Fakti. Tallinas universitātes Slāvu filoloģijas nodaļa maijā rīkoja starptautisku konferenci Mihails Bulgakovs un 1920.–1930. gadu literārā pasaule, kur piedalījās pētnieki no Krievijas, Igaunijas, Latvijas, Itālijas, Ungārijas, Vācijas, Ukrainas, Japānas. Saieta ideja pieder Irinai Belobrovcevai un Svetlanai Kuļus, kuru neatlaidīgais darbs, pētot un popularizējot M. Bulgakova daiļradi, ir padarījis Tallinu par vienu no nozīmīgākajiem rakstnieka pētniecības centriem.

Kopš 1991. gada S. Kuļus un I. Belobrovceva izdod Bulgakova krājumus, 2004. gadā Tallinā nāca klajā viņu kopdarbs M. Bulgakova romāns "Meistars un Margarita". Komentāra pieredze, kas līdzās B. Sokolova Bulgakova enciklopēdijai un G. Leskisa

M. Bulgakova triptiham par krievu revolūciju uzskatāmi par kompetentākajiem leģendāri slavenā romāna faktu, skaitļu un vārdu avotu un nozīmju atslepenotājiem. Latviju konferencē pārstāvēja četri referenti – Ludmila Sproģe, kura pētījusi

M. Bulgakova trešās sievas Jeļenas Sergejevnas tēva S. Nirenberga publikācijas Rīgas presē 20. un 30. gados; Fjodors Fjodorovs, kas atklāja konferenci ar ziņojumu par Gētes kontekstu Meistarā un Margaritā; T. Stoikova, kura analizēja Ivanu Bezpajumtnieku no lingvista viedokļa. Manas uzstāšanās tēma – Rūdolfa Ungerna veiktie M. Bulgakova trīs lugu iestudējumi Rīgas Krievu drāmas teātrī 20. gadsimta 20. un 30. gados.

Atmosfēra

Kaut arī nācies piedalīties daudzās konferencēs, tādu atmosfēru kā Tallinā nebiju piedzīvojusi. Konference ilga trīs dienas, kuru laikā radās sajūta, ka Tallinā notiek kādas slepenas bulgakovistu sektas salidojums. Pirmkārt, klātesošo loks bija relatīvi šaurs. Programmā bija paredzēti trīsdesmit divi referāti; klausītāju dīvainā kārtā bija ļoti maz – augstākais divdesmit. Otrkārt, visus vienoja, kā nācās pārliecināties, ne tikai akadēmiska interese par M. Bulgakova personību un viņa daiļradi – rakstnieka biogrāfija un viņa darbi bija kļuvuši par šo cilvēku privātās dzīves sastāvdaļu. Bet slaveno Rieta romānu referenti un nedaudzie klausītāji zināja no galvas. Vārda tiešā nozīmē. Tas tapa redzams, kad ne tikai cienījami sirmi profesori, bet arī jauni zēni un meitenes savu referātu laikā, skatīdamies griestos vai aizvēruši acis, citēja Meistaru un Margaritu. Vai kad diskusiju laikā viens, uzdodot jautājumu, sāka, bet otrs, atbildot uz vaicājumu, beidza attiecīgu teikumu no vienas vai otras romāna nodaļas. Tas, protams, bija nedaudz teatrāli, bet aizkustinoši arī. Tāpat bija ļoti patīkami izjust piederību šai sektai. Kaut arī Meistaru un Margaritu gluži no galvas skaitīt nevaru, toties man bija pietiekami daudz zināšanu un apmātības, lai līdzīgi citiem sektantiem dažkārt stundām ilgi, izejot no netiešiem pierādījumiem, piemēram, diskutētu par to, kādā īsti krāsā bija griesti liktenīgajā 50.bis dzīvoklī. Vai – cik reižu Volands piemiedz kreiso un cik reižu labo aci 15. nodaļā. (Joks.) Būt kopā trīs dienas ar citiem, kuriem tāpat kā tev ir svarīgs tas, kas citiem šķiet nesvarīgs vai dažkārt pat smieklīgs, bija vienkārši fantastiski.

