"Ūdensbumba resnajam runcim" ir kopražojums ar igauņu kolēģiem. No Latvijas puses filmas producents ir Gatis Upmalis, tā tapusi kopā ar ilggadīgu Vara Braslas sadarbības partneri – scenāristu Alvi Lapiņu un operatoru Uldi Janci ("Labās rokas"). Nupat filma pabijusi Berlīnes Starptautiskajā filmu festivālā. Martā filmas pirmizrāde notika Latvijā. Vēl interesantāku visu padara fakts, ka filma tiks dublēta igauņu valodā un to izrādīs arī Igaunijā, tajā nelielā lomiņā būs redzams arī igauņu aktieris Tīnu Kārks. "Ūdensbumba resnajam runcim" uzfilmēta ļoti īsā laika periodā – 38 darba dienās. Tās kopējais budžets – aptuveni 500 000 eiro (Latvijas valsts finansējums 60%, Igaunijas – 20%, privātais kapitāls – 20%) Vara Braslas vārds kļuvis par paliekošu vērtību latviešu kinematogrāfā tieši saistībā ar spilgtajiem un neaizmirstamajiem bērnu tēliem filmās "Emīla nedarbi", "Ezera sonāte", "Tereona galva", "Ziemassvētku jampadracis". Režisors vairākkārt uzsvēris, ka viņam derdzas raupjums visā – gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan darbā. Tas pasvītro viņa daiļrades būtību. Vara Braslas filmas ir smalkas, inteliģentas un klusinātas. Tajās dzirkstošs humors mijas ar gaišām skumjām. Te dzimst un veidojas bērna pasaule. Trausla un ievainojama kā "Tereona galvā", delverīga un bezgala labestīga kā "Emīla nedarbos", bet mazā žipčika Māra ("Ezera sonāte") izteicieni jau sen folklorizējušies. Vara Braslas filmām neskaitāmas reizes piešķirti augstākie nacionālā kino apbalvojumi "Lielais Kristaps". Visvairāk godalgotā filma "Ziemassvētku jampadracis" saņēmusi apbalvojumus Maskavā, Vircburgā, Frankfurtē, Kotbusā. Cilvēks – lielais un mazais – režisoram vienmēr būs lielais noslēpums, kuru viņš atkal un atkal centīsies atminēt savās filmās. Kādi iespaidi pēc Berlīnes kinofestivāla? Tik lielā kinofestivālā biju pirmo reizi mūžā. Dažās dienās paspēju redzēt dažas konkursa filmas, tai skaitā vienu vācu bērnu filmu, kas man likās negaidīti interesanta un laba. Man šķiet fifīgi visi šie festivāla spēles noteikumi – staigāšana pa sarkano paklāju un falšie smaidi. Būtu jau patīkami arī pašam kādreiz mūžā nostaigāt pa šo paklāju. "Ūdensbumba resnajam runcim" bija iekļauta tirgus skatē – divi seansi nelielā zālē. Kā pastāstīja producents Gatis Upmalis, par šo filmu jau ir parādījusies konkrēta interese. Ļoti svarīgi, lai filmai būtu aprite – gan finansiāli, gan morāli. Bija piedāvājums no Kanādas TV izplatītājiem. Tā ir pirmā reize, kad latviešu ķinītim ir tik plaša auditorija. Dažādi piedāvājumi ir arī no lietuviešiem, dāņiem un vāciešiem. Kāds būs turpmākais filmas ceļš? Paredzēti dažādi festivāli, kas ir filmas reklāma. Šobrīd ir svarīgi, lai filma piedalītos tieši festivālu konkursa skatēs, tāpēc mūsu producents atteica Malmes kinofestivālam, kur "Ūdensbumba resnajam runcim" tiktu iekļauta tikai "Panorāmas" skatē. Vai esat apmierināts ar rezultātu? Tas ir dumjš jautājums. Ja esi apmierināts, tad var likties kapā. Ir lietas, kas ir izdevušās un kas nav tik veiksmīgas. 