Roka jau sniedzas pēc kartes, bet nākamajā mirklī es saprotu – tā ir tikai mirāža. Līdz ceļojuma galamērķim – Sivas oāzei – vēl ir krietns gabals. Beidzot vakara saulrietā ieraugu pirmās palmas – tā ir Siva.

Sivas oāze atrodas pašos Ēģiptes rietumos netālu no Lībijas robežas, astoņu stundu brauciena attālumā no Aleksandrijas. Milzīgs dārzs piecu kilometru platumā, desmit garumā, ar nelielu pilsētiņu pašā oāzes centrā. Bet kāpēc es devos uz Sivu? Vieta ir ļoti sena – hronikās tā minēta jau pirms četriem gadu tūkstošiem, Sivas apkārtnē aplūkojamas faraonu celtu tempļu atliekas. Tomēr ne jau drupas mani atveda uz šejieni, arī palmas un tuksnesi var apskatīt citviet Ēģiptē. Atklāti sakot, es braucu sastapt Sivas cilvēkus.

Šodien oāzē dzīvo ap 25 000 iedzīvotāju – sīks piliens 70 miljonu Ēģiptē. Sivas ielās joprojām skan nevis arābu, bet gan Ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāju berberu valoda. Vienkārši, dzīvespriecīgi, saskarsmē ar svešiniekiem mazliet kautrīgi cilvēki, izslavēti ar savu viesmīlību un brīvības mīlestību.

Dzīvību oāzei dod pazemes ūdeņu avoti. Daži no tiem ir tik sāļi, ka nav izmantojami ne dzeršanai, ne lauksaimniecībai, un to apkārtnē izveidojušies nelieli sālsezeri. Bet no citiem avotiem plūst lieliskas kvalitātes saldūdens, kas tad arī dod veldzi oāzes palmu un olīvu dārziem. Patiesībā dārziem ir vairāki "stāvi". Pašā augšā palmu vainagos ienākas dateles, vidējā "līmenī" nogatavojas vīģes, granāti, olīvas, apelsīni, bet apakšā, uz zemes – dārzeņi un labība.

Augi stādīti ar aprēķinu, lai visiem pietiktu saules gaismas un siltuma – ne par daudz un arī ne par maz. Rītausmā dārzus piepilda putnu dziesmas. Pusdienlaikā, kad cilvēki guļ diendusu, cerībā noķert kādu peli tos apciemo bailīgs tuksneša lapsēns. Vakara krēslā medībās izlido sikspārņi un pūces, pa taciņu sparīgi aiztipina ezis. Bet visskaļākā rosība pēc tumsas iestāšanās sākas palmās – tur savās migās uz naktsguļu iekārtojas žurkas.

"Sivas laiks"

Tuksneša dārzi dod bagātīgas ražas – par to liecina oāzes iemītnieku rocība. Cilvēki Sivā nedzīvo grezni, toties visi ir pārtikuši. Te nav nabadzības, kas nereti vērojama citviet Ēģiptē. Pamatīgas, sakoptas mājas, tīras ielas, pat visuresošie ēzelīši izpušķoti krāsainiem pušķiem! Sivā nemana iereibušus cilvēkus – līdz tuvākajam dzērienu veikalam jāmēro četri simti kilometru.

Dzīve oāzē rit nesteidzīgi. Ar laiku iebraucējs pamana, ka vietējie nenēsā rokas pulksteņus. – Kam man tas pulkstenis? Mums te ir pašiem savs "Sivas laiks", nevis tā kā Kairā. Tur jau cilvēkam ne mirkli nav miera, visi skrien kā traki! – smejas suvenīru pārdevējs Idriss. Savu veikaliņu viņš atver starp deviņiem un vienpadsmitiem rītā – kā nu kuro dienu. Aizkavēšanās iemesli ir visai prozaiski – pienākumi mājās, ceļā uz darbu satikts draugs, interesanta pārraide televīzijā.

