– Par to, kā lielais un mazais cilvēks viens otru nepieņem, bet tad ieskatās un redz, ka dažas lietas palaistas garām. Kāpēc Kuldīga jūsu kinokartē ir karstā vieta? – Es tur ļoti labi jūtos, bet tas nav galvenais iemesls. Kuldīgai ir sava garša, dzīves ritms, tur katru paksi varētu fotografēt un filmēt. Saprotu, ka manī runā tūrists – viendienītis. Ziemā otrajā stāvā stiept ūdeni no pumpja nav nekāda romantika. Gādāt un skaldīt malku tikai no malas izskatās jauki. Tomēr šīs lietas dod aromātu un seju pilsētai. Cilvēki Kuldīgā ir labestīgi, viņi nav nežēlīgā kapitālisma pārņemti kā Rīgā, 50 santīmu neprasīs, lai pateiktu, kur atrodas kāda iela. Kuldīgā atradām filmai atbilstošu māju, kur notiek liela daļa darbības. Jūsu vecāki bija cieši saistīti ar kino. Vai tas noteica profesijas izvēli? – Pirms kara vecāki mācījās drāmas ansamblī pie Mihaila Čehova. Tētis Latvijas Radio strādāja par režisoru, pēc tam Jelgavas teātrī, kas atradās Rīgā, trīs gadus Liepājas teātrī galvenais režisors. Mamma 40–50 filmās bijusi režisora asistente. No bērna kājas esmu dzirdējis runājam tikai par un ap teātri, tāpēc man nebija neziņas kā citiem pusaudžiem, kur mācīties. Kad pabeidzu vidusskolu, konservatorijā uzņēma tikai aktierus, tāpēc riskēju un devos uz Ļeņingradu. Tā bija liela cūcene, ka tiku iekšā. Trīs gadus strādāju Valmieras teātrī, pēc tam mani pārvilināja uz kino. Tagad esmu atpakaļ teātrī, bet kino cenšos nepamest. Jums ir liela pieredze darbā ar pieaugušajiem un bērniem. Ar kuriem grūtāk strādāt? – Bērnam nav profesijas, tāpēc nevar teikt – grūtāk vai vieglāk. Kad meklēju aktierus filmām, rīkoju konkursu un intuitīvi jūtu, ka šim brīdim, šai lomiņai bērnam ir atbilstošas īpašības. Tas ir citādāk nekā strādāt ar profesionāli sagatavotu pieaugušo, kuram ir amats un dzīves pieredze. Bērns nespēlē loģiski, ar prātu. Esat teicis, ka bērns ir kā lakmusa papīrs, kas uzrāda pieaugušo pasaulē notiekošo. – Viņi var nospēlēt tikai sevi konkrētajos apstākļos un laikā kopā ar pieaugušajiem. Ir teiciens: „Ja gribi zināt, ar ko dzīvo nācija, paskaties, kādas spēles spēlē bērni." Viņi ir arī lakmusa papīrs cilvēku attiecībām. Ja vidē bērni jūtas organiski, ja tekstiņi, kas jārunā, nav mokoši, bet pieder pie pašu leksikas, viss notiek patiesi. Spēlēt kopā ar bērnu lielajiem ir pārbaudījums, jo viņiem ir rutīnas slānis, bet bērns ir tiešs un prasa patiesu pretdarbošanos. Bērni vēl neko neapjēdz, dzīvo vienu raibu vasaru, brīžiem nogurst, brīžiem viņiem ir auksti. Kopsakarību apjautīs pēc laika, un ceru, ka tā būs pozitīva pieredze. Filmā ir četrus un astoņus gadus meitenes un astoņgadīgs puika. Vai filmā daudz dzīvnieku? – Suņi, kaķi, zvirbuļi, krokodili un kazas. Vai sameklējāt to kaķi, kas izgājis caur diviem Tēvijas kariem? – Tie mežonīgie kaušļi nepakļaujas. Šķirnes kaķim vārdā Jānis ir purns kā bokserim, viņš uzvedās pieklājīgi un ļāva sevi bišķi pafilmēt. Patiesībā kaķim nav lomas, bet ir funkcija: drauds putniem. Pastāstiet kādas bērnu nebēdnības un niķus! – Man nav pārstāstāmas anekdotes, tās ir iekšējai lietošanai, jo jāzina konkrētie bērni un konteksts, no malas smieklīgi neliksies. Meitenēm ir taktiskas, saprotošas mammas, tas ir ļoti būtiski. Bērns