Dāvana Eiropas karaļnamiem

Mūsu gids, Kurzemes tūrisma asociācijas pārstāvis Artis Gustovskis, par hercogu Jēkabu, šķiet, lekciju varētu lasīt visa brauciena garumā. Taču šoreiz, atgriežoties pie kurzemnieku vīndarināšanas tradīcijām, viņš atgādina, ka hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Kuldīgas (tolaik – Goldingenas) pilī bijuši veseli trīs vīna pagrabi, no kuriem kurzemnieku raudzētais vīnogu vīns kā dāvana sūtīta Eiropas karaļnamiem. Tiesa, vai Eiropas valdniekiem šis vīns garšojis, vēsture klusē, lai gan ļoti iespējams, ka, izpētot senus vēsturiskus dokumentus, izdotos kādu liecību šajā jautājumā atrast...

Lai vai kā, vīnogu audzēšana Kurzemē turpinās arī šodien: par Sabiles vīna kalnu tagad rūpējas Andris un Smaida Dzērves, kuri kalnā iestādījuši aptuveni 200 vīnogulājus – lielākoties gan tādas šķirnes, kas selekcionētas Latvijā. Ja paveicas, varot iegūt pat 500 kilogramus vīnogu. «Ekskluzīvs vīns,» secinām pēc tā nogaršošanas, viesojoties «Drubazās» – Andra un Smaidas brīnišķīgajās mājās ar iespaidīgu vēsturi, kas meklējamas Abavas krastā iepretim Zviedru cepurei. Uzzinām arī, ka no viena vīnogulāja ogām var iegūt pusotru litru sulas. «Tieši tādēļ vīna gatavošana no vīnogām, vismaz Latvijā, ir tik dārgs prieks,» saimnieks skaidro cenas veidošanos saviem izstrādājumiem.

Pie viesmīlīgajiem saimniekiem gan nogaršojami arī citi viņu darinātie vīni – pat ķirbju, bērzu sulas un medus. Tātad gana eksotiski un arī ļoti garšīgi. Ja ir vēlme, pēc vīna baudīšanas var izstaigāt botānikas vai orhideju taku, vai arīdzan ar trulīti aizvizināties pāri Abavai uz Zviedru kalnu.

Hercoga tradīciju turpinātājs

Jāpiebilst, ka hercogam Jēkabam ir sekotājs – Kanādā dzīvojošais latviešu vīndaris Mārtiņš Vāgners, kurš ar vīna ražošanu nodarbojas jau trīsdesmit gadus. Par godu Kurzemes hercogam viņš savā vīna dārzā netālu no Rendas iestādījis gandrīz trīs tūkstošus no Reinas ielejām atvestu vīnogulāju un cieši nolēmis uzsākt «Riesling» vīna ražošanu.

Kāpēc burvīgais sirmais un enerģiskais kungs to dara? Izrādās, viņu ļoti fascinējusi un ieinteresējusi hercoga Jēkaba saimnieciskā darbība – sākot ar to, ka viņš būvējis kuģus, kas lieti noderējuši Anglijas flotilei, un beidzot ar lielgabalu ražošanu (tie tikuši pārdoti Eiropas valstīm). «Savā ziņā hercogs Jēkabs bija pionieris, ja tā var teikt. Un

man ļoti gribējās iemūžināt viņa piemiņu, kaut vai ar vīnogu lauku, pierādot, ka kvalitatīvas vīnogas, no kā var ražot labu vīnu, var izaudzēt arī Latvijas apstākļos.

Protams, ja vien šovasar būs tam atbilstoši laika apstākļi,» klāsta Mārtiņš Vāgners, kurš, pētot hercoga Jēkaba biogrāfiju, apciemojis arī Tobāgo. Savukārt taujāts, kā viņš ticis pie tāda uzvārda, sirmais kungs atsmej, nekādas saistības ar leģendāro vācu komponistu Rihardu Vāgneru, kurš pāris gadus dzīvojis Rīgā, viņa dzimtai gan neesot; vismaz tādu viņam atrast nav izdevies.

