Koklētāja Evita Ernštreite Dziesmu un Deju svētkos nepiedalās pirmo gadu, tas viņai ir īpašs piedzīvojums un veids, kā mākslinieciski izpausties. Sieviete gan dzied korī, gan spēlē kokli Kolkas koklētāju ansamblī.
Ar kokli gan kāzās, gan bērēs (9)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
TVNET: Kā izlēmāt par labu kokles spēlēšanai?
- Spēlēju kokli, jo Kolkā, vietā, kurā dzīvoju, ir koklētāju ansamblis. Kokle ļoti labi iederas pie dziedāšanas. Tā ir sanācis, ka mana kolēģe vada koklētāju ansambli; tā kā parasti muzicējam kopā, tas arī motivēja sākt spēlēt kokli.
TVNET: Kāda veida kokli spēlējat?
- Koncertkokli spēlēju, lielajos koncertos jau tikai tādu var spēlēt, neviens nespēlē etnogrāfiskās kokles. Konkrēti runājot, spēlēju basa kokli, bet protu arī parasto. Kokļu spēlētāji Kurzemes reģionā ir liels retums.
TVNET: Vēl bez kokles spēlējat arī citus instrumentus?
- Esmu beigusi bērnu mūzikas skolu kā pianiste. Vēl spēlēju blokflautu, klarneti, akordeonu. Bieži ir tā, ka esmu spiesta iemācīties kādu instrumentu, jo ir kāds pasākums, kur jāspēlē tikai akordeons, tā sāku apgūt akordeona spēlēšanu.
TVNET: Nav grūti mācīties spēlēt nepārtraukti jaunas lietas?
- Ja gribas mācīties, nekas nav grūti. Galvenais jautājums ir, vai gribas un cik augstā līmenī iemācies spēlēt. Ar kokli bija tāpat, dziedāju ansamblī un piespēlēju mazliet klāt dziesmām kokli, tā turpināju apgūt kokles spēli, un nu jau koklētāju ansamblī darbojos.
TVNET: Jūs visu laiku dziedat, spēlējat kokli, strādājat, nav par lielu nasta?
- Citreiz ir tā, ka ir līdz kaklam, bet kurš gan cits, ja ne es. Strādāju mūzikas skolā, kultūras namā un bērnudārzā, vel papildus dziedu korī, esmu kokļu ansamblī, muzicēju kāzās un bērēs. Ir daudzi notikumi, kas liek sasparoties un turpināt darboties, piemēram, Dziesmu un Deju svētki, skates, pirms pāris gadiem dabūjām pirmo vietu savā kategorijā, tas bija liels gandarījums, jo pārstāvam tik mazu vietu kā Kolka.
TVNET: Kā atpūšaties, kad trāpās brīvāks mirklis?
- Muzicēšana jau ir atpūta, tas ir mans hobijs: ja man nepatiktu, diez vai es to darītu. Ja atliek brīvs laiks un ir līdzekļi, labprāt paceļoju. Patīk ar velosipēdu pabraukāties. Aizraujos ar dažādiem sporta veidiem, bet uz īsu mirkli un tad atkal pāreju uz nākamo sporta veidu. Dievinu dabu, jo tā sniedz mieru, nevaru iedomāties, ka dzīvotu kaut kur citur, ne Kolkā.
TVNET: Kur labprātāk spēlējat - kāzās vai bērēs?
- Bērēs ir grūti spēlēt, bet, ja nespēlēšu, nebūs kas to dara, tāpēc ļoti retu reizi atsaku. Parasti spēlēju sintezatoru un dziedu, bet esmu spēlējusi arī kokli. Kāzas spēlēju kopā ar kolēģi, nereti pārģērbjamies par lauku sievām un visādus pekstiņus izspēlējam. Ārzemju latvieši reiz vēlējās, lai uz koklēm spēlējam danču mūziku, viņi arī dejoja un bija sajūsmā.
TVNET: Zinu, ka esat Kolkas ragā pelnījusi naudiņu, spēlējot kokli un dziedot.