38 dienas – tas tomēr ir ļoti mazs filmēšanas laiks. Boļševiku laikā bija ļoti strikti noteikumi – četrgadīgam bērnam dienā darbs paredzēts divas stundas, un āmen, līdz astoņiem gadiem – četras stundas. Pēc toreizējiem likumiem, tas nozīmētu vismaz trīsarpus mēnešus ilgu filmēšanu. Mūsdienu apstākļos tas būtu bankrots. Nemaz jau nerunājot par kazām, kaķiem un citiem zvēriem, kas arī bija jāfilmē. Vai izdevās atrast īsto runci lomai? Es biju iedomājies tādu riktīgu pagalma varoni, kuram ir pusauss un viena acs. Tādu, kas ir jumts visā pagalmā un tuvākajā apkārtnē. Bet problēma tā, ka tāds arī attiecīgi uzvedas – kad tu noliec viņu kādā vietā un ievelc elpu, lai kaut ko viņam teiktu, viņa jau vairs tur nav. Filmā pirmo reizi izmantojāt arī datorefektus. Varbūt tas ir vecmodīgi, bet man šķiet, ka datorefektu izmantošana ienes filmā aukstumu un dvēseles neklātbūtni. Mūsu filmā šie efekti izmantoti ļoti maz (pie datorefektiem strādāja igauņi kopā ar somiem), un man šķiet, ka tie sevi pilnībā attaisno. Tie ir ļoti vietā un nerodas elektronikas klātbūtnes efekts. Ja specefekti tiek izmantoti nevis ar mērķi pārsteigt, bet tiešām tur, kur tie nepieciešami, tad tas ir apsveicami. Kāda bija sadarbība ar operatoru Uldi Janci un mākslinieku Ivaru Mailīti? Ļoti veiksmīga. Ar Uldi es strādāju pirmo reizi. Viņš ir profesionālis, kas zina savu lietu, jūt žanru, nevelk deķi uz savu pusi un vienlaikus neļauj sevi apcelt, nepieļauj paviršību. Arī ar mākslinieku Ivaru Mailīti strādāju kopā pirmo reizi. Mailītis ir visās jomās pieredzējis cilvēks ar lielām darba spējām un labu fantāziju. Kāda būs bērnības zeme jaunajā filmā? Tur ir kāds moments, kad mazais cilvēks cenšas atgādināt, ka viņam ir viss tas pats, kas lielajam cilvēkam. Tā pati jūtu gamma, tās pašas sāpes, tas pats prieks. Un arī sava taisnība un savs viedoklis, kuru jāciena. Kur jūs atrodat tik ļoti spilgtus bērnus visām filmām? Tā ir kā loterija. Līdz šim jums tajā veicies. Nē, ir bijušas arī neveiksmes. Šai filmai bija ļoti daudz četrgadnieku, nevarējām vien izvēlēties. Vēl trakāk bija ar astoņgadīgajiem. Taču, kad sākām šos četrgadīgos pārbaudīt, bērni viens pēc otra atbira. Kad viņi stāstīja par savu pasaulīti, viss bija kārtībā, taču tikko tika dots konkrēts uzdevums, tā – čuš! Vieni no galveno lomu atveidotājām – Zanei bija viena īpašība, kas nepiemita citiem bērniem, viņa visu darīja ļoti nopietni. Mazā Zane atnāca uz konkursu, pateicoties Ilgai Reizniecei, jo kāds man teica, ka viņas folkloras grupiņā ir forši bērni. Viņa pie manis atsūtīja vairākus. Lielākā meitene Undīne vienkārši atnāca uz konkursu un sākumā pat bija ļoti „tālā rezervē”. Jau no janvāra „blandījos” pa bērnudārziem un skolām, "Cāļu" konkursu. Iepazinu vairāk nekā tūkstoti bērnu. Pastāstiet par galveno meitenīšu lomu atveidotājām Undīni un