nonācis īpašos apstākļos – filmēšanas laukumā, kur viņš intuitīvi jūt, ka ir svarīgs. Sākumā viņam ir interese par notiekošo un bijība, seko darbaprieks, bet tad uznāk zvaigžņu slimība, kad viņš sāk kaprizēties. Filmēšanas beigās atkal saņemas. Kāds ir darba ritms? – Mums vajadzēja strādāt nežēlīgā kapitālisma režīmā. Materiāls jāsafilmē 40 dienās, tāds bija mans morālais līgums ar producentu, jo viena diena maksā lielu naudu un naudas nebija. "Ūdensbumba" saņēma valsts finansējumu, tātad iespēju veidot Latvijas kino seju. Vai tas liecina par paredzamu popularitāti? – Katrā filmu žanrā bija komisija, kas izskatīja projektus. Nezinu to ķēķi, netaisos iedziļināties, bet noteikti ir gan objektīvi, gan subjektīvi apsvērumi, kāpēc atbalsta vienu vai otru projektu. Ko jūs domājat par valsts politiku kino jomā? – Tur ir ne tikai kino, bet viss kopā: māksla, zinātne izglītība. Es mēģinu borēt teoriju, ka vairāk vajag naudu ieguldīt mākslā, tad mazāk būs jāliek cietumos. Tos, kas aizgājuši citā virzienā, vairs nespēs labot neviena grāmata vai mākslas darbs, bet tieši bērnus kultūra var ļoti iespaidot. Ir liela atšķirība, vai viņi diendienā skatās multenītes, kur sit, kaujas, belž, vai ko labestīgu. Vai filma domāta visai ģimenei? – Ceru, ka jā, tomēr tas ir riskanti. Esmu pieredzējis pirmizrādi kolēģa, krievu režisora, filmai, kas tēmēja vecuma ziņā uz visām paaudzēm, bet aizšāva garām visiem, jo bērniem filma bija par gudru, pieaugušajiem – par garlaicīgu. Ja cilvēku attiecības ir patiesas, tas iedarbosies. Vai jaunajā filmā atkal skanēs Imanta Kalniņa mūzika? – Jā, ar Kalniņu izveidojusies ilglaicīga sadarbība, viņš bijis mūzikas autors desmit manām filmām. Es viņam iedodu pusmontētu materiālu, lai rīkojas. Imants ir emocionāls – ja viņam kaut kas neiet pie sirds, viņš kaut ko nejūt, ir grūtāk. Protams, Kalniņš ir augstas klases profesionālis, mūziku uzrakstīs tik un tā. Ja viss kārtībā, nav ko šaubīties. Kuru filmu uzskatāt par savas dzīves revolūciju? – Katrā darbā iegūstu jaunus punus un jaunas atziņas. Pēc filmu skaita šķiet, ka profesiju it kā pārzini, bet, saņemot jaunu scenāriju, aizvien atklāju Ameriku. Daudz apspriestā 80. gadu beigās tapusī Aija ir jūsu ekranizācija. – Viedokļi, vai tāda var būt Jaunsudrabiņa "Aija", bija dažādi. Nesen literatūras muzejam atdevu Aleksandra Pelēča poēmu, kurā viņš dzejā mūs aizstāvēja. Ko jūs domājat par latviešu kino? – Tā nav mana kaprīze, bet no laika gala par amata brāļiem neizsakos. Tas nenozīmē, ka man nav viedokļa. Žēl, ka lielais kuģis Rīgas kinostudija nogrimis un daudzi amata brāļi nodarbojas ar citām lietām. Grozi, kā gribi, boļševiku laikā daudzas lietas tomēr bija labas. Tas ir viltus mīts, ka krievu laikā viss bija slikti, ideoloģija uzspiesta, visi pārdevās. Kas ir jūsu autoritātes kino? – Man nav vienas tādas lampiņas, uz kuru es kā naktstauriņš skrietu. Liela, atklāta kino personība man ir Federiko Fellīni, bet no katra var kaut ko paņemt. Ko domājat par Latvijas kinoteātru piedāvājumu – Holivudas kino? – Vairākkārt esot pāri dīķim un skatoties Holivudas produktus, varu teikt, ka lielākā daļa režisoru ir profesionāļi, tur laba aktieru skola, bet neliels procents filmu ar