Viena no iecienītākajām izklaidēm Sivā ir... peldēšanās! Jau sirmā senatnē blakus saldūdens avotiem izbūvēti apaļas formas baseini. Leģenda stāsta, ka vienā pirms diviem gadu tūkstošiem peldējusies Ēģiptes valdniece Kleopatra. Lielākie baseini sasniedz ap divdesmit metru diametrā un četrus metrus dziļumā, tie ir tik dzidri, ka dziļumā saskatāms vissīkākais akmentiņš. Pašos vēsākajos ūdens temperatūra ir ap 25 grādiem, kas saglabājas nemainīga visos gadalaikos. – Vasarā avoti sniedz veldzi, bet vēsajā ziemā tajos varam sasildīties. Īsta Dieva dāvana! – man stāsta kāds no vietējiem. Patiesi, jūlijā un augustā gaiss oāzē nereti sakarst pat līdz 50 grādiem, savukārt janvāra naktīs temperatūra dažkārt noslīd gandrīz līdz nullei – tik krasas ir temperatūras svārstības tuksnesī.

Gluži kā pirms tūkstoš gadiem, arī šodien Sivas ielas katru dienu ēzelīšu vilktos ratos apbraukā divi "apziņotāji". Viņi informē zemniekus par dateļu un olīvu cenām, par to, kurš piedzimis un kurš aizgājis viņsaulē. Bēru ceremonijā dažkārt piedaloties pat pieci tūkstoši vīriešu – mazus puikas un sirmus vīrus ieskaitot. Par to gan nebūtu jābrīnās, jo daudzi oāzes iedzīvotāji viens otru pazīst ja ne pēc vārda, tad vismaz pēc sejas. Pareizāk gan būtu jāsaka – pusi no visiem, jo sievietes Sivā slēpjas aiz sejsegas jeb čadras.

Dzīve aiz čadras

– Varbūt drīkstu iegriezties pie tevis iedzert kādu tasi tējas? – iejautājos Idrisam, kurš patlaban slēdz veikaliņa durvis un dodas mājup pusdienot. Jaunekļa reakcija ir pavisam negaidīta. Viņš saminstinās, it kā es būtu pateicis kaut ko nepiedienīgu, un stomīdamies izgrūž: – Atvaino, bet tas nav iespējams. Neesmu iepriekš brīdinājis ģimeni, tāpēc tu vari nejauši redzēt mūsu sievietes.

Es biju sagatavojies tam, ka Siva ir viena no nomaļākajām un konservatīvākajām vietām Ēģiptē, – ne velti to iecienījuši daudzi etnogrāfi un valodu pētnieki. Bet to, ka izslavētā Austrumu viesmīlība tik strikti atkāpjas seno tradīciju priekšā, es tomēr nebiju gaidījis.

"Redzēt mūsu sievietes" – Idrisa izpratnē tas nozīmē, ka es varētu ieraudzīt viņa māti vai vecākās māsas bez čadrām un lakatiem. Nav jau tā, ka sievietes visu dienu pavada tikai mājās. No galvas līdz kāju pēdām ietērptas pašaustos, izrakstītos halātos, melniem sejsegiem viņas klusēdamas slīd pa Sivas ielām. Tomēr sievietes nekad nestaigā vienas – vienmēr divatā, trijatā, sliktākajā gadījumā brāļu vai dēlu pavadībā. Kāpēc? Pavisam vienkārši – lai nepieciešamības gadījumā vienmēr pa rokai būtu liecinieki, kuri varētu apliecināt pastaigā izgājušās sievietes tikumīgu uzvedību. Jo ko gan ciemā runās par meiteni, kura klusā sānieliņā (vēl trakāk – palmu dārzā!) būs viena nejauši sastapusies ar kaimiņu puisi? Ļaunas valodas var izrādīties tik liktenīgas, ka ģimene būs spiesta izprecināt meitu tuksneša klaidoņiem – beduīniem.

