Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Rīga 2014 - Eiropas kultūras galvaspilsēta
«Cilvēki ļoti vēlas kaut ko darīt, gatavi iesaistīties. Ļoti svarīgi, ka tieši tie, kuriem ir vismazākais sakars ar kultūru, ir visaktīvākie un darboties griboši. Jūtams, ka viņiem šī kultūras deva ir vajadzīga,» par pieredzi, veidojot projektu «Urbānie pilsētstāsti» trīs Rīgas apkaimēs, stāsta Kristīne Želve, žurnāliste un kinorežisore. Sarunā piedalās arī projekta producente Ieva Stūre. «Urbāno pilsētstāstu» pirmā daļa Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra dārzā, Sarkandaugavā, sāksies jau 14. augustā.
Izvēlētās vietas – Sarkandaugava, Zolitūde un Miera ielas Lielo kapu rajons, kur «Urbānie pilsētstāsti» tiks realizēti, – ir atšķirīgas: dažādi ir to iedzīvotāji un viņu dzīves temps. No ikdienišķi steidzīga daudzdzīvokļu namu mikrorajona temperamenta līdz apcerīgi meditatīvajai Lielo kapu noskaņai. Par to, ka visas šīs trīs Rīgas vietas no mākslinieka prasa zināmu smalkjūtību, projekta veidotāji no biedrības «Domuzīme», ko pārstāv arī Kristīne Želve, ir piedomājuši. Tomēr katra no tām nākusi savā laikā un ar savu stāstu, nevis mērķtiecīgi meklējot vidi, kas varētu būt saistīta ar skumjiem vai pat traģiskiem notikumiem. Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra dārza ideja ir ar garu priekšvēsturi, kur liela nozīme bijusi gan pašas slimnīcas amatpersonu ieinteresētībai. Savukārt Zolitūdes mikrorajons izvēlēts vēl pirms pagājušā gada novembrī notikušās traģēdijas.
«Urbāno pilsētstāstu» sākums meklējams pirms diviem gadiem, kad laikmetīgās mākslas foruma «Baltā nakts» laikā Purvciemā – stāvlaukumā pie «Mēbeļu nama» – tika veidota īpaša kultūras programma. Tur vietējo iedzīvotāju atsaucība bijusi tik liela, ka radusies doma paplašināt projektu citos Rīgas mikrorajonos.
Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014
«Eiropas kultūras galvaspilsētas gads bija laba iespēja paveikt vairāk. Sākumā bijām iecerējušas «Urbānos pilsētstāstus» veidot septiņos rajonos. Tomēr kapacitāte ir tik, cik ir, un šogad projekts tiek īstenots trijās Rīgas apkaimēs,» stāsta Kristīne Želve, pieminot, ka sarakstā bijis arī Grīziņkalns, Mežciems, bijusī fabrikas «Aurora» teritorija pie Māras dīķa un citas vietas.
«Vispirms skatījāmies pēc rajoniem, kas uzrunā mūs pašas. Sarkandaugavā interesēja Aleksandra augstumi, tā ir noslēpumaina vieta ar interesantu kultūras vēsturi [aizsardzības skansts, ko 18. gadsimta sākumā lika uzbērt grāfs Aleksandrs Meņšikovs, bet pēc simts gadiem Rīgai atdāvināja cars Aleksandrs I, tagadējais Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra parks – red.]. Savukārt Zolitūdē, līdzīgi kā Purvciemā, nav ne kinoteātra, ne kultūras nama, tāds riktīgs mikrorajons,» stāsta projekta veidotāja.
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs un tā dārzs ir kultūrvēstures, pretrunīgu faktu un jūtīgu tēmu blīva vide, kas maz pētīta. Tas ir ne tikai unikālu vēsturisku ēku komplekss un ārstniecības iestāde, bet arī vieta, kas nesaraujami saistīta ar kultūras un mākslas procesiem un personībām. Turklāt šogad slimnīcai ir 190 gadu jubileja.
Projekta atklāšana notiks 14. augustā. Ekspozīcija «Dārzs» būs sākums slimnīcas dārza un parka atdzimšanai. Stāsta Ieva Stūre: «Dārza idejai Sarkandaugavā ir sena vēsture. Sastapām slimnīcas sabiedrisko attiecību vadītāju Silvu Bendrāti, kura bija un ir ļoti ieinteresēta pārkāpt aizspriedumu robežu starp sabiedrību un slimnīcu. Ideja par dārzu radusies jau pirms projekta «Urbānie pilsētstāsti». Tās mērķis – pārvērst slimnīcas parku par atpūtas un dziedināšanas vietu, nevis ieslodzījumu, kā tas nereti tiek domāts. Tas ir liels un laikietilpīgs projekts, kas top kopā ar ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni. «Urbānie pilsētstāsti» to tikai aizsāks.»
Laikā no 14. līdz 17. augustam būs atvērts slimnīcas 5. korpuss, kas ir vēsturiska ēka un slimnīcas vajadzībām šobrīd netiek izmantota. Tur ekspozīcijas «Dārzs» apmeklētāji varēs iepazīties gan ar nama un slimnīcas vēsturisko vidi, gan ar īpaši sagatavo tematisko izstādi.
Vinsentam van Gogam, Zeldai Ficdžeraldai, Pēterim Krastiņam veltītajās istabās varēs aizdomāties par plūstošo robežu starp talantu un slimību, bet citās – par prātu un neprātu, par reālo pasauli un paralēlo.
«Kā arī to akcentēja Silva Bendrāte, slimnīcas dārzs ir visu laiku atvērts, tā nav slēgta teritorija. Tur ikviens var pastaigāties, pasēdēt pie dīķīša. Tomēr cilvēki to nedara, iespējams, baidās. Taču tagad tur būs izstāde, apskatei tiks atvērts vēsturiskais slimnīcas korpuss, kas šobrīd netiek izmantots. Tam vajadzētu aizspriedumus mazināt.»
«Sākotnēji bijām plānojušas īstenot tikai dārza ideju, bet pamazām nāca klāt citu mākslinieku priekšlikumi, un tapa darbi, kas smalki apspēlē vietu un tur valdošo noskaņu,» stāsta Kristīne Želve.
Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014
«Tā saistība tiešām ir smalka, tikai kā tāda neredzama saite,» papildina Ieva Stūre. «Tas nav sociālais projekts. Mākslinieki runā dažādos veidos. Vai nu tas ir darbs par kādu personību, kas šajā slimnīcā pabijusi, vai tās ir pārdomas par saikni starp mākslu un medicīnisko diagnozi – šizofrēnija. Tā ir bijusi ļoti daudziem radošiem cilvēkiem pasaulē. Vairāki mākslinieki polemizē ar sevi par šo tēmu, dažādi tiek apspēlēts jautājums – kas esam mēs, kas ir viņi, kas ir normāls, kas – ārpus normas. Un šī robeža ir ļoti mainīga.»
Viens no darbiem ir arī pašas Kristīnes Želves videodarbs – Rūdolfa Blaumaņa novele «Purva bridējs», ko savās interpretācijās atstāsta dažādi cilvēki. Viena no stāstniecēm – Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ārste – narkoloģe. Viņa atklāj savas sajūtas par pazīstamo Kristīnes un Edgara stāstu un izsaka savu ārsta viedokli.
