Jau pēc dažām dienām, 12.februārī Arēnā Rīga notiks deju grupas «Dzirnas» 30 gadu jubilejas koncerts «1 un KOPĀ – Dzirnām 30». Dzirnu vadītājs Agris Daņiļēvičs intervijā portālam TVNET stāsta gan par krāšņo koncertu, gan deju grupas jauno mājvietu Lāčplēša ielā.
Te varat izlasīt sarunas pirmo daļu:
Saistībā ar Dzirnu jaunajām telpām Lāčplēša ielā 12.februārī ieplānots liels koncerts. Kāpēc tas notiks un kas tajā piedalīsies?
Pamatideja ir tieši tāda pati, kā pirms vairākiem gadiem, kad cēlām iepriekšējās Dzirnu mājas.
Es ceru, ka šīs būs pēdējās, jo negribu vairs piedzīvot celtniecības procesu. Es tagad gribētu baudīt darba augļus un pārstāt savā mūžā celt. Pirmā bija Krimuldas skolas zāle, kam sekoja telpas Zirgu un Vāgnera ielā Vecrīgā, bet pēc tam VEFā. Šī ir mūsu ceturtā vieta. Domāju, ka pietiek celt.. Atgriežoties pie jūsu jautājuma – lai šo visu paceltu,
jāsaprot, ka deju skola nav bizness. Es to vairāk sauktu par misiju.
Tas ir dzīvesveids?
Jā, labs dzīvesveids, kas man patīk. Tas viss notiek tāpēc, ka patīk. Un patīk arī tāpēc, ka mūsu darītais patīk citiem. Šā iemesla dēļ mēs varējām mēģināt organizēt atspēriena koncertu jaunajai deju skolai, deju zālēm un deju mājai. Dzirnās mēs jūtamies novērtēti, bet ne vienmēr finansiāli. Cilvēkiem patīk tas, ko mēs darām, tāpēc es varēju atļauties uz šo koncertu uzaicināt savus draugus, kolēģus, ar kuriem kopā strādāts dažnedažādos projektos un ar kuru palīdzību mēs varam noliekties dziļā reveransā mūsu atbalstošo organizāciju un firmu priekšā. Viņi mūs tiešām balsta un mīl, un uzticas. Tas mums ir ļoti svarīgi. Nav tā, ka mēs dzīvotu treknajos gados, kad visi mētājas ar naudu un nezina, kur īsti to likt, un tad atrod nesliktu nišu.
Kas piedalīsies Dzirnu koncertā?
Koncertā piedalīsies Renārs Kaupers, ar kuru mēs nākamajos Dziesmu un deju svētkos būsim kopā tā saucamajās horeogrāfiskajās lapaspusītēs, miniatūrās, kas savienos deju blokus stadionā. Koncertā rādīsim četras no koncerta dejām.
Dzirnu koncertā piedalīsies arī Intars Busulis. Mums ir ļoti daudz bērnu, tostarp dziedošu, izdomājām, ka varētu performēt viņa Apnicis mums mākoņos. Viņš piekrita atnākt un nodziedāt.
Būs arī The Sound Poets, arī pie viņu mūzikas mēs dejosim.
Ar Mārtiņu Braunu mēs «maugļosimies». Ar viņu sākās Dzirnu netautisko deju mākslinieciskā daļa. Mauglis bija pirmais uzvedums, ko mēs īstenojām netautiskā garā. Mums būs divas populārākās Maugļa dziesmas – Čalis un Mērkaķu dziesma. Tajā būs milzīgi daudz lielu mērkaķu, jo tie mērkaķīši, mazie pipari, kas pirms 20 gadiem dejoja Raganā, tagad ir izauguši.
Mērkaķu durvis ir visatvērtākās, jo tā ir vieta, kur satiekas bijušie dejotāji, kas grib izampelēties un «noraut arēnai jumtu».
Tad koncertā dejos ne tikai mazie bērni un vidējās grupas, bet arī pieaugušie?
Jā, būs arī zelta sastāvs.