Puikas un meitenes Sivā drīkst spēlēties kopā tikai līdz astoņu gadu vecumam. Apritot trīspadsmit gadiem, meitenes sāk valkāt lakatu. Šajā laikā gandrīz visas jau ir saderinātas ar kādu no vietējiem jaunekļiem. Precības Sivā – tā ir divu ģimeņu vienošanās, kurā pat nākamajam līgavainim ir maza teikšana. Starp saderināšanos un kāzām dažkārt paiet daudzi gadi. Līgavainis drīkst apciemot savu izredzēto tikai divas reizes gadā un arī tad tikai viņas tēva vai brāļa klātbūtnē.

Kāzas ir pats ievērojamākais notikums cilvēka dzīvē, lielākie svētki ģimenē un ciemā. Svinības rīko brīdī, kad jaunā vīra ģimene beidzot ir sakrājusi naudu līgavas izpirkumam – kalimu, uzdāvinājusi līgavai zelta rotaslietas un iekārtojusi jaunajam pārim māju. Kopējie precību izdevumi var sasniegt pat vairākus tūkstošus latu, kas Ēģiptē ir ievērojama summa. Tāpēc nav brīnums, ka vidējais līgavaiņu vecums Sivā ir ap divdesmit pieciem gadiem. Savukārt meitenes iziet pie vīra sešpadsmit gadu vecumā, divdesmitgadīgai jau ir vecmeitas reputācija.

Svinības, kas turpinās vairākas dienas, sākas ar kādu ļoti īpatnēju rituālu. Saskaņā ar Sivas paražu kāzu dienā jaunais pāris stājas dzimumattiecībās pirmajā stundā pēc tumsas iestāšanās. Asiņaino kāzu nakts palagu vīrs nekavējoties nodod savai māsai, kas ar jaunās sievas nevainības pierādījumu steidzas pie līgavas mātes. Tieši šajā brīdī abās mājās sākas īstās kāzu svinības ar mūziku, dejām un mielastu. Vēlāk šis palags atkal nonāks līgavas īpašumā, ko viņa glabās visu mūžu – kā amuletu pret ļauniem gariem.

Šādai publiskai "pirmās nakts" palaga izrādīšanai nav nekā kopīga ar islāmu, īpatnējā paraža atceļojusi līdz mūsdienām no ļoti, ļoti seniem laikiem. Starp citu, cilvēku konservatīvisms nebūt nenozīmē, ka oāzē būtu stipras islāma pozīcijas. Protams, iedzīvotāji visi kā viens jums apgalvos, ka ir musulmaņi. Tajā pašā laikā daudzi izmanto zīlnieku pakalpojumus, ko tradicionālais islāms uz visstingrāko aizliedz.

Pēc kāzām sieviete beidzot drīkst "pucēties", lietot smaržas un kosmētiku – saprotams, tikai vīram par prieku. Attiecības ģimenē nebūt nav idilliskas, salīdzinājumā ar pārējo Ēģipti laulības šķiršana Sivā ir samērā bieža parādība. Parastais iemesls ir sievas un vīramātes konflikts – it īpaši gadījumā, ja jaunais pāris dzīvo vīra vecāku mājās. Vecāku autoritāte ir tik liela, ka vīrietis nespēj aizstāvēt savu sievu pat tad, ja viņa mātei acīmredzami nav taisnība.

Tomēr dzīve pamazām mainās arī Sivā. Mājokļos ir ienākusi satelītu televīzija, kas Sivas sievietēm pirmo reizi oāzes tūkstošgadīgajā vēsturē ļāvusi ieraudzīt ārpusē notiekošo. Bet pirms dažiem gadiem notika kaut kas pavisam nedzirdēts – Sivā uzcēla fabriku, un dažas neprecētas meitenes sāka strādāt ārpus mājas!

Līdz Timbuktu – 52 dienas

Ceļazīmi ar šādu neparastu norādi var ieraudzīt Zagoras oāzē Marokā. Tieši tik dienas no Zagoras līdz leģendārajai Sahāras pilsētai Timbuktu, kas šodien atrodas Mali valsts teritorijā, vēl pagājušajā gadsimtā mēroja kamieļu karavānas. No Sivas oāzes Zagoru šķir trīs tūkstoši kilometru tuksneša. Arī šo oāzi apdzīvo berberi, paretam tajā ieklīst tuaregi – vienīgā tauta pasaulē, kuras vīrieši aizklāj seju.

