Turpinām pētīt Via Hanseatica tūrisma maršrutu. Kaimiņvalstī mūs gaida ieskats vēsturē, amatniecībā un zinātnē. Un arī mazliet sporta!
Izbaudot ceļu no Pēterburgas līdz Rīgai. II daļa: Igaunija (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kļūsti par kalnraci
Kohtla raktuvju muzejā ziņkārīgos ekskursantus sagaida vīrs, kas pazemē nostrādājis 32 gadus. Tikai astoņus metrus zem zemes paveras pavisam cita pasaule. Ķiverēm galvās un lielās strādnieku jakās tērpušies, klīstam pa vēsiem, mitriem pazemes tuneļiem, kur no griestiem karājas 20 cm gari stalaktīti, viss klāts viena toņa brūniem putekļiem un gaismu dod vien nemīlīgas elektriskās spuldzītes. Šīs raktuves tagad ir vien vieta, kur tūrists aizdomājas par saules un krāsu nozīmi savā dzīvē un kā gan cilvēki te ir ieguvuši degakmeni sešdesmit gadus. Kā te izskatījies, kad pa sliedēm ripojušas piekrautas vagonetes. Laikmeta iespaidu pastiprina vecie plakāti, un gids palaikam ieslēdz vienu vai otru dārdošu mašīnu – akmens sienu griezējus, zāģētājus, dragātājus un transportierus. Draiskulīgākie ekskursanti ieraudzījuši četrriteņu dzelzs velosipēdu un nekavējas izmēģināt, cik viegli ar to braukt pa sliedēm. Bet fonā tomēr nepamet doma, kā gan tādā mijkrēslī, putekļos, mitrumā un vēsumā var strādāt gadu desmitiem, ja dažu labu pat kabinets bez loga var iedzīt permanentā depresijā.
Ekskursijas finālā visi priecīgi tiek izvesti virszemē ar mazu, tumsas pilnu vilcieniņu un saņem kartīti:
«Tagad tu esi viens no mums. Tu esi bijis šahtā kā simtiem kalnraču pirms daudziem gadiem. Tu zini, kas tas tāds – Igaunijas dziļākā pieredze!»
Kur dabūt kurvīti
Pēc vienmuļās, mitrās, akmeņainās pazemes īsti reizē doties uz vietu, kur valda krāsu prieks un koka smarža. Avinurmes kokapstrādes centrā strādā blonda igauņu ģimene, kuras visiem locekļiem vārdi sākas ar E. Eveli Tominga uzņēmuma veikalā mums izrāda mazāk pazīstamos no šeit redzamajiem 500 dažādu veidu priekšmetiem – spageti un medus karotes, desu griežamo uzparikti, plauktiņu ar eņģēm, uz kura pirtī atstutēt gaisā paceltās kājas. Te ir dažnedažādas koka pirtslietas, virtuves piederumi, rotaļlietas – gan koka ekskavatoriņi, gan leļļu istabas skapīši. Saistoši šķiet dažādu krāsu groziņi – beicēti brūni, melni, zili, arī pierastajā dabisku skalu krāsā, taču apgleznoti tā, lai ogās būtu prieks iet gan mazajai princesei, gan rotaļu mašīnīšu autoparka īpašniekam. Izrādās, arī mēs šodien varēsim pārbaudīt, vai mums rokas no pareizās vietas aug! Pagrabā katrs interesents var nopīt savu groziņu un to arī apgleznot vai ar lodāmuru rokā uzmeistarot ledusskapja magnētiņu no skaidām. Radošais gars no mums neatkāpjas līdz pat brīdim, kad augšstāva restorānā sāk kārdinoši smaržot pusdienas. Starp citu, no šīs pašas ģimenes un kaimiņu audzētiem produktiem.
Bļitkotāji, vai zinājāt?
Peipuss līdz šim man bijis abstrakta vieta, kurp brālis katru ziemu ar draugiem brauc pēc lielā loma. Nu pirmo reizi arī es ieraugu jūrai līdzīgo Peipsi! Gar to stiepjas trīs ceļi: lielā šoseja savulaik būvēta kā lidmašīnu skrejceļš (uz kura tomēr nekad nav nosēdusies neviena pati lidmašīna), uz vidējā lieluma ceļa bijis Igaunijas garākais tirgus, kurā ik gadu pārdoti šeit audzētie sīpoli un gurķīši, ar kuriem ezera apkārtnes ļaudis ļoti lepojas kā ar eksportpreci. Savukārt ezeram vistuvākā iela septiņu kilometru garumā ir vecticībnieku ciemati ar tiem raksturīgo arhitektūru; te atrodamas septiņas darbojošās baznīcas un patvāru muzejs, kura plauktā mani uzrunā grāmata (latviski tulkojot) «Repša piedzīvojumi». Arī ar šo zivi peipusieši lepojas kā ar kādu gardumu, bet Latvijā tādu neatrast, jo mūsu ezeri vienkārši nav pietiekami dziļi!...
Igauņi iecerējuši izbūvēt Peipusa krastā arī spa centru, lai tālie zvejnieki varētu braukt šurp ar visu ģimeni.
