Kaut kas no Moldovas vīnu lētākā gala nonāk arī līdz mūsu zemes veikaliem – ar nosaukumu "Lidia" vai "Isabella", vai "Kagors''''. Tiesa, atšķirībā no Kišiņevas veikalos nopērkamā, kur tas parasti ir ne vien lēts – apmēram lats par pudeli, bet arī garšīgs, neviens nevar garantēt, kas īsti izlīs no pudeles, kas atkļuvusi līdz Latvijai.

Tā kā Moldovas zeme ir ļoti dāsna – melnzemes auglīgā kārta vietām sasniedzot pat trīs metrus un mazliet vairāk, tad visur, kur vien skaties un pietiek saules siltuma, ir redzami vīna un augļu dārzi vai tīrumi. Patiesībā vīnogām šī zeme esot pat par labu, bet tā vai citādi vīna dārzi ir Moldovas ainavas neatņemama sastāvdaļa.

Par daudzmaz rūpniecisku vīna ražošanu gan var runāt tikai kādus 200 gadus un tā lielākoties ir bijusi grieķu nodarbošanās. Tagad jau labu laiku lielākā daļa grieķu ir prom un par vīnkopjiem kļuvuši moldāvi paši.

Par Moldovas vīnu šopavasar atkal lika atcerēties arī Maskava. Tā skaļi paziņoja, ka vairs nepirks no Moldovas ne pudeli vīna, jo tam esot ļoti slikta kvalitāte. Bija pamats domāt, ka aizliegums vairāk bija politisks nekā balstījās saimnieciskos aprēķinos. Bet kā tas šopavasar izskatījās? Pirmkārt jau katrs šīs valsts iedzīvotājs zina, ka Moldova kontrolē 51 procentu Krievijas vīna tirgus.

No otras puses, neskaitāmi vīna dārzi pieder tieši Krievijas kapitālam un naudas Moldovas vīna dārzos ieguldīts pietiekami daudz. Piemēram, vīna dārza hektāra iekopšana izmaksā vidēji no četriem līdz astoņiem tūkstošiem ASV dolāru. Viens vīnogulāju stāds maksā 1,2 eiro. Nauda sāk nākt atpakaļ tikai trešajā vai ceturtajā gadā. Var nopirkt arī jau ražojošu vīna dārzu, bet tad tas var izmaksāt no 15 līdz 20 tūkstošiem dolāru.

Nav īsti skaidrs, vai pie zemes tikt ir viegli vai grūti, bet tas, kas vēlas, to var dabūt, jo pēc pēdējās agrārās reformas katrs moldāvs, kam bija kaut kāds sakars ar zemi, dabūja 1,5 hektārus zemes. Šķiet, ka daudziem tā vairs nav vajadzīga, bet, no otras puses, naudu ir izdevīgi ieguldīt nekustamajā īpašumā. Turklāt nopietna vīnkopība sākas no 100 hektāriem vīna dārzu.

Vīndaris ir arī Latvijas goda konsuls Moldovā Valērijs Dragņevs. Viņam ir sava vīna rūpnīca Basarabkas pilsētiņā valsts dienvidrietumos, pārstāvniecība Kišiņevā un liels mersedess ar diplomātisko numuru, kas dod iespēju visai aptuveni ievērot satiksmes noteikumus. Viņš apgalvo, ka Maskavai sava taisnība esot, jo vīna kvalitātes kontrole līdz šim nav bijis pats svarīgākais. Taču esot jāņem vērā arī kāds cits apstāklis – līdzšinējie līgumi ar Krieviju ir bijuši tādi, ka pēdējo desmit gadu laikā vīna cenas Krievijas tirgū nav mainījušās un vīns Krievijā pārdots zem pašizmaksas. Arī inflācija ir bijusi vismaz desmit procentu apmērā un vēl nav skaidrs, kurš īsti būs zaudētājs.

Viņš ir pārliecināts, ka moldāvi Krievijas vīna tirgū vēl atgriezīsies, bet jau ar tiešām labiem vīniem par atbilstošu cenu. Tiekot meklētas iespējas nostiprināties arī Latvijas tirgū, jo vienu durvju aizvēršana nozīmējot, ka jāver vaļā citas.

Cita starpā vīnkopība, kas daudziem ir pārticības avots, ir arī viens no iemesliem, kāpēc tik daudz moldāvu strādā ārzemēs. Darbs vīna dārzos sākas agrā pavasarī. Tad ir vajadzīgas darbarokas, lai sakoptu vecos vīna kokus vai veidotu jaunus stādījumus. Līdz rudenim visu padara daba pati ar pavisam nelielu cilvēku iejaukšanos. Atkal vairāk darbaroku ir vajadzīgs tikai rudenī, kad atdzīvojas apmēram 250 vīna rūpnīcas. Turklāt arī vīna kvalitātei nav tieša sakara ar darbaroku skaitu.