Lielākais nedēļas notikums Zagorā ir svētdienas tirgus. Jau agri no rīta vairākus hektārus lielo tirgus laukumu, kurā vakar vietējie puišeļi vēl dzenāja futbola bumbu, vairs nevar pazīt. Augļu un dārzeņu kalni, ēzeļi, govis, aitas, kazas, mājputni, dateles, apģērbi, saimniecības preces, tradicionālās sudraba rotaslietas, garšvielas, dabiskā kosmētika – pašdarināti krēmi, henna, kaltēti ziedi. Kaušanai domātās vistas pārdod dzīvas kopā sasietām kājām kā redīsus buntē. Turpat blakus atvērtajās ēstuvēs smaržo cepta aitas gaļa un tradicionālā piparmētru tēja.

Vietējos suvenīru veikaliņos var iegādāties ne tikai berberu austos paklājus un tuaregu tirkīza zilās galvassegas, bet arī... vietējo ebreju darinātos traukus un rotaslietas. Izrādās, ebreji Zagorā dzīvojuši līdz pat pagājušā gadsimta vidum, kad pēc Izraēlas valsts nodibināšanas pārcēlušies uz vēsturisko dzimteni.

Es neesmu liels organizētā tūrisma cienītājs. Tomēr vienīgā iespēja kaut dažas dienas pavadīt Sahārā ir nolīgt zinošus vietējos pavadoņus, kuri orientējas tuksnesī, saprotas ar kamieli, prot atrast piemērotu vietu naktsmītnei un uz ugunskura sagatavot lielisku maltīti.

Tuksneša ainava ir diezgan vienmuļa. Smilšu kāpas un akmeņi mijas ar retiem kokiem un krūmiem, vietumis mana saules izbalinātus dzīvnieku kaulus. Īstenībā šādam ceļojumam nav noteikta mērķa – piedzīvojums ir pati atrašanās tuksnesī. Var stundām ilgi vērot, kā rietošās saules stari pamazām iezīmē ēnas smilšu barhānos. Tādu krāsu Latvijas dabā nav – pie mums vakarā pamale krāsojas maigos pasteļa toņos. Toties tuksneša saulriets piedāvā spilgti oranžu, aveņu sarkanu, violetu toņu paleti. Iespaidu vēl vairāk pastiprina apkārt valdošais gandrīz vai absolūtais klusums.

Es piemetu dažas pagales izdzisušajam ugunskuram, apguļos uz smiltīs izklātās vilnas segas un raugos, kā piķa melnajās debesīs pamazām iedegas zvaigznes. Blakus vienmuļi atgremo kamielis vārdā Amadū. Interesanti, vai viņš redz sapņus? Mans pavadonis Ali apgalvo, ka kamieļi nekad tā pa īstam neguļot.

Negaidīti acu priekšā pavīd sen aizmirsti bērnības notikumi. Tā nav vientulība, bet gan vienatnība, kas pastaigu tuksnesī nemanot pārvērš par ceļojumu pašam sevī. No tuvējās smilšu kāpas atskan bungas ritmi. Ali dzied berberu tautasdziesmu par meiteni, kura gaida no tuksneša atgriežamies savu mīļoto.

– Rīt, iespējams, būs smilšu vētra, – it kā atvainodamies ierunājas Ali. Atklāti sakot, mani tas īpaši neuztrauc. Es labi apzinos, ka man ir bijusi privilēģija ieskatīties cilvēces bērnības atblāzmā, ko var nojaust neskartajā tuksneša dabā, klusumā un par visu vairāk – oāzes iedzīvotāju sirsnībā, vienkāršībā un neviltotajā dabiskumā. Un es jau zinu, ka kādreiz dzīvē te vēl atgriezīšos – ja liktenis būs tā lēmis.