Kā ir ar steigu un stresu – vai jums no šīm divām lietām savā darbā izdodas izvairīties?

(Smejas.) Ir lietas, kur no šīm parādībām var izvairīties, – kaut vai šis rīts, kad šķita, ka kavējam interviju. Bet patiesībā jau pasaulē neko nevar nokavēt. Šīs bezjēdzīgās situācijas, kurās vairs neko nekādi nevari ietekmēt, ir izdevies pārvarēt tā, ka nesēžu mašīnā pie stūres, nekliedzu, nesitu pa stūri, sēžot «korķī». Dzīve un sadzīve šobrīd ir tik ātra, kādu paši esam to radījuši, tāpēc šobrīd tam visam vairs netiekam līdzi. Tāpēc arī sākas veģetatīvās distonijas un citas nervu slimības, kas mums rada tikai ļaunumu. Ja situācija nav atkarīga no tevis un tu to nevari mainīt, tad...

Ir vai nu jāmaina attieksme, vai...

Dabiski. Protams, man ir stresa situācijas darbā, no kurām ir ārkārtīgi grūti izvairīties, jo tur nāk klāt pilnīgi cita emocionālā vide. Tad gribot negribot sāc «uzcepties»... (Domā.) Jo pasākums ir nozīmīgāks un ar katru minūti aizvien tuvojas, jo esi lielākā stresā. Taču man šķiet, ka mūsu profesijā savukārt ir ārkārtīgi būtiski stresu sevī apvaldīt. Tiesa, nav veselīgi to paturēt sevī, jo vienā brīdī stress var izlauzties uz āru. Esmu diezgan grūti nokaitināms, bet visi cilvēki, ar kuriem strādāju, ir brīdināti – ja mani nokaitina... To vienkārši nevajag darīt tīšām, jo tad sekas var būt diezgan neatgriezeniskas. Ir cilvēki, kas to izmēģinājuši, un ir arī kolektīvi, kas to izmēģinājuši. (Smaida.) Runājot par pašreizējo darbu Novosibirskā...

Kad mēs, latviešu radošā komanda, tur iestudējām Bernsteina «Mesu», teātrī pa malu malām runāja: «Kā, vai tad tagad nebūs neviena skandāla? Vai diriģents nemetīs notis pa gaisu un režisors nesitīs ar eksemplāru un nekliegs: viss, pirmizrāde tiek atcelta?!» (Smejas.)

Novosibirskā tiešām tā ir bijis?

Tā tur notiek regulāri, jo tā ir cita mentalitāte. Gaismu mākslinieks Igors Kapustins, kurš arī piedalījās šajā projektā, smējās: «Gorjačij estonskij pareņ...» Mums ir drusku līdzīgi, taču domāju, ka mums, latviešiem, ar visu vēsturisko sakrustošanos un vairošanos asinīs vēl ir tas aristokrātisms – ka nenolaižamies līdz primitīvām lietām kā lamāšanās ar necenzētiem vārdiem un nošu mešanas pa gaisu. Viena izrāžu vadītāja teica: rīt aiziešu uz mēģinājumu un ar viņiem parunāšu krievu valodā. Kad teicu, ka es taču runāju krieviski, viņa atbildēja – nē, es parunāšu īstajā krievu valodā. (Smejas.) Strādājot pie «Mesas», viss ritēja tādā mierā – līdz brīdim, kad sāka veidoties solistu pāris, kas šajā vasarā arī apprecējās. Vārdu sakot, iestudēšanas procesā kāds no viņiem regulāri kaut kur aizķērās, tāpēc vienā brīdī neizturēju un no pults viņiem uzbrēcu pa visu teātri... (Domā.)

Jo stress jau pielīp tāpat kā žāvas, un, ja tu streso, tad sāk stresot ļoti daudzi mūziķi, un nekas labs vairs nesanāk.

Atkal jāsaka: labi, ka Novosibirskā izrāžu vadītājas palīdzēja brīžos, kad – īpaši sākumā – sapratu, ka koncertos vai kaut kādos jaunos projektos nevaru iziet uz diriģenta podesta pie pults. Taču viņas prata tik ļoti iedvest mieru, ka tas bija pilnīgi fantastiski!

Kā ir tagad ar stresu, tuvojoties nākamajam lielajam Latvijas projektam – koncertam «Ceļojumu gadi»?

Pieļauju, ka latviešu publikai tas būs diezgan neierasts pasākums; vēl jo vairāk tādēļ, ka ceļosim trīs daļās – ar diviem orķestriem un diviem starpbrīžiem, un ļoti daudz patiešām labiem solistiem. Kāpēc saku «neierasts»? Atceros, ka mūzikas iepazīšanas sākumposmā, kad dziedāju korī «Kamēr...», diriģents Gidons Krēmers mūs divas reizes bija aizrunājis uz festivālu Kronbergā, kur koncerti tā arī notiek – četrās daļās ar trim starpbrīžiem; mūzika skan vecā pilī un baznīcā; ārpusē ir uzklāti galdi, kur cilvēki starpbrīdī mielojas un dzer šampanieti vai vīnu.