Palamuses skola
Šī ir skola ar stāstu. Stāstu sarakstījis igauņu rakstnieks Oskars Lutss, kas še mācījies 19. gadsimta beigās; tas saucas «Pavasaris» un ir tulkots un izdots arī latviešu valodā. Skolas muzeja istabā dažādās fotogrāfijās no kinofilmas un teātra izrādēm redzams, cik būtisks tas ir Igaunijas literārajā mantojumā. Ja esat bijuši Dinsberģa Kubalu skolā Dundagas novadā, tad jau nojaušat, kas jūs tādā ēkā var sagaidīt. Tikai te skolotājs ir nešpetnāks, tos, kas aizmirsuši, kā skolā jāuzvedas, izmācīs un varbūt arī kaktā noliks; būs jārēķina, jālasa un jādzied igauniski, atzīmes saņemamajā liecībā ar tinti un spalvu būs sev jāieraksta pašiem. Ja to visu izturēsiet, promejot dabūsiet dziedniecisku eliksīru nervu nomierināšanai un prāta skaidrībai. Skola ir plaša, var iemest skatu gan skolēnu guļamistabā ar koka gultiņām un strīpainiem deķiem, gan skolotāja apartamentos. Bet ar ko igauņi latviešus nešaubīgi pārtrumpo – tās ir skolotāja vadītās sacensības pirts lodziņa izšaušanā ar kaķeni...
AHHAA zinātnes centrs
Mūsdienu skolēni mācās ar citām metodēm – ne vairs tik vien ar tāfeli un grāmatu, un Tartu AHHAA zinātnes centrs ir īstā vieta, kurā apmierināt vai drīzāk – vēl pamatīgāk uzkurināt savu zinātkāri. Arī mēs, bars pieaugušo, ar patiesu interesi izpētām visu, kas te atrodams, secinot, ka droši vien atgriezīsimies vēl! AHHAA tehnoloģiju un dabaszinātņu ekspozīcijas ir pastāvīgas, bet trešajā zālē esošās izstādes mainās ik pēc sešiem mēnešiem. Patlaban centrs pievērsies tēmai «Peld vai grimst»: te var uz savas ādas izbaudīt, kāds spiediens ir desmit metrus zem ūdens; nogremdēt kuģīti burbuļos; pārliecināties, ka nogrimušu peldlīdzekli vieglāk ir transportēt neizceļot; trauksmes signālam skanot, glābties no grimstoša prāmja; fotografēties zem ūdens; tad likt savām smadzenēm apjukt šķībā istabā vai spoguļzālē, karuseļoties, braukt ar divriteni pa trosi desmitiem metru augstumā, skatīties, kā šķiļas cāļi, nofotografēt «nocirstu» drauga galvu uz šķīvja, tā varētu stāstīt vēl ilgi, bet labāk vismaz vienreiz aizbraukt un visu izmēģināt pašiem. Kā saka AHHAA latviešu gids Mārtiņš – labāk skolasbērniem nevis planšetes pirkt, bet par to pašu naudu materiālus, ar ko eksperimentēt! AHHAA laboratorija, kurp bērni nāk mācīties veselām klasēm, ir tieši tā vieta, kas palīdz iedvesmot, ka bioloģija, ķīmija, fizika - tas būtībā ir forši.
Zinātnes centrā var arī rīkot lietišķus seminārus vai nosvinēt dzimšanas dienu. Starp citu, mielasts ļoti garšīgs!
No 14. novembra AHHAA uz nākamajiem sešiem mēnešiem iekaros dinozauri.
Ja kāds spēlē golfu slapjdraņķī, tas ir latvietis
Otepes apkārtni sauc par Igaunijas Šveici: te ir daudz ezeru, vienu no tiem svētījis pats Dalailama. Otepe kā Igaunijas augstākā pilsēta tiek saukta par sniega galvaspilsētu un ir īsta čempionu audzētava. Ziemā te priecē slēpošanas trases, bet mēs, vasaras tūristi, ierodamies visgleznainākajā golfa laukumā, kāds līdz šim redzēts, un lielākā daļa pirmo reizi mūžā ņemam rokā golfa nūju.
70 hektāru golfa centra darbinieki saka – ja laiks ir ļoti slikts, tad parasti te spēlē latvieši. Mums laiks ir labs, un apberam golfa skolotāju droši vien ar vismuļķīgākajiem jautājumiem. Piemēram, kā atklāt, kura bumbiņa kuram sitējam pieder, jo, ja iesitīsi ne pa savējo, tevi gaida sods... Pagaidām sitamobjektu mums katram ir vesels spainis un trenējamies tikai pa bumbiņu trāpīt; pēc tam – uz grīna cītīgi ieripināt to bedrītē.
Golfa kursi iesācējiem parasti ilgst divas dienas, 11-12 stundas. Tas ir dārgs sporta veids, ja maksā ikreiz par visa lauka iziešanu, bet izmaksu ziņā pavisam demokrātisks, nopērkot gada abonementu. Ja tā labi padomā, ka golfu izgudroja pirms vairāk nekā 500 gadiem Skotijā gani, kuriem bija garlaicīgi, tas nebūt nav domāts tikai elitei.
Starp citu, pie Otepes golfa laukuma esošais restorāns «Mr Jacob» ir viens no 50 labākajiem visā Igaunijā.
Izveido pats savu ceļojumu vai izmanto Via Hanseatica iepriekš sastādītos maršrutus – «Ģimenes prieki», «Piedzīvojumi brīvā dabā», «Iepazīt kultūru, satikt cilvēkus». Ir lejupielādējama arī mobilā aplikācija, lietojama gan online, gan offline režīmā.