Starptautiskā nedēļa pret rasismu tiek atzīmēta no 20. līdz 28. martam. "Un šis ir vislabākais laiks, kad prezentēt Arābu kultūras centru. Jo rasisms ir dažāds – gan pret ādas krāsu, gan pret nacionalitāti, gan pret reliģiju... Jā, mēs gribam sabiedrībai skaļi pateikt, ka Latvijā ir arābi," saka Hosams Abu Meri, Arābu kultūras centra Baltijā viceprezidents. Libānis, kas Latvijā dzīvo jau 13 gadu.

Mēs esam

Šodien notiek Arābu kultūras centra Baltijas valstīs prezentācija, bet pirmdien Rīgas Latviešu biedrības namā notiks pasākums 1001 nakts – mīti un patiesība par arābu pasauli. "Arābu pasaule ir plaša – no Vidusjūras, Tuvajiem Austrumiem un līdz pat Āfrikai. Pasaulē ir vairāk nekā 280 miljonu arābu, vairāk nekā 500 miljoni runā arābu valodā, šī valoda ir, šķiet, sestajā vietā pasaulē pēc lietotāju skaita," akcentē Hosams Abu Meri. Viņš gan uzreiz piebilst, ka šobrīd pasaulē par arābiem runā galvenokārt kā par teroristiem un cilvēkiem ar fobijām. "Tomēr visi nav vienādi! Un vēl lielum lielam vairumam šķiet, ka arābi joprojām dzīvo tuksnesī un tur kopj aitas un kamieļus, bet arābi ir civilizēti ļaudis! Un vēl ir mīts, ka visi arābi ir musulmaņi, bet viņi ir arī kristieši un jūdaisti. Pēdējā laikā tūristi arvien vairāk apmeklē arābu valstis, bet mūsu kultūras centrs dos iespējas uzzināt par mums tepat – Latvijā."

Šobrīd Latvijā ir aptuveni 150 arābu, daudziem no viņiem te ir ģimenes, turklāt "99,99 procentiem arābu vīriešu ir vietējās sievas". Fakti rāda, ka te vairāk paliek arābu vīrieši... Hosams Abu Meri uzsver, ka arābi Latvijā jau izsenis ir mācījušies – Aviācijas institūtā, Tehniskajā universitātē, arī Medicīnas akadēmijā.

Slavenās karikatūras

Sarunas laikā Hosams Abu Meri neslēpj, ka viņam daudz esot prasīts viedoklis par neseno "karikatūru skandālu". Viņš uzreiz uzdod tiešu jautājumu: "Ko tad mēs redzējām televīzijā?" Un pats arī atbild: "Es arī televīzijā skatījos, ka tūkstoši protestēja pret karikatūrām, bet tas ir normāls procents, ja valstī dzīvo 30 miljoni iedzīvotāju. Un cik no tiem tūkstošiem atļāvās ekstrēmas akcijas? Iespējams, desmit. Latvijā ir gandrīz trīs miljoni iedzīvotāju, un cik mēs te varam redzēt ekstrēmistus? Pāris simtus. Tāpēc jau neteikšu, ka visi Latvijas iedzīvotāji ir ekstrēmisti. Jā, avīzēs var rakstīt, ko grib – tā ir demokrātija. Un tie, kam tas nepatīk, var protestēt – arī tā ir demokrātija. Tomēr jājūt robeža – gan viedokļus izsakot, gan protestējot. Es varu teikt, ka arī Rietumu medijos bija agresivitāte, paužot, ka visa arābu pasaule ir agresīva un tāpēc jāmūk prom." Hosams Abu Meri uzdod retorisku jautājumu: "Vai visi musulmaņi ir slikti, vai visi kristieši ir labi? Kāpēc pasaulē arābus rāda tikai no sliktās puses? Visas arābu valstu valdības ir pret terorismu, visas reliģijas ir pret agresivitāti, bet ir neliela daļa arābu, kas dara riebīgas lieta un rada sliktu PR arābu pasaulei."

Puse no apzinīgā mūža

Uz Latviju Hosams Abu Meri atbrauca pirms 13 gadiem, lai studētu medicīnu. Sākumā gan viņam esot bijis šoks, jo viņš bija "audzis valstī, kurā viss bija", bet atbraucis "uz valsti, kurā nevarēju iegādāties pusi no sev nepieciešamajām lietām!". Hosams Abu Meri ir vecākais dēls piecu bērnu ģimenē, tēvs nodarbojas ar biznesu, māte – mājsaimniece, kurai pieder kosmētikas veikaliņš. Medicīnu viņš izvēlējies tāpēc, ka Libānā valda uzskats – jo ilgāk cilvēks mācās, jo gudrāks ir. Medicīna skaitās viena no visgrūtākajām profesijām, tāpēc – prestiža, bet tikpat prestiži ir arhitekti, inženieri un juristi.

Pirmajos kursos Hosams Abu Meri domājis, ka pēc studijām viņš noteikti dosies atpakaļ uz Libānu. Tomēr tad sācis iesaistīties arvien vairākos projektos, saticis te savu nākamo sievu – latvieti. Pirms pieciem gadiem abi apprecējušies, ģimenē nu aug gadu un trīs mēnešus veca meitiņa Sabina. Vaicāju, kā viņa ģimene uztvērusi faktu, ka sieva ir cittautībniece. Izrādās, ka jauktās laulības libāņu vidē esot ikdienišķa parādība, jo "Libānā dzīvo 4 miljoni, bet 11 miljoni libāņu dzīvo ārzemēs. Jau no feniķiešu laikiem libāņi strādā tirdzniecībā, brauc pa pasauli. Mūsu ģimenēs noteikti ir kāds ārzemnieks."

Hosams Abu Meri smej, ka allaž, kad viņš domājot doties dzīvot uz dzimteni, tā uzrodas kāds projekts, kas arvien vairāk viņu piesaista Latvijai. "Pēc institūta dabūju darbu, tad nākamo... Te mediķim jāstrādā vairākus darbus, lai varētu dzīvot normālā līmenī, Libānā ārsti pelna daudz vairāk, tāpēc vecāki pārmet, kāpēc es nebraucu atpakaļ. Bet es esmu patriots un vēlos parādīt šai zemei arī labo par arābu pasauli. Un vēl – vīrietim dzīvē arvien jāiet uz priekšu, ja viņš paliek uz vietas, tad jāmeklē sev cita vieta – Latvijā, Libānā vai citur pasaulē. Cilvēkam ir jāattīstās. Pagaidām man šādas iespējas piedāvā Latvija."