"Rīgas gaišreģis Eižens Finks" – tā sauc grāmatu, ko 2002. gadā laida klajā apgāds "Jumava". Tagad "Jumava" piedāvā lasītājiem vēl vienu grāmatu par Eiženu Finku. Kas īsti bija šī leģendām apvītā figūra, un kāpēc par viņu joprojām tik liela interese?
Laikam nav Latvijā cilvēka, kas kaut pa ausu galam nebūtu dzirdējis Finka vārdu. Un arī to, ka viņš it kā paredzējis – Latvija kļūšot brīva tajā gadā, kas no abiem galiem vienādi lasāms. Kas īsti bija šī leģendām apvītā figūra? Gaišreģis? Šarlatāns? Viltnieks? Pravietis? No kurienes viņa spējas? Kam tās kalpoja?
"Finks ir medijs un nojauš cilvēku zemapziņā koncentrētās domas. Viņa psihika kā radio uztvērējs uztver otras personas zemapziņu," tā par Finku ir teicis viens no viņa klientiem dziedonis Mariss Vētra.
"Finks kā cilvēks bija rupjš un nesimpātisks. Taisīdamies pakaļ Rasputinam, staigāja samta biksēs un lakādas zābakos. Katra teikuma galā piesprauda krievu vārdu "gavno". Iespējams, lai šokētu," šādu komponista Arvīda Žilinska kundzes spriedumu varam atrast Zigmunda Skujiņa grāmatā "Sarunas ar jāņtārpiņiem".
Savukārt Mildas Vaivares atmiņas ir gluži citādas: "Finks bija ļoti labsirdīgs cilvēks, viņš nesmēķēja un nedzēra. Radu svinībās, kur tika lietots arī šis tas stiprāks, Finks mēdza izliet pudeles izlietnē, kad viņam šķita, ka dzerts būtu pietiekami."
Eižens Finks dzimis 1885. gada 25. jūnijā pulksten 20:00. Savu tēvu nav redzējis, māti zaudējis agri. Bērnībā zēns daudz cieš no dzērāja patēva. Astoņu gadu vecumā sāk apmeklēt skolu.
Nejauši nonāk kāda ceļojoša cirka trupā, kur strādā par akrobātu uz stieples. Pēc nelaimes gadījuma, kad zēns cirkā pakļūst zem zirga kājām un tiek smagi savainots, pa stiepli staigāt vairs nevar. Piedalās kā medijs maga Šenka hipnozes seansos Rīgā.
Trīspadsmit gadu vecumā pirmo reizi pareģo, ka Gaujā pie Valmieras noslīks jauns ebrejs Goldbergs. Pusaudža gados Valmierā pie fotogrāfa J. Sarkangalvja (Sarkanbārža) teicami apgūst fotogrāfa darba iemaņas. Spēlē arfu. Prot krievu, latviešu, vācu, poļu un čigānu valodu.
Vēlāk pārceļas uz Rīgu, strādā par fotogrāfu un zīlētāju. 1912. gadā salaulājas ar Annu Dreimani, laulībā dzimst bērni Rita un Klaudijs.
Pirmā pasaules kara laikā izbrauc no Latvijas. 1918. gadā Azerbaidžānā strādā par zīlētāju valsts kancelejā, pareģo, ka valstij visi naftas avoti un vara jānodod Anglijai, jo Azerbaidžānai draudot briesmas no ziemeļiem.
Rīgā atgriežas 1922. gadā, strādā par fotogrāfu un pieņem neskaitāmus cilvēkus, kas vēlas uzzināt nākotni. Starp tiem ir Mariss Vētra, Aleksandrs Grīns, Eduards Smiļģis, šaha lielmeistars Aleksandrs Petrovs, Zigfrīds Anna Meierovics, daudzi ārvalstu diplomāti. Viņa draugi ir universitātes mācībspēki – docents Kupcis un ķīmiķis, Psihisko pētījumu biedrības priekšsēdētājs profesors Blahers, kopā ar viņiem rīko garu izsaukšanas seansus. "Jumavas" 2005. gadā klajā laistajā grāmatā lasām, ka Finka draugs un spiritisma seansu dalībnieks esot bijis arī teologs profesors Maldonis. Taču šā paša apgāda 2002. gadā izdotajā grāmatā publicēta Maldoņa intervija "Aizkulisēm", kurā profesors skaidri pasaka, ka ar Finku ir ticies tikai vienu reizi: "Nosēdējām pie viņa piecas stundas, bet nekādu rezultātu nebija. Pārliecinājos, ka Finka spējas ir velti izreklamētas."
1932. gadā Finks pareģo, ka Vācijā sagaidāmas lielas pārmaiņas, kas ietekmēs arī Latviju, ka drīzumā pie Triumfa arkas Parīzē būs vācu karavīri, ka sāksies karš starp Poliju un Padomju Krieviju un Viļņa nonāks atpakaļ lietuviešu rokās. 1940. gadā pareģo, ka Vācija zaudēs karā, bet vairākās valstīs mainīsies pastāvošā iekārta un valdība. Visi šie pareģojumi piepildās.
1928. gadā pareģo, ka Krievijā būs apvērsums, boļševiku vara kritīs, trīs gadus pastāvēs monarhija, pēc tam – republika. 1931. gadā pareģo, ka Anglija un hitleriskā Vācija kļūs sabiedrotās un kopīgi pārvērtīs Eiropu. Pareģo, ka 1932. gadā mirs Anglijas karalis Georgs un 1933. gada beigās mirs Ādolfs Hitlers. Neviens no šiem pareģojumiem nepiepildās.