Zani! Undīnei filmā ir nedaudz vairāk darāmā par Zani. Sižets, pamatkonflikts vairāk balstās uz Undīni. Bet arī Zanei tajā visā ir ļoti liela loma, jo četrgadīgs bērns ir kā lakmusa papīrs. Bez Zanes pazustu tā zapte, kas ir nepieciešama ģimenes filmai. Kāpēc jūsu filmās tik bieži figurē bērna tēls? Ļoti precīzs ir dalījums filma bērniem un filma ar bērniem. Man šķiet, ka neviena no filmām, ko esmu taisījis, un te sauc par bērnu filmām, nav tīra bērnu filma. Tīrā bērnu filma ir tad, kad tiek skartas tikai un vienīgi bērnu problēmas. "Ūdensbumbā resnajam runcim" tas ir tiešā saistībā ar pieaugušajiem. Kā sabiedrība var būt bez bērna? Bērns palīdz salikt samudžināto pieaugušo pasauli pa vietām. Kas bija pats grūtākais filmas veidošanas procesā? Pirmkārt, uztaustīt precīzu žanru ar nosacītības pakāpi, formas amplitūdu visā – vizuālā, skaņas, aktierspēles manierē. Tas atkarīgs no konkrētās vides un cilvēkiem, ar kuriem kopā strādā. Nedrīkst ausis būt aizbāztas ar banānu, vienmēr jāieklausās visos. Otrs – grūtākais bija realizācija, jo ar bērniem strādāt ir gaiši, bet grūti. Vai tā izklaides produkcija, ko pašlaik skatās bērni, ļaus viņiem uztvert "Ūdensbumbu resnajam runcim"? Par to es baidos. Tās ir šausmas, kas tiek rādītas uz ekrāniem. Šajās filmās nav ne smakas no tās cilvēcības, ko izstaro, piemēram, mūsu animācijas tēli. Minūtes laikā jābūt vismaz sešdesmit notikumiem. Bet, ja gadā veidotu vismaz divas filmas ar latviešu mentalitāti, tad mazais cilvēks saprastu arī šādu kino. Jā, man ir bažas, jo filma nav uzņemta briesmīgi drastiskā ritmā, tajā nav action. Vai spēju veidot labas bērnu filmas esat mantojis no tēva? Tad, kad Rostockis pabeidza filmu "Melnais Bims, baltā auss", viņš teica: “Ja "Mosfiļm" direktors teiktu, lai es nākamo filmu taisu ar suni, es momentā uzrakstītu atlūgumu.” Man līdzīgi ir ar bērnu filmām. Ir jāpaiet laikam, jo tā ir trīskārša slodze. Filmējot bērnus, vienmēr jābūt absolūti koncentrētam, jo bērns tevi visu laiku neapzināti vēro. Ar bērnu ir jābūt pilnīgi patiesam. Tur ir tūkstošiem blakus apstākļu. Visu laiku jābalansē starp rotaļu un darbību. Vai, veidojot bērnu filmu, ir jāapzinās kādai vecuma grupai tā būs? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Jātēmē ir tikai uz vienu stāvu. Un, ja simtprocentīgi tur trāpi, tad var būt interesanti gan augšā, gan lejā. "Ūdensbumbu resnajam runcim" es saucu par filmu ģimenei, kurā kaut ko savu var atrast gan lielie, gan mazie. Bērns ir jāuzrunā kā tev līdzīgs, jo tikko sāc ar viņu ucināties, viņš saprot, ka netiek uztverts nopietni. Ja pieaugušie bērnu nav sabojājuši, tad viņš var dot visnegaidītākos rezultātus. Pieaugušu aktieri es varu prognozēt. Kad lielie strādā kopā ar mazajiem, tā ir milzīga pārbaude. Ja uz skatuves būs Eduards Pāvuls vai Artūrs Skrastiņš un uznāks vēl arī kaķis, tad visi skatīsies uz kaķi, jo kaķis būs visorganiskākais šajā trijotnē. Tieši tāpat ir ar