Pirmoreiz kā tautas ienaidniekam viņam piesprieda astoņus gadus lēģerī, kur rakstnieks saslima ar vēzi. Otrreiz Solžeņicinu deportēja no valsts. 1994. gada 21. jūlijā pēc 20 gadu pavadīšanas trimdā rakstnieks atgriezās Krievijā.

Izglītotu zemnieku dēls

Krievu prozaiķis, dramaturgs un dzejnieks Aleksandrs Solžeņicins piedzima Ziemeļkaukāza pilsētā Kislovodskā 1918. gada 11. decembrī un auga labi izglītotu zemnieku ģimenē. Tēvs Jesaja Solžeņicins, kad sākās Pirmais pasaules karš, pameta Maskavas universitāti un kā brīvprātīgais aizgāja uz fronti, kur trīs reizes tika apbalvots par drošsirdību, bet nelaimīgā kārtā gāja bojā miera laikā medībās sešus mēnešus pirms dēla Aleksandra nākšanas pasaulē. Lai spētu uzturēt sevi un dēlu Aleksandru, māte Taisija Ščerbaka — bagāta un labi izglītota zemnieka meita — bija spiesta iet strādāt par mašīnisti, bet vēlāk — par stenogrāfisti. Kad Sašam palika seši gadi, viņš ar māti pārcēlās uz dzīvi Rostovā pie Donas. Solžeņicina dzimšanas gadā Krievijā sākās asiņainais pilsoņu karš, kas beidzās ar Vladimira Ļeņina vadīto boļševiku uzvaru, savukārt bērnu dienas sakrita ar Padomju varas nodibināšanos un nostiprināšanos. Pēc skolas beigšanas 1936. gadā Aleksandrs, neraugoties uz interesi par literatūru, iestājās Rostovas universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē, lai nākotnē būtu nodrošināts ar stabilu darbu un iztiku. Tiekšanās pēc neatkarīgas domāšanas un pastiprināta interese par ģimenes pirmsrevolūcijas vēsturi, kas glabāja atmiņas par agrāko dzīvi, kas krasi atšķīrās no Padomju laikiem, pamudināja Solžeņicinu ķerties pie biezas grāmatas radīšanas. Romānu bija ieplānots rakstīt pēc Ļeva Tolstoja grāmatas "Karš un miers" parauga, taču šoreiz par Pirmo pasaules karu, turklāt vienam no grāmatas varoņiem bija jābūt rakstnieka tēvam. Lielie literatūras plāni pamudināja Aleksandru iestāties Maskavas Filozofijas, literatūras un vēstures institūta neklātienes nodaļā.

Matemātiķa diploms izglābj no nāves

Pēc universitātes beigšanas īsu brīdi Solžeņicins strādāja par matemātikas skolotāju Rostovas vidusskolā, jo 1941. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, Aleksandru mobilizēja un pēc oficieru skolas beigšanas nosūtīja uz fronti, kur viņš dienēja par artilēristu. Kara laikā rakstnieks uzdienējās līdz kapteiņa pakāpei un viņam tika piešķirti Tēvijas kara otrās pakāpes un Sarkanās Zvaigznes ordenis. Taču 1945. gada 9. februārī Solžeņicinu pēkšņi apcietināja par asiem antistaļiniskiem izteicieniem, kurus viņš bija rakstījis vēstulēs bērnības draugam Vitkevičam, turklāt apcietināšanas brīdī pie Aleksandra oficiera planšetē atrada stāstu melnrakstus, kurus arī uzskatīja par pretvalstiskiem. Rakstniekam atņēma kapteiņa pakāpi un nosūtīja uz pirmstiesas izmeklēšanas cietumu Lubjankā. Kara tribunāls, ko veidoja trīs cilvēki, piesprieda viņam astoņus gadus labošanas darba nometnē par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Gadu Solžeņicins atradās Maskavas cietumā, bet pēc tam viņu pārveda uz Marfinu, specializēto ieslodzījuma vietu Piemaskavā, kur matemātiķi, fiziķi un citi zinātnieki veica slepenus zinātniskos pētījumus. Kā vēlāk atzina pats rakstnieks, matemātiķa diploms izglābis viņam dzīvību, jo režīms Marfinas cietumā bija daudz maigāks nekā citos padomju cietumos un lēģeros. 1950. gadā Aleksandru Solžeņicinu no Piemaskavas "priviliģētā" cietuma nosūtīja uz Kazahijas darba nometni politiski ieslodzītajiem. Tur ārsti viņam atklāja kuņģa vēzi un uzskatīja par nāvei nolemtu. Taču pēc Staļina nāves 1953. gadā Solžeņicins pameta ieslodzījuma vietu un devās uz Taškentas slimnīcu, kur pēc divām apstarošanas terapijas reizēm brīnumainā kārtā izārstējās.