Zvaigžņu lietus

Pie konferences atmosfēras piederēja arī jautājumu uzdošanas teātris. Pirmajā rindā sēdēja trīs vīri, kuru saspringtās muguras, beidzoties kārtējam referātam, ļāva tos salīdzināt ar lēcienam gataviem tīģeriem. Viņi centās cits citu apsteigt, uzdodot jautājumus referentiem. Bet jāsteidzas bija, lūk, kāpēc. Jautājumi īstenībā tika uzdoti, lai prasītājs gūtu iespēju pats paspīdēt. Bet spīdēšana parasti nozīmēja garu izrunāšanos, kas izsmēla visu debatēm paredzēto laiku, un cits pie vārda, resp., spīdēšanas, netika. Īpaši šai ziņā izcēlās

J. Jablokovs, kurš uzrakstījis interesanto, bet grūti lietojamo (nav ne priekšmetu, ne personu rādītāja) grāmatu M. Bulgakova mākslinieciskā pasaule. Principā man šāda izturēšanās liekas smieklīga. Taču J. Jablokovam patiešām izdevās ar atbildēm uz paša izvirzītajiem jautājumiem kļūt par konferences zvaigzni. Kad, piemēram, ungāriete I. Kiša beidza referēt par Balto gvardi, J. Jablokovs viņai lūdza izskaidrot romāna fināla centrālo tēlu šķēps un zvaigznes simbolisko dabu. (Fragments, par kuru ritēja diskusija, skan tā: "Viss reiz beigsies. Ciešanas, mokas, asinis, bads un sērgas. Šķēps nozudīs, bet zvaigznes paliks vēl tad, kad no mums un mūsu darbiem zemes virsū vairs nebūs ne miņas. Nav neviena, kurš to nezinātu. Kāpēc tad mēs negribam pievērst savu skatienu tām? Kāpēc?") I. Kiša saskaņā ar vispārizplatītiem uzskatiem sāka iecietīgi stāstīt, ka šķēps apzīmē karu un iznīcību, bet zvaigznes mūžību un sakrālo dimensiju. Tad J. Jablokovs, laipni viņai pateicies, sagrieza visu ar kājām gaisā. Viņš sāka ar to, ka šķēps ir erceņģeļa Miķeļa – taisnības karotāja – sakrālais atribūts un ka pašu romāna autoru sauc par Miķeli, resp., Mihailu. Bet romānā zvaigznes tēls iepriekš ticis pieminēts trīskārt. Pirmoreiz kā kara dieva Marsa vārdā nosauktās planētas apzīmējums. Otru un trešo reizi runāts par zvaigznēm pie sarkanarmiešu cepurēm. Bet, kad J. Jablokovs atgādināja, ka stāstā Zvaigžņu lietus M. Bulgakovs sifilisa slimnieka izsitumus salīdzina ar zvaigžņu lietu, klātesošie spēja vien noelsties. Līdz ar to romāna fināls, pēc J. Jablokova domām, ir izteikti apokaliptisks, nevis skumji lirisks, kā uzskatīts līdz šim. Ies bojā garīgums un svētums, visu krievu zemi pārņems deģeneratīvais sovjetisms, kas pielīdzināms tautas veselīgos audus saēdošai veneriskai slimībai… Kaut arī M. Bulgakovs diez vai tā ir iecerējis sava romāna finālu (noskaņa visai nepārprotami liecina par labu tradicionālajam uztveres variantam), tomēr interpretācijai piemīt, pat ja pašmērķīgs, tomēr neapšaubāms intelektuāls spožums.