bērniem. Par ko stāsta Ūdensbumba resnajam runcim? Ģimene dzīvo mazpilsētā, tētis zaudē darbu un aizbrauc uz ārzemēm nopelnīt. Mamma zaudē darbu, tāpēc, ka kultūras namam iebrūk jumts, un viņai jābrauc uz Rīgu pārkvalificēties. Mājās paliek divas mazas meitiņas – četrus un astoņus gadus vecas. Mamma palūdz savu māsu viņas pieskatīt. Māsa ir neprecējusies, viņai ir savas raizes, bērnu viņai nav, tāpēc viņa nav īpaši talantīga psiholoģe. Ir viena bīstama lieta – visi gaida otru Emīlu, taču tas ir pavisam cits materiāls un žanrs. Tas mani mazliet biedē. Šī filma ir par šodienas Latviju ar konkrētu vidi, konkrētiem cilvēkiem, profesijām, un nav vairs tādas nosacītības pakāpes, kā tas bija Emīla nedarbos. Vai bērnu un ģimenes filmas varētu glābt mūsu šobrīd panīkušo kino industriju un skatītāja attieksmi pret latviešu kino? Dažādu iemeslu dēļ tiek lauzta proporcija starp jauno, eksperimentālo un tradicionālo. Tam, manuprāt, jānotiek dabiski. Bieži šie eksperimenti tiek veikti aiz profesionālas nevarēšanas un vēlmes sevi izcelt. Ja Latvijā naudas pietiek pusotrai filmai, tad nav pareizi, ka šīs pusotras filmas ir eksperimentālās. Līdz ar to mēs zaudējam skatītājus. Lai atgūtu kinoskatītāju, jāņem ļoti zināms, populārs materiāls, uz ko tauta copē. Jāņem populāri latviešu aktieri. Jātaisa bērnu filmas. Un tad, kad šādā veidā zālē būs atkal skatītājs, tad varēs saukt premjeru un teikt: “Lūdzu, dodiet naudu.” No otras puses, skaidrs, ka ir jābūt arī eksperimentiem, jo citādi viss aizaugs. Taču jāskatās, vai šādas eksperimentālas filmas tiek veidotas tāpēc, lai režisoru pamanītu, vai tāda ir konkrētā režisora domāšana. Protams, būtu interesanti, ja "Mērnieku laikos" pagasta vecis runātu pa mobilo telefonu. Taču vispirms ir jāzina, kāds šis pagasta vecis bija XIX gadsimtā, un tikai tad var taisīt "Mērnieku laikus", piemēram, Spānijā XVII gadsimtā. Kurās vietās jūs filmējat? Rīgā un Kuldīgā, kur Mālu ielā filmējam mājas iekšpusi un ārpusi. Kāpēc izvēlējāties tieši Kuldīgu? Kuldīgā esmu uzfilmējis piecas filmas. Es šeit labi jūtos. Kuldīga ir ļoti daudzveidīga, kaut arī nenoliedzu, ka skaistas vietas ir Talsos, tāpat Cēsīs, kura kādreiz bija kino Meka… Kādi aktieri piedalās jaunajā filmā? Baiba Broka, Agita Gruntmane-Valtere, Jānis Paukštello, Gundars Āboliņš, mazās lomiņās būs redzams Artūrs Skrastiņš, Dace Eversa, Leonarda Kļaviņa, Ģirts Ķesteris un igauņu aktieris Tīnu Kārks. Kā kļuvāt par režisoru? Mans tēvs Jānis Brasla pirms kara Latvijā kopā ar manu mammu strādāja Mihaila Čehova Latvju drāmas ansamblī. Kad M. Čehovu izraidīja, to pārņēma Valdemārs Pūce. Es jau biju „saindēts” ar skatuves mākslu. Es biju dienas pavadījis skatītāju zālē un mājās dzirdējis runas tikai par teātri. Kad beidzu vidusskolu, gribēju uz režisoriem un aizbraucu uz Ļeņingradu. Tas, ka tiku iekšā, bija cūcene. Man diplomā ierakstīts – dramatiskā teātra un kino režisors. Par kino es toreiz zināju