Tas, vai vīnam būs kazeņu, upeņu, plūmju vai cita garša, ir atkarīgs vienīgi no laika apstākļiem un vīndara prasmes vīnā izcelt garšu, kas slēpjas ogu mizā. Bet par to labāk var spriest tie, kas oktobra sākumā apmeklē vīna svētkus un nemitīgi uzsauc: "Norok!", kas ir apmēram tas pats "Uz veselību!". Citā laikā vairāk ir jārēķinās, ka "liekie" un "ne tik liekie" cilvēki no Moldovas aizplūst, paraujot līdzi arī citu profesiju pārstāvjus, un tas, gribi vai negribi, atsaucas uz sadzīves kvalitātēm. Piemēram, jūs esat restorānā un pasūtāt vistas zupu, kas saucas "zama". Nekur citur kā Moldovā tādu dabūt nevarot. Pieredzējušākie oficianti jau sen ir devušies uz Itāliju, Spāniju vai citurieni, bet viņu vietā ir pavisam jauni zēni un meitenes, kam varbūt arī pietiek ar 100 dolāriem mēnesī. Nebrīnieties, ja zupu pēc vairākkārtēja uzaicinājuma viņi atnesīs, kad deserts jau nobaudīts. Arī citviet jārēķinās, ka solījums kaut ko izdarīt jau rīt tiklab var nozīmēt, ka tas notiks pēc mēneša. Tikmēr laimes meklētāji, un tādu esot ap 700 000, ik gadu Moldovas ekonomiku papildinot par miljonu dolāru, bet avīzes vēsta, ka viņu vidū jau esot vismaz 2800 AIDS slimnieku.

Ceļojums cauri Piedņestrai

Lai par ko ar moldāviem runātu, viss beidzot nonāk pie Piedņestras jautājuma. Tagadējā Piedņestras teritorija – dažādu, ne tikai politisku, iemeslu dēļ to negribētos saukt par republiku vai pat autonomu apgabalu – par Moldāvijas PSR daļu kļuva tikai 1940. gadā un 90. gadu sākumā tā atkal ir atdalījusies no Moldovas Republikas. Tagad tur ir aizliegta pat moldāvu rakstība ar latīņu burtiem un vairs nav arī moldāvu skolu. Iemesli, kāpēc tas notika: kad lielo pārmaiņu gados Moldovas elite vairāk sāka skatīties uz Rumānijas pusi, Piedņestras vadītāji, kuru vidū bija lielo Vissavienības uzņēmumu direktori, teritoriālā armija, kuru komandēja nelaiķis ģenerālis Ļebeds un partijas augstākie līderi, meklēja atbalstu Maskavā. 90. gadu sākumā vietējie separātisti pat brauca uz Rīgu konsultēties pie mūsu interfrontes līderiem. Turklāt Kremlis labi redzēja, kas notiek šajā pasaules daļā, un, ņemot vērā, ka praktiski visa Moldovas rūpnieciskā un enerģētikas bāze ir izveidota Tiraspolē, Dubosaros un citās tagadējās Piedņestras pilsētās, palīdzēja piedņestriešiem kļūt nosacīti neatkarīgiem. Scenārijs, šķiet, ir bijis visai līdzīgs kā Abhāzijā, Kalnu Karabahā, Dienvidosetijā un tamlīdzīgās vietās, kur tagad atrodas šādi Maskavas iedēti "melnie caurumi". Pirms apvērsuma no Moldovas slepeni tikuši izvesti pat visi labākā konjaka krājumi. Tos droši vien tagad braši lieto no Rīgas uz Tiraspoli aizbēgušie omonieši, no kuriem viens ir pat ticis par spēka un drošības resoru ministru.

Teikšu godīgi, gribēdams nokļūt Odesā, Piedņestrā iebraucu tīri nejauši, rūpīgāk nepapētījis autobusu sarakstu. Un patiesībā jau Piedņestrā var nokļūt pavisam viegli, problēmas rodas, kad no turienes ir jātiek prom.

