālumā, tad nebija iespējams neiet baznīcas korī. Sardīniešiem ir pašiem savas Ziemassvētku dziesmas un savas tradīcijas, kuras ļoti kopjam. Mājinieki vienmēr dzirdēja, kā es tur dziedu par prieku sev un jo īpaši savai mammai. Tā nu ir sanācis - dziedu visu mūžu.

Roberto jaunā dziema "Love Is A Tango"