Koncerts var sākties sešos un beigties pusnaktī, un man šķiet, ka tas ir vesels meditācijas process, notikums – ka tu nevis ātri noklausīsies trīs skaņdarbus un pēc tam mājās ieslēgsi televizoru un skatīsies futbolu (piedodiet, futbola fani!) vai kērlingu, bet ieiesi procesā un ļoti lielu dienas daļu veltīsi tādam kārtīgam kultūras pasākumam.

Vai «Ceļojumu gadi» arī varētu būt līdzīgs pasākums?

Nē, «Ceļojumu gadi» gluži nebūs sešas stundas! (Smejas.) Bet ar trim stundām gan ir jārēķinās. Par stresa līmeni runājot – mājās tas vienmēr ir ārkārtīgi liels. Lai cilvēki nāk un vērtē, man nav nekas iebilstams. Taču vienmēr ir grūti, ja kāds skatās uz pirkstiem – ja to var tā pārfrāzēt, un tas attiecas gan uz mūziķiem, gan skatītājiem. Par mūziķiem gan esmu daudz mierīgāks, jo gan ar LNSO, gan «Kremerata Baltica» esam ļoti labi sadzīvojuši, un īpaši labi saprotamies. Pēdējais piedzīvojums ar Nacionālo simfonisko orķestri – vispirms Frankfurtē, pēc tam Rīgā... Man liekas, ka orķestra mūziķi paši lidoja uz spārniem. Atbraucām no Frankfurtes, un orķestra direktore Indra Lūkina teica – Ainār, mūziķi ir kā spārnos... (Smaida.) Man pašam un, ceru, ka lielākajai daļai orķestra, ja ne visam orķestrim, tas bija tāds emocionālais vilnis!

Pamanīju, ka, spēlējot klasiskas un hrestomātiskas lietas, visi mūziķi ir ārkārtīgi spēcīgā tehniskā un emocionālā līmenī, varam ļoti daudz ko parādīt un «ielikt kloķi», ja nepieciešams. Bet, kad ķeramies pie latviešu mūzikas, tad sākas – «ai, nu ko tad tur var»...

Taču vācu un Eiropas banku publika, kas bija koncertā un kas ir smaga, snobiska, pēc Dārziņa «Melanholiskā valša» nospēlēšanas jau ārdījās! Tad domāju – kas notiks pēc Dubras «Te Deum»? Man liekas, tas mums visiem iedeva tik pozitīvu poti!

Tādēļ vajadzētu atbrīvoties no tā kompleksa – ai, ko tad mēs, mazā latviešu tautiņa, varam; ko tad iesim rādīt savu mūziku, mums tak nekā nav! Jā, varam parādīt Pēteri Vasku, Ēriku Ešenvaldu, bet klasiku – Vītolu, Dārziņu... Ko tad tur... Redz, ka tomēr varam.

Arī «Ceļojumu gados» skanēs kaut kas no latviešu klasikas?

Protams, lai gan visai pasaulei jau nevar izceļot cauri. «Kremerata Baltica» kopā ar pianistu Andreju Osokinu spēlēs pavisam nesen pirmatskaņoto Artura Maskata «Rīgas naktis», kas ir ļoti skaists skaņdarbs. Manuprāt, tas ir atkal vērienīgs un veiksmīgs Artura darbs, un varbūt, ka ar viņa, ja tā varētu teikt, krēslu un portfeļu maiņu tikai iegūsim. (Smaida.) Vismaz mēs, mūziķi, ar to noteikti iegūsim! Un vēl jo vairāk ar viņa operu «Valentīna», kas teju, teju – gada beigās – nāks ārā. Runā, ka viņš pēc Ingas Kalnas solokoncerta, pēc kura esot bijis ļoti pārņemts, esot pārrakstījis gandrīz visu operu. Ceru, ka Arturs atbrauks arī pie manis uz Novosibirsku, ko visu laiku sola.

Atgriežoties pie «Ceļojumu gadiem» – tā kā bija ideja, ka tie būs vai nu garīgie, vai fiziskie ceļojumi, katrs no solistiem tā arī centās pienest savu nesumu. Skaidrs, ka ar Egilu Siliņu uzreiz saistās Vāgnera «Klīstošais holandietis», ar Ingu Kalnu – Verdi, tādēļ programmā iekļauti šo komponistu skaņdarbi. Būs arī mūzika no Argentīnas, Kubas...

Koncertā ir īsts zvaigžņu sastāvs – gluži kā nesenajā koncertā «Dzimuši Rīgā». Jums ir skaidrojums, kā vienā mazā zemītē var būt tik daudz talantīgu mākslinieku?