Braucot no Kišiņevas puses, Piedņestra sagaida ar kordonu Dņestras labajā krastā. Formāli tie ir miera uzturēšanas spēki, taču militārā tehnika un formastērpi liecina, ka tie tomēr ir Krievijas karavīri vai arī vietējie, kas pieņēmuši Krievijas pilsonību un tagad kalpo federālajos bruņotajos spēkos. Tad jau ir skaidrs, ka vienīgais sakars ar "miera spēkiem" ir zilās lentes ap karavīru ķiverēm. Tālāk seko apstāšanās pie robežpunkta. Muitniekiem par pasažieriem interese ir maza. Arī robežsargs tik vien kā paskatās pases un sūta ārzemniekus uz būdiņu pie barjeras samaksāt iebraukšanas nodokli – no katra ārzemnieka apmēram 70 Moldovas leju jeb pieci dolāri. Kvīti nedod, jo būšot maksātāju "kopējais saraksts". Jau pēc apmēram pusstundas autobuss dodas uz Tiraspoli. Pilsēta sagaida vēl ar vecajiem Ļeņina, Marksa, sarkanā karavadoņa Kotovska un tamlīdzīgiem ielu nosaukumiem. Pārsteidzoši, bet uz žogiem nav vis sazīmēti sazin kādi grafiti, bet, piemēram, tādi uzraksti kā: "Komunisti ir labi!", "Krievijas liberāldemokrātiskā partija ir mūsu draugs!", "Balso par "Dzimteni"!" un tamlīdzīgi. Nekāda ilgā stāvēšana Tiraspolē gan neiznāk, jo autobusam laikā jātiek Odesā. Tiesa, jau Kišiņevā pasažieri brīdināti, ka apmēram 180 kilometrus garais brauciens var ieilgt līdz pat piecām stundām, jo jāšķērso taču valstu robežas. Un nu arī otra robeža drīz vien ir klāt. Pirmais atkal autobusā iekāpj Piedņestras muitnieks un apjautājas par deklarējamo naudu, ieročiem, narkotikām un tamlīdzīgi. Viss beidzas ar draudzīgu pajokošanu. Taču tad iekāpj robežsargs. Viņa uzdevums ir savākt pasažieru pases. Moldāvu, piedņestriešu, kas lielāko tiesu ir Krievijas Federācijas un Ukrainas pilsoņi, pases tiek saliktas vienā kabatā, bet "īsto ārzemnieku" – šajā gadījumā tās ir vācietes, Izraēlas pilsoņa un manējā – otrā kabatā. Pēc minūtēm desmit robežsargs ar vietējo pasēm ir atpakaļ, bet tiem, kam pasu nav, jāseko uz kārtējo būdiņu pie barjeras. Kāpjot no autobusa laukā, dzirdu balsis: "Āre, ārzemniekus ved aplaupīt..." Būdiņā, kur pārkāpēji tiek saukti iekšā, sēž divi vīri ar pēcsvētku izteiksmi sejā – iepriekšējā dienā bijuši pareizticīgās baznīcas svētki, kad erceņģelis parādījās jaunavai Marijai, lai paziņotu, ka viņa dzemdēs Dieva dēlu. Kaktā piesliets Kalašņikova automāts. Seko dažādi jautājumi, piemēram, kāpēc beidzies jūsu vīzas termiņš. Atbildu, ka tas beigsies tikai rīt. Tad seko vēl citas tikpat viegli atspēkojamas pretenzijas, ieskaitot to, kur palikusi kvīts par iebraukšanas nodevu, jo, izrādās, nekāda "kopējā saraksta" nav. Bet, tā kā mani dokumenti ir kārtībā, tad plate tiek mainīta. "Kāpēc vispār esat iebraucis Piedņestrā?" bargi prasa robežsargs. Stāstu, ka dodos uz Odesu, lai lidotu uz mājām, un tikai nezināšanas dēļ esmu autobusā, kas iet caur Piedņestru. Tad seko pilnīgi skaidrs jautājums: "Vai jūs vispār uz to lidmašīnu gribat tikt?" Saku, ka gribētu gan. Man tiek ieteikts atgriezties Tiraspolē, tur pirmdien samaksāt sodu, lai gan man vajadzētu rēķināties, ka Moldovas vīza beigsies, un tad doties, kurp acis rāda. Painteresējos, vai "sodu par visiem maniem esošajiem un nākamajiem pārkāpumiem" nevaru nomaksāt uz vietas un robežsargi paši manus papīrus pēc tam aizsūtītu uz Tiraspoli kaut vai pa pastu. Jā, to viņi varot, ja man esot Moldovas lejas vai vēl labāk dolāri. Man bija... Kad nauda jau ir pēc pakāpes vecākā robežsarga kabatā, pārjautāju, vai nu vairāk pretenziju nebūs. "Nebūs," sola zilisārtsejainais robežsargs. Autobusā arī visi priecīgi, redzot mani atgriežamies, jo zaudēta tikai pusstunda un līdz Odesai vairs palikusi tikai viena robežkontrole. Draudzīgās Ukrainas robežsargi autobusam ar apmēram 40 pasažieriem velta nedaudz vairāk par stundu, ik pa brītiņam iznākot svaigā gaisā uzpīpēt, jo arī viņiem vakar bijuši tie paši baznīcas svētki, kas piedņestriešiem.

Dzird, ka uz Ukrainas un Moldovas robežas strādājot arī pieci robežsargi no Latvijas un divi muitnieki, kas vietējiem mācot Eiropas darba stilu. Visticamākais, tas notiek citos robežpunktos. Toties tagad zinu, ko nozīmē īsts lielceļa laupītājs un kāpēc Piedņestru sauc par "Eiropas melno caurumu". Vēl mazliet, un autobuss jau ieripo varoņpilsētā Odesā, kas, Melnās jūras vēju appūsta, dzīvo savu dzīvi. Bet tas jau būtu cits stāsts.