Reabilitētais tautas ienaidnieks

Laimīgi izcīnījis uzvaru pār nāvējošo slimību, Solžeņicins turpināja dzīvot tautas ienaidnieka trimdas dzīvi. Līdz 1956. gadam Aleksandrs mitinājās dažādos Sibīrijas rajonos, kur strādāja par pasniedzēju vairākās vidusskolās. Tā paša gada februārī Solžeņicins pēc PSRS Augstākās tiesas lēmuma tika reabilitēts, un tas deva bijušajam politiskajam ieslodzītajam pārvietošanās brīvību. Aleksandrs pārcēlās dzīvot uz Rjazaņu, kur turpināja strādāt par matemātikas skolotāju. Pēc rakstnieka reabilitācijas tālaika Padomju Savienības vadonis Ņikita Hruščovs, kurš bija pārņemts ar Staļina personības kulta un staļiniskās politikas seku likvidēšanu, personīgi sankcionēja Solžeņicina stāsta "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīve" publikāciju. Reālistiskā manierē un dzīvā, saprotamā valodā uzrakstītajā stāstā rakstnieks atspoguļoja vienu dienu no darba nometnē ieslodzītā Ivana Šuhova dzīves. Līdz šim neviens nebija uzdrošinājies aprakstīt padomju lēģeros notiekošo. Kritiķi pirmo rakstnieka grāmatu uzņēma ar lielu sajūsmu un pat salīdzināja Solžeņicinu ar Dostojevski. Nepilna gada laikā Aleksandrs žurnālā "Jaunā pasaule" bija publicējis vairākus stāstus, un nesenais tautas ienaidnieks tika izvirzīts par 1964. gada Ļeņina literatūras prēmijas kandidātu. Diemžēl šo prestižo Padomju Savienības apbalvojumu Solžeņicins tomēr nesaņēma, turklāt pēc Hruščova piespiedu atbrīvošanas no visiem ieņemtajiem amatiem rakstnieka darbus pārstāja publicēt pilnībā. Pēdējais PSRS teritorijā publicētais Solžeņicina gara darbs bija 1966. gadā sarakstītais stāsts "Zahars Kaļita".

Deportē no valsts romāna dēļ

1967. gadā Aleksandrs Solžeņicins PSRS Rakstnieku savienības kongresam nosūtīja atklātu vēstuli, kurā aicināja likvidēt cenzūru, kā arī pastāstīja, ka Valsts Drošības komitejas darbinieki konfiscējuši stāstu un romānu melnrakstus. Diemžēl Hruščova politiskā atkušņa laiks bija beidzies, un Solžeņicins par uzdrīkstēšanos nostāties opozīcijā valdošajai varai tika pakļauts vajāšanai no drošības dienestu puses un uzbrukumiem no avīžu slejām, turklāt valstī tika aizliegti visi rakstnieka darbi. Neraugoties uz to, romāni "Pirmajā lokā" un "Vēža nodaļa" nokļuva Rietumos, kur tos izdeva bez Solžeņicina atļaujas, kas tikai vēl vairāk pasliktināja jau tā sarežģīto rakstnieka situāciju dzimtenē. Aleksandrs atteicās uzņemties atbildību par savu darbu publikācijām ārzemēs un paziņoja, ka padomju varas iestādes veicinājušas manuskriptu izvešanu no valsts, lai būtu iemesls viņu apcietināt. 1969. gadā Aleksandru Solžeņicinu izslēdza no PSRS Rakstnieku savienības, savukārt jau pēc gada viņam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā. Kad rakstnieks uzzināja par piešķirto apbalvojumu viņš paziņoja, ka vēlas saņemt prēmiju personīgi un noteiktajā dienā. Taču, tāpat kā pirms 12 gadiem, kad Nobela prēmija bija piešķirta citam krievu rakstniekam Borisam Pasternakam, padomju valdība nodēvēja Nobela komitejas lēmumu par politiski naidīgu. Pēdējā brīdī Solžeņicins nobijās, jo domāja, ka pēc brauciena viņam vairs neļaus atgriezties dzimtenē, un ar pateicību pieņēma augsto apbalvojumu, taču svinīgajā ceremonijā nepiedalījās. 1973. gada sākumā VDK darbinieki apcietināja Solžeņicina mašīnrakstītāju un pēc nopratināšanas konfiscēja rakstniekam melnrakstus gandrīz gatavajam darbam "Gulaga arhipelāgs". Drīz vien Aleksandrs sazinājās ar savu izdevēju Parīzē (pēc Nobela prēmijas piešķiršanas Solžeņicinam padomju varas iestādes oficiāli atļāva publicēties ārzemēs) un lika nekavējoties nodot salikšanai un publicēšanai uz Franciju izvesto grāmatas "Gulaga arhipelāgs" eksemplāru, kas 1973. gada decembrī ieraudzīja dienas gaismu. Savukārt 1974. gada 12. februārī rakstnieku apcietināja, apsūdzēja valsts nodevībā, atņēma padomju pilsonību un deportēja uz Vācijas Federatīvo Republiku.