«Senos dokumentos atradu informāciju, ka hercogs Jēkabs no Vācijas atvedis vīnogu stādus, kuru ogas bijušas zaļganas un dzeltenas – tātad atbilstošas «Riesling» ražošanai. Ja to varēja viņš, tad kādēļ nevarētu es?» smej Vāgnera kungs, kurš pirmo nopietno ražu cer šoruden, taču kaut ko izdevies ievākt jau pērngad, līdz ar to mums ir ekskluzīva iespēja nobaudīt īstu «Riesling» šķirnes vīnu. Sauss un atspirdzinošs, kas labi noderētu karstā vasaras dienā, secinām pēc mazo glāzīšu iztukšošanas.

Piedāvājumā vēl ir medalus, kam gan ar alu nav nekāda sakara – tā ir ar medu aizdarīta un saraudzēta ābolu sula. Un vēl Mārtiņš Vāgners un viņa pārvaldnieks Valdis Bierands nodarbojas ar eļļas ķirbju audzēšanu. Ķirbju sēklas ir laba uzkoda kopā ar, piemēram, biezpienmaizēm, turklāt sēklas ir veselīgas un noder dažādu kaišu ārstēšanai.

Vai nu režisora Arvīda Krieva filmas «Aveņu vīns» iespaidā, vai kādu citu iemeslu dēļ Kurzemes vīndari un viņu klienti ļoti iecienījuši tieši aveņu vīnu. To baudījām pie trim vīndariem un, lai gan visu taisīšanai izmantota, šķiet, viena un tā pati recepte, garša atšķīrās diezgan ievērojami. «Tas ir tikai normāli, jo, pat izmantojot vienu recepti, katram vīndarim šis vīns izdosies citādāks,» apstiprina «Mazsāliju» māju (tās meklējamas Snēpelē, veco, barona Hāna laikā celto dzirnavu vietā) saimnieki Gunārs un Gunita.

Neviens no trim vīndariem, pie kuriem aveņu vīnu baudījām, protams, šā garšīgā dzēriena recepti neatklāj, vien kuldīdznieks Alvils Elksnis, kurš degustācijas rīko Kuldīgas pils velvju pagrabā (pēc dažām ziņām, tieši šeit atradies hercoga Jēkaba vīnu pagrabs, pēc citām ziņām – pils cietums), atklāj, ka vīna recepti atradis kādā 1890.gadā izdotā grāmatā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

«Tātad: vienādās daļās ņemam aveņu sulu, cukuru un ūdeni. Tālāk gan jums nestāstīšu, tas ir firmas noslēpums,» viņš smej, atklājot, ka avenes audzē pats un piebilstot – ja visus aveņu stādus saliktu vienā rindā, tā stieptos vismaz 15 kilometru garumā. «Jocīgi, bet aveņu vīns ir vispieprasītākais – taisi, cik gribi, bet to visu izdzer... Laikam jau latvieši ir ļoti tradicionāli, tādēļ es necenšos eksperimentēt.»

Arī «Mazsāliju» saimnieki, kuri bez aveņu vīna piedāvā arī pašdarinātu ābolu vīnu, atklāj, ka aveņu vīnam ir vislielākā piekrišana. Un tomēr viņi nolēmuši atjaunot kādreizējās barona Hāna veidotās vīnogu terases netālu no mājas: «Tur mums būs gan vēsturiskais vīna pagrabs, gan varēs audzēt vīnogas, jo tā ir dienvidu puse, ko visu dienu apspīd saule.»