Nav, bet esmu par to daudz domājis, jo man ļoti daudzi šo jautājumu ir uzdevuši; īpaši ārzemju žurnālisti, kurus tas fascinē.

Pirms pāris gadiem nonācu kādā jaunā un patiešām izcilā Eiropas koncertzālē, kur diriģentu istabā uz galda bija nolikts sezonas bukletiņš, un – katrā trešajā lapā bija latvietis! Iveta Apkalna; arī Mariss Jansons tobrīd koncertēja ar Bavārijas orķestri, Andris Nelsons braukāja ar Birmingemas orķestri, Vestards Šimkus tur bija... Tā grāmatiņa nebija nekāda plānā!

Kur nu vēl, domājot par tiem mūziķiem, kas spēlē ārzemju orķestros, par kuriem – jāsaka tā – dīvaini, ka par viņiem nerunā... Vienubrīd runāja par Gunāru Upatnieku, kurš spēlē «Berlīnes filharmoniķos», bet neviens nerunā par Martu Sudrabu, kura spēlē «Vīnes filharmoniķos», par Ilzi un Lieni Kļavām, kuras spēlē Bergenā. Turklāt – sēž divas latviešu meitenes altu pirmajā rindā: Ilze ir koncertmeistare, un Liene – viņas asistente. Ārkārtīgi žēl, ka par viņiem nerunā. Esmu daudz runājis ar diriģentu Andri Vecumnieku un teicis – mīļie draugi, ir ārkārtīgi skaisti, ka jūs apbrīnojat Andri Nelsonu, Ivetu Apkalnu, bet, kāpēc jūs neatzīmējat šos cilvēkus? Jā, jūs esat viņus savā laikā atzīmējuši kā solistus, bet, mīļie draugi, – tas taču ir sasniegums, ar ko varam lepoties! Jūs taču saprotat, ka šie cilvēki iet katru dienu uz darbu, pelna sev maizi, un, kad viņiem vaicā: «No kurienes tu esi?», viņi atbild: «Esmu no Latvijas!»

Varbūt ir vērts visus latviešu mūziķus, kas spēlē ārvalstu orķestros, savākt uz kādu zvaigžņu koncertu Latvijā?

Domāju, ka tas būtu ārkārtīgi interesanti, un to vajag Hermaņa Brauna fonda direktorei Innai Davidovai ierosināt. (Smejas.) Lai tik «cep» augšā!

Acīmredzot ne velti koncerta nosaukums ir «Ceļojumu gadi», jo tajā sapulcēti latviešu mūziķi, kas izklīduši plašajā pasaulē. Kāds, jūsuprāt, ir iemesls viņu aizbraukšanai no Latvijas?

Pieļauju, ka lielākajai daļai mūziķu šis stāsts vairāk vai mazāk ir līdzīgs, un tas nav diez ko iepriecinošs. Mēs tagad par viņiem priecājamies, bet viņi par to, ka tajā brīdī bija jābrauc prom no Latvijas, visticamāk, pārāk nepriecājās. (Klusē.) Čellists Miša Maiskis droši vien pats izstāstīs, kāpēc aizbrauca. Diriģenta Marisa Jansona tēvs – diriģents Arvīds Jansons – bija spiests braukt prom. Man bija tā veiksme ar Arvīda orķestri «Tokijas simfoniķi», ko viņš vadīja ilgu laiku, savulaik spēlēt Japānā. Viņš ir šā orķestra goda un VIP diriģents un pat saņēmis Japānas imperatora apbalvojumu...

Un kāds ir jūsu stāsts?

Mans stāsts droši vien ir tieši tāds pats kā lielākajai daļai. Jā, es te veiksmīgi strādāju, dzīvoju, dziedāju Latvijas Radio korī un «pēros» pa simts darbiem, lai kaut kā izdzīvotu. Šeit, Dailes teātrī, ilgu laiku piestrādāju, lai palīdzētu [teātra muzikālās daļas vadītājam – red.] Jurim Vaivodam. Man bija savs koris, skola... Tam visam kaut kādā veidā vajadzēja beigties bēdīgi, un tā arī bija – mani uzlika uz operāciju galda un izgrieza aklo zarnu, jo visa stresa situācija un «pakaļas raušana uz pusēm» noveda pie tā, ka īsi pirms konkursa vajadzēja apstāties. Pateicoties Jānim Lindenbergam, kurš mani piespieda pieteikties un aizbraukt uz šo prestižo Mālera konkursu Bambergā, esmu tur, kur esmu.

Bet – es arī meklēju kaut ko, lai tiktu no tā skrējiena ārā, jo pats arī sāku gurt. Nebija un nav jau arī citu variantu arī šodien ne diriģentiem, ne mūziķiem vispār.