1941. gadā Finku izsūta uz Soļikamsku. Vagonā daži jautājuši Finkam, kādēļ viņš nav paredzējis arī pats savu likteni un aizbēdzis, uz ko Finks atbildējis, ka aizbēgt no sava likteņa nav iespējams un ka, visu to zinādams, viņš jau laikus iegādājies velteņus.
No izsūtījuma atgriežas 1953. gadā. Lai gan Finks apgalvo, ka viņa gaišreģa spējas ir mazinājušās, ļaudis neatlaidīgi meklē tikšanos ar viņu. Arī savu nāvi 1958. gada 6. februārī Finks esot paredzējis. Viņu izvada no Mēness ielas katedrāles un gulda Pokrova kapos. Finka zemes gaitas noslēgušās, leģenda turpinās.
Un tagad vienosimies par terminiem. Starp tiem, kas gatavi stāstīt par nākamām lietām, ir šarlatāni jeb viltnieki, kas prot veikli apmuļķot lētticīgos, un ir patiesi redzētāji.
Savukārt redzētājus var sadalīt tajos, kas sirgst ar šizofrēniju, proti, nespēj nodalīt vienu realitāti no otras, medijos jeb vīzionāros, kam atvērta otra redze, un praviešos jeb dievreģos, proti, tajos, kam atvērta trešā jeb garīgā redze. Par šarlatāniem un šizofrēniķiem šoreiz nerunāsim. Bet noskaidrosim, kāpēc strikti jānošķir gaišredzība no dievredzības, tas ir, dvēseles redzība no gara apskaidrotības.
Kas tad ir gaišredzības fenomens pats par sevi? Kādēļ ticīgi cilvēki pret nākotnes pareģošanu izturas ar Bībelē pamatotiem aizspriedumiem, ja Bībele pati ir pilna ar nākamu notikumu pravietiskiem paredzējumiem? Lūk, ko par to saka Ingmars Zemzaris, kas latviskojis un izdevis divu izcilu dievreģu – Jēkaba Bēmes un Jēkaba Lorbera – darbus:
– Ar pirmo redzi domāta fiziskā ķermeņa acugaisma. Nedaudziem cilvēkiem piemītošā otra redze ir zināma nervu sistēmas īpatnība, kas ļauj, arī nomodā esot, uztvert kādus redzējumus no dvēseles sfēras, kādus pagātnē notikušus, nākotnē sagaidāmus vai tālumā notiekošus faktus. Runa ir nevis par kādu izredzētību, bet gan par zināmu nervu sistēmas slimību, kas parasti iegūta traumas rezultātā. Finka gadījumā tā acīmredzot bija cirka arēnā zem zirga pakaviem iegūtā trauma vai ar to saistītais izbīlis.
Arī mūslaikos pazīstamāko Latvijas gaišreģu biogrāfijās mēs atrodam zibens spērienu, klīnisko nāvi, galvas traumu un tamlīdzīgi. Jauki, ja tādā veidā iegūtās spējas kāds prot izlietot nesavtīgi un svētīgi. Nožēlojami, ja tās izlieto par netīru peļņas avotu. Bet visbēdīgāk, ja tāds cilvēks uzdodas par pravieti.
Jautāts, kas tad atšķirībā no pareģa ir pravietis jeb kas atšķirībā no otras redzes ir trešā, Ingmars atbild:
– Trešā redze ir tīra gara spēja. Kā trešās redzes cilvēkus mēs zinām Bībeles praviešus, vēlākos gadsimtos arī diženos kristiešu dievreģus Bēmi, Svēdenborgu, Lorberu. Viņu dievredzības cēlonis nav vis traumā vai citādā profānā nejaušībā, bet gan īstenā izredzētībā jeb – kā mēs, jaunās derības cilvēki, teiktu – žēlastībā.
Gan pareģis, gan pravietis paredz nākotni. Pareģis – kā nenovēršamu likteņa nolemtību (Finks apgalvo, ka cilvēks savam liktenim nevar izbēgt), pravietis – kā iespēju, kas piemeklēs cilvēku vai tautu, ja tā nemainīs savu gribu un turpinās slīgt netikumos (pravietis Jona pasludina Ninivei četrdesmit dienu labošanās laiku, un, kad ninivieši – no ubaga līdz ķēniņam – uzklausa pravieša brīdinājumu, izsludina gavēni, nožēlo grēkus un pielūdz Dievu, pilsēta tiek glābta).
Ikvienas tautas likteni nosaka tās griba. Bet gribam mēs to, ko mīlam, un mīlam to, ko vērtējam augstāk par visu. Tāpēc pravieša uzdevums ir arvien no jauna atgādināt tās vērtības un ideālus, kuros balstīta rīcība spēj tautai nodrošināt nākotni.
Vēl tikai jāpiebilst, ka ikviena cilvēka pirmais pravietis ir katra paša sirdsapziņa. Un tad vairs nav tik svarīgi atbildēt uz jautājumu, kas bija Finks, bet gan – kas esmu es pats, kā man dzīvot, kā veidot savu un līdz ar to arī savas ģimenes, tautas un visas cilvēces nākotni.