- Krīzes laikos ņēmām instrumentus pāri pleciem un gājām uz Kolkas ragu spēlēt un pelnīt naudiņu. Cilvēkiem patika, ļaudis bija atsaucīgi: gan klausījās, gan cepurē meta naudiņu. Kokļu mūzika un tautasdziesmas lieliski iederas Kolkas ragā. Iepazināmies ar ārzemniekiem, kas pēc tam aicināja ciemos. Lielākā peļņa bija 30 Ls dienas laikā. Tā ir lieliska sajūta, ka dari to, kas patīk un vēl nopelni naudu.
TVNET: Aizbraucāt ciemos muzicēt?
- Kādreiz daudz braukājām pa dažādiem festivāliem, Maskavas vēstniecībā bijām aicināti viesi. Bet tā īsti ciemos braucām ar kolēģēm, ar kurām kopā spēlējām baznīcā. Braucām uz Somiju uz vienu draudzi muzicēt. Šobrīd, iespējams, trūkst šis moments, kad ceļo, muzicē un redzi, kā viss notiek citās pasaules malās.
TVNET: Vai atšķiras kokles spēlēšana koncertā no spēlēšanas baznīcā?
- Protams. Spēlēt kokli baznīcā ir fantastiski. Muzicēju kopā ar kolēģi un vijolnieci. Tas bija liels garīgs baudījums.
TVNET: Jūs spēlējat tik daudz dažādu instrumentu, vai neesat mēģinājusi komponēt mūziku?
- Kādreiz jaunībā mēģināju. Ir bijis tā, ka naktī sapnī redzu ko ģeniālu sakomponēju, bet no rīta neatceros. Varbūt, ja būtu nepieciešamība, arī komponētu, bet pagaidām neesmu to darījusi.
TVNET: Mazpilsētās liela problēma ir jauniešu motivācija kaut ko darīt, iesaistīties pulciņos...
- Tā, protams, ir problēma. Korī man ir diezgan daudz jauniešu, pagājušos Dziesmu un Deju svētkos bija arī daudz zēnu. Arī tādi, kas parasti izklaidējas pieturā. Lielākā daļa jauniešu jau ir aizbraukuši prom no Kolkas. Tos, kas ir palikuši, var motivēt, tie paši Dziesmu un Deju svētki ir lieliska motivācija, rada kopības sajūtu. Pat ja jaunietis tur atrodas piespiedu kārtā, ja viņam tas nav vajadzīgs, kaut kas aizķeras.
TVNET: Vai jūs kā māte spējāt motivēt savu meitu Rūtu spēlēt mūzikas instrumentu vai dziedāt?
- Rūta dzied korī ar lielāko prieku, spēlē kokli. Protams mācību procesa laikā, kā jau ikvienam jaunietim, viņai nepatika kokles spēle, nu viss ir mainījies. Meitenes, kas Kolkā beigušas mūzikas skolu, cīnās, lai varētu spēlēt kokli, jo mums ir vairāk spēlēt gribētāju nekā kokļu.
TVNET: Pastāstiet kādu interesantu faktu par koklēm?
- Senatnē un arī padomju laikos kokli pārsvarā spēlēja zēni, mūsdienās kokles pārsvarā spēlē meitenes. Tomēr šobrīd redzu palielu zēnu aktivitāti, tie ir aktivizējušies. Gluži tāpat komponisti, tādi kā Raimons Tigulis un Kārlis Lācis, rada jaunu mūziku, domātu koklēm.
TVNET: Stereotipi par kokļu mūziku?
- Cilvēki uzskata, ka ar kokli var spēlēt tikai tautasdziesmām pavadījumu. Tā nav. Pieliekot klāt sitamos instrumentus, sanāk tāda ļoti meditatīva mūzika, var arī kaut ko jestru nospēlēt. Ar kokli var nospēlēt jebko, atkarīgs ar kādiem paņēmieniem spēlē, paņēmieni rada nokrāsas un noskaņu.
Kokles skaņas Dziesmu svētkos būs iespējams dzirdēt sestdien no plkst. 10 līdz 15, kad notiks kokļu mūzikas nakts koncerta «Lai top gaisma» mēģinājums, savukārt pats koncerts izskanēs sestdienas vakarā Rīgas Sv.Jēkaba katedrālē plkst 22.