augstu vērtību. Kopumā fakts, ka neko citu kā Holivudas kino neredzam, degradē Latvijas sabiedrību. Tas ir tirgus jautājums, tāpēc amerikāņi lien iekšā visur: bodēs, uz ekrāna. Mediju speciālisti jau sen pierādījuši, ka nevis pieprasījums rada piedāvājumu, bet sabiedrība patērē to, ko viņiem liek priekšā. Mūsu tautu gandrīz ne ar ko citu kā sliktām amerikāņu filmām nebaro. – Tā tas ir, bet tiem, kas kino rāda, ir jādzīvo. Mums mentalitātes ziņā tuvajās, laba kino valstīs Francijā un Itālijā valsts piemaksā kinoteātra īpašniekam par nacionālā kino demonstrēšanu. Tā ir valsts politika, elementāra svira. Ja par amerikāņu filmām būtu jāmaksā lielāks nodoklis, vairāk rādītu franču vai citas Eiropas filmas. Cilvēki pieraduši pie Holivudas action filmām tā, ka vairs neuztver filmu, ja kadrā nav desmit darbības, kas uztur pastāvīgu spriedzi. Vai "Ūdensbumba" skatītājiem neliksies garlaicīga? – Domāju, ka cilvēki tomēr grib redzēt kino par pašu dzīvi, savu laiku un zemi. Vienīgā cerība, ka tas tā ir. Kad filma būs uz ekrāna? – Ja viss notiks, kā plānots, – janvāra beigās. Vai jau domājat par nākamo projektu? – Man kabatā ir divas gatavas lietas, bet tur nav ko domāt, jāmēģina tikt pie naudas. Tās trūkums ir vienīgais šķērslis. Ja kādam ir organizatora spējas un prasme iegūt naudu, daudzās jomās var parādīties absolūts diletantisms. Vai arī latviešu kino tā bijis? – Mmh. Tomēr te atkal atgriežamies pie valsts kultūrpolitikas. – Esmu par dumju. Ja man valdības vietā būtu jāizvēlas – piešķirt naudu invalīdu ratiņiem vai subsidēt vienu filmu, es nezinu, ko darītu. Caurumu daudz, visus jāaizbāž. Jūs runājat par valsts atbalstu labām Eiropas filmām, bet varbūt tām nemaz nav vajadzīgas dotācijas? Atcerieties, Arsenālā biļetes bija izpārdotas, kinoteātrus burtiski gāza apkārt, bet festivālā rādīja labu, gudru, arī alternatīvu kino. Kāpēc mums ir tendence domāt, ka cilvēki ir dumji? – Protams, visi jau nav sajūsmā par "Hameleonu rotaļām" vai grāvējiem. Es arī gribētu uzskatīt – ja būtu lielākas izvēles iespējas, cilvēki skatītos labu kino – katrs savu. Visam ir kopsakarība. Saka, ka zemniekam, kurš ir intelektuāli bagātāks, arī raža labāka. Tas vienotā ķēdē saistīts ar izglītības sistēmu. Ko cilvēki pieprasa no literatūras, arhitektūras? Vai viņi meklē plastmasas vai māla traukus? Man sāp sirds par zinātni, kad lasu avīzē: jauns zinātnieks spiests aizbraukt, jo te nav aparatūras, ar ko strādāt. Tas ir noziegums, jo nedrīkst zinātnei iedot latu un prasīt, lai rīt tas desmitkāršotos. Varbūt pēc desmit gadiem lats radīs simtus, bet to nevar prognozēt. Arī izglītības rezultāti jūtami vēlāk. Vai jābūt ideālistam vai karjeristam, lai taisītu kino? – Nav likumu. Vai sportists skrien karjeras vai prieka pēc? Labu rezultātu var uzrādīt gan viens, gan otrs. Svarīgi, ko gēni iedevuši. Vidusmēra ķinīti var uztaisīt zinošs cilvēks ar labu gaumi un organizatora spējām, bet vai rezultāts būs mākslas priekšmets? Starp šo un iepriekšējo filmu "Ziemassvētku jampadracis" ir desmit gadi. Ko darījāt šajā laikā? – Esmu laimīgs, ka atkal varu filmēt lielā ekrāna filmu. Man visu laiku bijis Valmieras teātris, veidoju seriālu Palīgā, dokumentālo filmu par Eduardu Pāvulu.