tikai tik daudz, cik redzēju, kad mūs pāris reižu aizveda uz "Mosfiļm" paskatīties, kā filmē. Piektajā kursā vajadzēja taisīt pirmsdiploma izrādes. Tā kā režisors Pēteris Lūcis un tā laika Valmieras teātra direktors Elmārs Kagainis bija mana tēta kolēģi no Jelgavas teātra laikiem, Lūcis uzaicināja mani pie sevis, un tā es taisīju izrādi Valmierā. Pēc tam strādāju tur par režisora asistentu. Uztaisīju vēl pāris izrādes, un tad man 1965. gadā piedāvāja darbu kinostudijā par asistentu. Pirmā filma bija "Noktirne", strādāju par režisora Rostislava Gorjajeva asistentu. Mana pirmā patstāvīgā filma bija pēc Viktora Lagzdiņa noveles "Pārbaude", filmu sauca "Salātiņš", tās garums – apmēram 35 minūtes. Galvenajā lomā – tagad labākais skaņu operators Andrejs Krenbergs. Vismaz kādās 10 filmās strādāju par režisora asistentu – pie Rolanda Kalniņa, Aloiza Brenča, Oļģerta Dunkera. Tā bija laba prakse, bet mazliet par garu. Otrā režisora postenis ir visnepateicīgākais, jo jāveic visi organizatoriskie darbi, jāstrādā arī uz laukuma. Tur es ķīnīti iepazinu līdz pēdējai skrūvītei. Šodien mani nevar apvest ap stūri neviens no tehniskajiem darbiniekiem. Nākamā patstāvīgā filma bija "Ezera sonāte" kopā ar Gunāru Cilinski. Gunāru Cilinski es pazinu no "Noktirnes" laikiem. Pirmo reizi Rīgas kinostudijas vēsturē šajā filmā piedalījās ārzemju aktrise (poļu zvaigzne Pola Raksa) un pirmo reizi bija kino ekspedīcija. Trīs mēnešus dzīvojām ārpus Latvijas – Armēnijas kalnos un Kirgīzijā. Tjanšana kalni bija morāla un fiziska pārbaude, jo dzīvojām trīs kilometru augstumā, pāri ledājiem pārvietojāmies tikai ar zirgu. Tieši šajos kalnos man radās cilvēcisks kontakts ar Gunāru Cilinski. Kāda ir jūsu attieksme pret seriāliem (jūs filmējāt mācību seriālu "Palīgā")? Tā jau tagad ir svēta lieta. Esmu no sirds pateicīgs valsts valodas apguves programmai, jo tie bija pieci gadi, kad es reāli varēju stāvēt pie kameras, strādāt ar aktieriem. Kad noskatos visas šīs 14 nofilmētās stundas, secinu, ka tur ir vismaz puse no latviešu aktieriem. Tas materiāls nedrīkstētu pazust, jo te ir piefiksētas Antras Liedskalniņas, Kārļa Zariņa, Dzidras Ritenbergas pēdējās lomas. Uz šīs bāzes profesionāli ļoti izauga Evija Kromule. Ja nebūtu bijis šis seriāls, tad lielās pauzes dēļ, man, tagad uzsākot filmēšanu, rokas trīcētu daudz vairāk. Ar šo seriālu gāja traki valodnieču dēļ. Tā ir īpaša kasta, viņas lielākoties ir dāmas, ar kurām kontaktēties ir diezgan sarežģīti, tomēr esmu viņām ļoti pateicīgs. Kādas ir jūsu attiecības ar klasiku? Pirms pieciem gadiem es kopā ar Alvi Lapiņu, Gvido Skulti, Kristapu Skulti un Ievu Kundziņu sākām vienu projektu. Es ļoti gribētu ekranizēt Gunāra Janovska "Solu". Gunāru ļoti augstu vērtēju kā cilvēku un rakstnieku. Janovska triloģijas – "Sola", "Pār Trentu kāpj migla" un "Balss iz tumsas" – scenārijs ir jau gatavs, taču nepieciešama lielāka nauda. Šajos darbos ir dzimtenes