Arī es nozvejoju kaut mazu, tomēr patīkamu jautājuma zivtiņu. Burtiski salēcos, kad maskavietis

R. Jangirovs, referēdams par

M. Bulgakova lugu iestudējumiem Rietumeiropas krievu emigrantu trupās, pateica: raksta "Baltā gvarde" izrāvusies no PSRS autors Rīgas krievu avīzē Sevodņa 1927. gadā esot Pjotrs Piļskis. Raksta kopija atradās manā priekšā, un skaidri un gaiši bija redzams, ka tā ir anonīma. Kad pajautāju R. Jangirovam, kā viņam izdevās noskaidrot minētās publikācijas autoru, viņš pašapzinīgi atbildēja, ka to katrs var pats izlasīt. Referentam par labu liecina fakts, ka vēlāk viņš kopā ar citiem konferences dalībniekiem ieinteresēti pētīja nelaimīgā raksta kopiju.

Un neviens vairs nepateiks…

Tallinas konferencē, pēc manām domām, vēsturnieki svinēja pārliecinošu uzvaru pār filozofiem. Vai tā pašreizējā periodā būtu vispārēja tendence Bulgakova pētniecībā, vai arī tā bija vienkārši sagadīšanās, ka Igaunijā ieradās talantīgāki vēsturnieki nekā pētnieki, kas grib un spēj uzrādīt principiāli jaunas likumsakarības rakstnieka daiļradē, neņemos kategoriski izšķirt. Blakus J. Jablokovam bija maz vai nemaz intelektuālu uguņotāju, diezgan daudz laika tika izlietots, lai jaunās kombinācijās pārkrāmētu jau pasen aprobētas patiesības. Pavisam kautri rit darbs, pētot M. Bulgakovu virzienu aspektā. Arī šajā sektorā par galveno un vienīgo varoni kļuva J. Jablokovs, kurš referēja par krievu simbolisma ietekmi M. Bulgakova daiļradē. No Meistara un Margaritas tēliem vislielāko uzmanību referātos bija izpelnījies nevis Meistars, Ješua vai Volands, bet Ivans Bezpajumtnieks. Arī 21. gadsimta divās nopietnākajās Eiropas teātra interpretācijās (runa ir par lietuviešu režisoru O. Koršunovu un vācieti F. Kastorfu) tieši Ivanuška izvirzās par galveno varoni…

Toties klātesošie, burtiski elpu aizturējuši, klausījās M. Bulgakova māsasmeitas J. Zemskas ar sadzīviski konkrētiem faktiem piesātinātās atmiņas – par sasprindzinājumu un bailēm, kādās 30. gados dzīvoja maskavieši, par sava tēva arestu… Par to, kādu viņa atceras M. Bulgakovu, kurš ieradās ciemos, bet ka ne viņa, ne kāds cits vairs nevar pateikt, tieši kurā no istabām viņu komunālajā dzīvoklī dzīvoja rakstnieks, kad 20. gadu sākumā no Vladikaukāzas ieradās Maskavā un apmetās pie savas māsas. Tas likās tik neticami – ka nieka

80 gados var pazust tādas liecības… (J. Zemska 2005. gadā publicējusi saistošu, arī jauniem faktiem bagātu grāmatu – hroniku M. Bulgakovs un viņa radinieki.) Vēstures īsās atmiņas tēmu savā ziņojumā turpināja arhitekte Z. Zevina, stāstot par to, kā noritējusi visas mājas un jau minētā dzīvokļa rekonstrukcija, kuru pēc tradīcijas uzskata par Meistara un Margaritas 50.bis dzīvokļa prototipu. Un ka, jā, nav vairs noskaidrojams, kurā istabā tieši dzīvojis rakstnieks.

Klausītāji tāpat ar neatslābstošu uzmanību sekoja L. Sproģes referātam, kura ar konkrētu 20.–30. gadu Rīgas krievu preses citātu palīdzību burtiski uzzīmēja savā laikā un vidē sakņotu Sergeja Nirenberga portretu. Personiski man par vienu no lielākajiem atklājumiem, kas ierosināja jaunu pētīšanas virzienu, kļuva Itālijā dzīvojošās O. Obuhovas referāts par mūsdienās aizmirstu, bet M. Bulgakovam personiski pazīstamu krievu 20. gadu prozaiķi Sergeju Zajaicki, kura literāro parodiju un mistifikāciju atbalsis nepārprotami saskatāmas M. Bulgakova daiļradē.

Spiegu mānija vai vēsturiskā patiesība?