Mums ir viens mežradznieks, kas spēlē, šķiet, visos Latvijas orķestros; daži vijolnieki un obojisti arī. Tas jau nav tāpēc, ka viņiem nav ko darīt; tie cilvēki vienkārši cenšas izskriet Liepāju, Rīgu un varbūt Vidzemi, lai varētu izdzīvot.

Ceļojumi jūs ir aizveduši uz Novosibirsku, bet tomēr ik pa laikam piedalāties kādos Latvijas muzikālajos projektos...

Tiem projektiem, kas man ir šeit, Latvijā, ir bijusi īpaša piesaiste. Piemēram, operas «Mihails un Mihails spēlē šahu» piesaiste bija «Kremerata Baltica» un komponists Kristaps Pētersons, kad pirms trim gadiem radās pirmās idejas un meti. Procesam sekoju, un, kad dzirdēju uzmetumus, Kristapam pat sūtīju īsziņu, ka viņš ir ģēnijs. (Smaida.) Mani šim projektam piesaistīja arī tas, ka pie Kristapa «bērna» auklējuma esmu bijis klāt, un, lai kādas bija visas finansiālās un tehniskās peripetijas, nevarēju viņam pateikt «nē». Paldies arī manai aģentūrai, kas bija ārkārtīgi cilvēcīga, ļaujot iesaistīties šajā projektā, nepasakot – ja te maksā tik minimālu honorāru... (Smejas.)

Par «Ceļojumu gadiem»: sākumā bija grūti piekrist šim projektam, jo bija ārkārtīgi grūta sezona, un zināju, ka jūlijs un augusts man ir vienīgie brīvie mēneši, kuros gribēšu vienkārši atpūsties. Atpūtas deva tagad ir saņemta, un man sagribējās pastrādāt, jo solījumu esmu turējis godam – Latvijā iebraucu 27. jūnijā un pateicu, ka mēnesi neatvēršu nevienu noti. Tas arī izdevās! Ne es kaut ko klausījos, ne skatījos; vienīgais koncerts, uz kuru aizgāju, bija «The Real Group» uzstāšanās «Arēnā Rīga», lai gan visapkārt «Rīga 2014» programmas ietvaros bija dažnedažādi pasākumi. Paldies arī Indrai Lūkinai, kura mani aicināja uz Cēsu mākslas festivālu, taču kādreiz visa ir mazliet par daudz, un arī mūzikas mēdz būt par daudz... (Smejas.)

Vēlējos klusumu un mieru un klausījos pilnīgi citā mūzikā – dabas mūzikā mežā: putnos, stārķu klabināšanā, dzeguzēs... Tepat Mārupē, kur mūs šovasar dikti aplaimoja un sargāja stārķi, arī kaimiņmāju sargāja. Un tas ir ārkārtīgi skaisti un barojoši; tā ir pilnīgi cita enerģija!

Pēc divām nedēļām šādas atpūtas, kad darīju fizisko darbu, jutu, ka tas ārkārtīgi uzlādē. Tad iekšā sāka mazais velniņš kasīt – varbūt paskaties to... Nē! Pirmo noti atvēru pirms dažām dienām, un tikai nupat sev sagādāju jaunās sezonas notis, kas arī ir diezgan darbietilpīgs process.

Nodiriģēsit šo koncertu, tad droši vien dosities atpakaļ uz Novosibirsku. Vai nākamās sezonas laikā kaut ko diriģēsit arī Latvijā?

Var jau skatīties tiešraides internetā no Novosibirskas, bet tās šeit ir neizdevīgā laikā – pustrijos dienā, un mazliet «klibo» kvalitāte. (Smejas.) Ar tiešraides un interneta starpniecību varam vērot visu, kas notiek teātrī – piemēram, nesen «Donā Kihotā» uz skatuves sagāzās dzirnavas, bet, paldies Dievam, neviens necieta... (Domā.) Lielākā daļa nākamās sezonas ir Novosibirskā, bet ir arī Eiropas izbraucieni – to sākšu darīt uzreiz pēc «Ceļojumu gadiem»: došos uz Parīzi, Šveici, Vāciju. Tad atkal Novosibirska, diriģēšu Tiroles orķestri; divas debijas ir Krievijā, ar BBC Skotijas orķestri Glāzgovā. Nu tādas nopietnas lietas, un esmu centies darbus «sabīdīt» tā, lai pirms lielākiem projektiem varu iegriezties mājās – atpūsties un sagatavoties. (Smaida.) Bet par Rīgu un Latviju runājot – tuvākais, ko es zinu, ir 2015. gada 6. jūlijs. Projekts top, runāt droši vien man par to nevajadzētu, bet atkal ir padomā ārkārtīgi skaists, manuprāt, idejām bagāts un nozīmīgs latviešu mūzikas koncerts.

www.riga2014.org