Un vēl savus viesus abi viesmīlīgie saimnieki, iespējams, kādreiz cienās ar kalvadosu – par šā dzēriena, ko savos romānos tik meistarīgi aprakstījis Ēriks Marija Remarks, piekritēju Gunārs kļuvis, Francijā apciemojot, kā pats saka, «misteru Kalvadosu». Bet tikmēr ikviens laipni aicināts iegriezties viesmīlīgajās «Mazsālijās», kur būšot gan tornis, no kura pavasaros un rudeņos novērot gājputnu migrāciju, gan aiziet vai aizbraukt līdz briežu dārzam, kurā mīt un ar cilvēkiem labprāt kontaktējas palielais dambriežu pulks.

Kraukšķīgais vīns un spainis balto ceriņu

Protams, Kurzemes vīndari (ieskaitot mazās saimniecības, viņu ir apmēram trīsdesmit) neiztiek bez eksotiskiem vīniem: ar ziedu vīniem mūs pārsteidz Laucienas vīndaris Varis Baņģieris, kurš cienastam sagatavojis balto ceriņu vīnu! Rūgtens, neparasts, bet garšīgs. Meistars stāsta, ka

šāda vīna pagatavošanai nepieciešams vismaz spainis balto ceriņu ziedu, kas saspiesti cieši, cieši, ūdens un cukurs.

Vēl viņa arsenālā ir meklējams pieneņu, vīgriežu, melnā plūškoka ziedu un rožu ziedlapiņu vīns. Vislabāk pie Baņģiera kunga doties jūlijā, kad viņa dārzā plaukst un acis priecē lielā dienliliju kolekcija – ļoti iespējams, ka tad viņš jūs pacienās ne tikai ar jau nosauktajiem, bet arī ar vīnu, kas tapis no ķimenēm, tomātiem, vilkābeļu augļiem...

Savukārt par «kraukšķīgo vīnu» tiek dēvēts aizputnieku Vara un Mārtiņa Santu ražotais sausais rabarberu vīns ar tik izteiktu rabarberu garšu, ka tā vēl ilgi jūtama uz mēles... Garša tiešām ir kraukšķīga! Šo vīnu iecienījis pavārmeistars Mārtiņš Sirmais, kura restorānā rabarberu vīns ir ļoti pieprasīts. Esot arī saldais rabarberu vīns, taču mūsu uzmanību izpelnās ērkšķogu un medus vīns, kam līdzīgu līdz šim nebija nācies nogaršot.

Kamēr našķojamies, jo citādāk šā vīna baudīšanu nosaukt nevar, Varis (viņš pazīstams arī kā ļoti labs fotogrāfs) un viņa dēls Mārtiņš stāsta, ka ikvienam iespējams piedalīties «sava» vīna radīšanā:

kaut vai kāpjot toverī un spaidot ogas, gluži tāpat kā to filmā «Spītnieka savaldīšana» darīja savulaik tik populārais itāļu aktieris un dziedātājs Adriano Čelentāno.

Atrakcija ir tik populāra, ka dažkārt zemeņu, aveņu u.c. ogu «bradāšanā» iesaistoties divi un pat trīs cilvēki. «Jaunlaulātie parasti to dara savā kāzu dienā. Un tad uz kāzu jubilejām viņi no mums dabū pa pudelei «sava» vīna,» smej Varis Sants.

Starp citu, par gana eksotisku var uzskatīt arī durbēnietes Evijas Kopštāles gatavoto ābolu & cidoniju & ķirbju vīnu, par kuru sākumā nekādi nevaram pateikt, no kā tas gatavots. Arī pārējie viņas vīni, ar ko cienājamies, ir tikpat neparasti un tajā pašā laikā – ļoti garšīgi.

«Taisot vīnogu vīnu, mēs, piemēram, franču vīnus tik un tā nepārspēsim. Tātad - jāmeklē kaut kas savs un tikai Latvijai raksturīgs,»

ir pārliecināta Evija.

Bet, dodoties atpakaļ uz Rīgas pusi, secinājums ir viens: hercogs Jēkabs ar savu tradīciju turpinātājiem kurzemniekiem tiešām varētu lepoties!