Tallinā iepazinos ar Samāras universitātes profesoru Vladimiru Ņemcevu, kura rakstus par M. Bulgakovu biju lasījusi krievu biezajos žurnālos. 2003. gadā profesors laidis klajā savu mūža darbu – apcerējumu par M. Bulgakovu Patiesības traģēdija. Monogrāfija svarīga divās nozīmēs. Tajā sakopoti vai visi iespējamie krievu valodā izlasāmie avoti par rakstnieku. Un – grāmatā koncentrētā veidā izpaužas kāda pēdējos gados uzplaiksnījusi tendence M. Bulgakova pētniecībā vai, precīzāk sakot, spriedelēšanā par viņa dzīvi. Tie ir centieni uzrādīt pēc iespējas vairāk čekas aģentu M. Bulgakovam tuvu personu vidē. V. Ņemcevs kā neapstrīdamu faktu savā grāmatā apgalvo, ka čekas aģenti bijuši M. Bulgakova draugs amerikāņu vēstnieks Maskavā V. Bullits, M. Bulgakova trešās sievas māsa, Maskavas Dailes teātra režisora Vladimira Ņemiroviča-Dančenko sekretāre Olga Bokšanska. (Privātā sarunā profesors dalījās informācijā, ka Bokšanska bijusi arī Staļina mīļākā. Uz manu iebildumu, ka diez vai tas bija iespējams, jo sekretārei bija izskatu izkropļojošs defekts – mazkustīgi acu plakstiņi, samārietis neminstinoties atbildēja, ka ģenerālsekretāram bijusi patoloģiska seksuālā tieksme…) Tāpat grāmatā izgaršota vēsts, ka plaša mēroga čekas aģente, kas karjeru veidojusi ar seksuālo metožu palīdzību, bijusi arī

M. Bulgakova sieva, kura savu karjeru sākusi ar slavenā karavadoņa

M. Tuhačevska uzraudzīšanu, kas kļuvis par viņas jaunākā dēla tēvu, bet turpinājusi ar Staļinam tuvā rakstnieka M. Bulgakova izspiegošanu. Šoreiz, lai labāk veiktu uzdevumu, spiedze pat šķīrusies no sava vīra ģenerāļa Šilovska un apprecējusi rakstnieku… Vēl tālāk par V. Ņemcevu iet Rīgas krievu avīzes Čas žurnāliste Alevtina Rjabiņina, kura (14.01.2006.) pasaulei paziņo, ka ziņojumus čekai par sevi M. Bulgakovs sacerējis kopā ar sievu… Cik tur tālu līdz atklājumam, ka radīt Volandu

M. Bulgakovu iedvesmoja savas sievas vai pat paša veiktā misija, jo viņš no privātās pieredzes zina, ko nozīmē "gribēt sliktu, bet darīt labu".

Tādus un līdzīgus apgalvojumus nav iespējams ne apstiprināt, ne noliegt, kamēr nenāk klajā slepeni čekas dokumenti, jo interesanto sižetu sacerētājiem jau pierādījumu nav. Un vai tas kādreiz notiks – ticības maz. Tai pašā laikā interesanti, kādēļ rakstītāji tik ļoti aizraujas ar šādām un līdzīgām versijām. Vai tā ir tikai kāre pēc dzeltenās preses slejas rotājošām sensācijām un ar tām saistītās īslaicīgās popularitātes? Vai arī cilvēkiem svarīgi apliecināt sava es nozīmību, spriedelējot par reiz vienai sestdaļai zemeslodes šausmas iedvesušo Staļinu un čeku kā par saviem pudelesbrāļiem. Vai arī tā būtu šajos rakstītājos manifestējusies mūsu skeptiskā laika zemapzinīga greizsirdība pret M. Bulgakova mocekļa slavu un centieni principā noliegt tīra cilvēka (varoņa) iespējamību.

Kaut gan, pats par sevi saprotams, acis un ausis jātur allaž vaļā. Arī attiecībā uz ikonām, pie kādām neapšaubāmi pieder Mihails Bulgakovs.