Ne tikai sešsimt tūkstoši… Tikko noslēdzies 53. Berlīnes kinofestivāls, kurā milzīgu skatītāju interesi izraisījusi latviešu režisores Daces Rīdūzes animācijas filmiņa «Jāņtārpiņš», visos seansos pulcējot pilnu 1500 skatītāju zāli; interesi par šo un citām latviešu animācijas filmām («Sieviete», «Pasaka par pili», «Planēta Zolitūde») paudušas ārvalstu televīzijas un filmu izplatītāji. Arī Latvijas Nacionālā kinocentra producēšanas speciālists Kristians Luhaers uzsver - animācija vienmēr bijusi labākā Latvijas eksporta prece. Dokumentālā kino jomā Latvija piedāvāja astoņas filmas, no kurām īpašu interesi izpelnījās Herca Franka jaunākā filma «Flashback». Diemžēl spēlfilmu kategorijā Latvijai šogad bija tikai viena - Unas Celmas mākslas filma «Sauja ložu». «Latvijas dalība Berlīnes filmu tirgū vērtējama pozitīvi,» uzskata LNKC direktors Bruno Aščuks. «Festivālā bija gan izcilas, kā «Stundas» vai «Andželas projekts», gan normālas filmas, gan tādas, par kurām vispār nebija skaidrs, kādu politisku vai ekonomisku apstākļu dēļ tās tur ir. Mūsu piedāvājums uz kopējā fona bija profesionāls, par ko liecināja nemitīgā uzmanība un interese gan no skatītāju, gan kinospeciālistu puses. Bet tiem kritizētājiem, kuru mīļākais sauklis ir «mums jau nekā nav», iesaku pašiem noskatīties visas(!) festivāla filmas, lai apjēgtu reālo ainu.» Vēl kāda starptautiskās atzinības zīme - šogad pirmo reizi visā Berlīnes kinofestivāla vēsturē tika organizēts pasaulslavenā režisora Vima Vendersa vadītais jauno talantu seminārs «Berlinale Talent Campus», kurā piedalījās divi Latvijas jaunie kinematogrāfisti - Laura Burša («F.O.R.M.A.») un Jānis Vingris («Eho Filma»). Nākotne - starptautiskajos projektos Gan pašmāju, gan ārzemju kinospeciālisti uzskata - filmu industrijas nākotne lielā mērā atkarīga no starptautiskajiem projektiem: vieglāk atrast nepieciešamo finansējumu, vieglāk iegūt Eiropas kopražojuma fonda «Euroimage» un dažādu citu fondu atbalstu, lielākas iespējas izvēlēties tehniskos piedāvājumus. Nenoliedzams pierādījums - pērnā gada Latvijas - Igaunijas kopražojuma filma «Labās rokas», kas Berlīnē saņēma prestižo Manfrēda Zalcgēbera balvu. «Filma savu eksistenci attaisnojusi vismaz pieckārt, bet būtu bijis vieglāk, ja, piemēram, tās tapšanas laikā gan Latvija, gan Igaunija būtu bijušas «Euroimage» dalībnieces,» skaidro Aščuks, «jo tad finansējums nāktu ne tikai no abām valstīm, bet arī no «Euroimage».» Vēl kāds būtisks, ar starptautisko filmu tirgu saistīts aspekts - spēja piedāvāt festivālu programmām ne tikai jaunās, bet arī vecākas latviešu filmas, ko lielā mērā apgrūtina fakts, ka to oriģināli/negatīvi atrodas Maskavas filmu fondā, bet Latvijā esošās kopijas ir laika zoba skartas. «Te jāiesaistās Kultūras ministrijai un jāmēģina panākt, lai tiktu atzītas arī Latvijas tiesības uz savām filmām,» saka Aščuks. Par to, cik tas svarīgi, liecina, piemēram, Karlovi-Varu festivāla piedāvājums veidot Baltijas filmu retrospekciju, iekļaujot tajā piecas filmas no katras valsts. Mūsējais piedāvājums varētu būt latviešu klasikas ekranizācija - «Ceplis», «Pūt, vējiņi!», «Cilvēka bērns», tomēr programmā tikšot iekļauta arī kāda pēdējo gadu filma. Interesi par latviešu kino izrādījusi Lielbritānija, un arī Grieķija (kā ES prezidējošā valsts) rīko vairākus kinopasākumus, to skaitā - filmu skati, vēloties tajā redzēt gan vecākas, gan jaunākas latviešu filmas.