sāpe, nācijas lepnums, tikai ļoti kodētā veidā. Ja to pasniedz didaktiski, tad var panākt pretēju efektu, taču – ja to pārliecinoši izdara caur cilvēku likteņiem, tad tas var iedarboties ļoti spēcīgi. Kad ekranizējāt "Aiju", daudzi pārmeta, ka jūsu Aija neatbilst Jaunsudrabiņa Aijai. Mums ar Vari Krūmiņu, kurš filmēja pirmo "Aiju", bija interesanta saruna. Viņš manu Aiju absolūti nepieņēma. Varim tas likās piezemēti, viņam šķita, ka jāmutuļo kaislībām. Taču saruna bija profesionāla. Arī presē parādījās kritika, ka Jaunsudrabiņš nekad neatļautos rādīt Aiju gultā līdz pusei kailu. Tad es saņēmu Aleksandra Pēlēča vēstuli, ar veselu poēmu par to, kas ir Aija. Līdzīgi kā Jaunsudrabiņa Aija, katram ir sava Raiņa Baibiņa, arī Gunāram Piesim līdz ar to nebija viegli. Risks ir vienmēr, taču, ja meklē jaunas pieejas, es tās atbalstu tikai tad, ja tās ir organiskas. Kā tas bija ar Mērnieku laikiem? Ar "Mērnieku laikiem" bija sarežģītāk. Ar šo darbu ir tāpat kā ar Šveiku. Es ļoti ilgi loloju domu uztaisīt Šveiku teātrī. Kaut gan es neesmu redzējis nevienu labu Šveiku ne kino, ne teātrī. Par "Mērnieku laikiem" runājot, nav bijusi neviena veiksmīga filma un izrāde. Tajā materiālā ir kaut kāds noslēpums. Alvja Lapiņa piedāvātā pieeja bija interesanta, taču mēs nobijāmies un nerealizējām to visās trijās sērijās. Tāpēc man šķiet, ka iznāca ne zivs, ne gaļa. Mēs līdz galam nerealizējām labsirdīgo smaidu par šo naivo laikmetu. Varbūt tur ir kaut kāds noslēpums, kuru neizdodas atklāt. Kāpēc jūsu filmām mūziku vienmēr komponē Imants Kalniņš? Harija Liepiņa vārdiem runājot, viņš ir virstalanta cilvēks. Viņam ir labs deguns. Jūsu pirmā TV filma bija par Eduardu Pāvulu. Kāda ir atšķirība strādāt TV un lielajā kino? Es tā īsti nemaz neesmu TV paspārnē strādājis. Filmai par Eidi bija citi pirmsākumi, un tad tā tika piedāvāta televīzijai jau gatavā veidā. Ja es jūtu, ka televīzijas filmā ir piestrādāts kā lielajā kino, tad tas ir garšīgi. TV ekrāns neprasa tik filigrānu kadru nostrādi kā lielais ekrāns, kur jūt katru sīkāko detaļu. Vai ir kādas filmas, kas jums liekas būtiskākās, kuras ietekmējušas jūsu dzīvi? Tas ir tāds pats jautājums kā par bērniem – kurš mīļāks. Vienmēr, kad pabeidz ķinīti, šķiet, ka esi kļuvis profesionāli zinošāks, varošāks un gudrāks. Taču tie sitieni, ko esi guvis iepriekšējās filmas laikā, nākamajā nāk no pavisam citas puses. Katra filma kaut ko dod cilvēciski un profesionāli. Runājot par "Novēliet man lidojumam nelabvēlīgu laiku", vai jūs vēlētos šodien uzņemt filmu, kur mūsdienīgā skatījumā pētītas ģimenes problēmas? Noteikti. Kuri temati jums pašam tuvāki? Cilvēku attiecības. Man derdzas raupjums, kas aizvien vairāk zeļ un plaukst. Var jau to novelt uz kapitālismu. Man šķiet, ka komēdija ir viens no labākajiem žanriem, ar kura palīdzību var risināt daudz nopietnu lietu. Rakstā izmantoti materiāli no intervijas ar Vari Braslu interneta portālam www.filmas.lv.