Cik veci ir šie dejotāji?
Viņiem ir ap 30 gadiem. Viņi dejos Bohēmas rapsodiju no Queen. Tas bija viens no pirmajiem mūsu eksperimentiem. Šobrīd es uz to skatos nedaudz citām acīm, tomēr nolēmu horeogrāfiski neko nemainīt un atstāt to, kā bija. Mēs vienkārši mēģināsim to nodejot.
Šo deju mēs nebijām dejojuši 15 gadus, bet pats labākais bija tas, ka tagad mēģinājumā uzlikām to mūziku un dejotāji vienkārši nodejoja.
Viņi atcerējās soļus?
Jā, protams. Tagad uz šā piemēra bāzes
es saviem tagadējiem jaunajiem dejotājiem saku, ka pastāv ķermeņa kustību atmiņa.
Ne viss ir jāliek galvā, bet var kaut ko atstāt arī ķermenim. Kad galvā saliktā koordinācija aiziet ķermenī un nonāk tā atmiņā, tad cilvēka smadzenes dejojot ir brīvas un viņš var nodarboties ar vairāk māksliniecisko, emocionālo izpausmi, nevis cīnīties ar tehniskām lietām.
Sanāk – ja cilvēka ķermenī ielikts dejas raksts, tas saglabājas?
Jā. Lai šo rakstu saglabātu atmiņā, viens no noteikumiem ir tas, ka dejotājiem ļoti daudz reižu kustības ir jāatkārto. Turklāt tas jādara ar pilnu spēku un visu kāju. Ja kaut ko dara ar pusi spēka, ķermenis to nespēj atcerēties.
Ķermenis saprot, kura ir «haltūra»?
Jā, nedrīkst halturēt. Ja dejā un kustībā iet iekšā ar pilnu spēku, ķermenis sāk atcerēties.
Lūdzu, izstāstiet, kāpēc koncertam dots nosaukums Viens un kopā?
Kādreiz pie mums Krimuldas skolā viesojās žurnāliste Lilita Eglīte. Kaut kā viņa bija pamanījusi Krimuldas skolu un mani. Tika izveidota ļoti skaista filmiņa par mums, tās nosaukums bija Viens un kopā. Šis nosaukums ārkārtīgi labi raksturo koncerta un arī Dzirnu pamata ideju.
Ko es viens varu izdarīt? Kaut ko varu, bet Dzirnu esošo mērogu un līmeni nevar panākt viens cilvēks.
Tāpēc ir draugi, atbalstītāji, skolotāji, uz kuriem var paļauties, kopā veidot interesantas lietas un deleģēt pienākumus.
Manis pieminētajā filmā bija viena epizode, kur mācīju audzēkņiem klasiskās dejas elementu asamblē. (Agris pieceļas un demonstrē šo elementu, kura izpildē skaita viens un kopā.)
Dzirnu precīzā 30 gadu jubileja būs tikai 1.septembrī, jo es 1985.gadā Krimuldas skolā sāku strādāt ar dejotājiem, kuru apvienību vēlāk nosaucu par Dzirnām.
Vai šo gadu laikā ir izdevies izveidot savu komandu, lai jūs nebūtu viens pats, kas visu vada?
Jā, man liekas, ka es beidzot esmu nonācis tādā situācijā, statusā, kad man neliek daudz darīt melno darbu, proti, tīrīt numurus, pārbaudīt līdzināšanos, kāju augstumu tehnikas utt. To Dzirnu deju skolā izdara eksāmenos, ieskaitēs un mēģinājumos. Mans lielākais uzdevums ir sacerēt to, kas ir vajadzīgs, un to, ko mums pasūta. Pirmais tāds darbs bija Deju svētku veidošana. Šoreiz to darījām ar Teiksmiņu un Dzirnām.
Ļoti labi, ka sanāk laiks veidot arī to, ko pašiem gribas,
to, kas ienāk prātā, to, kas liekas saistoši un interesanti. Tad mēs vienkārši to arī darām.
Teicāt, ka 30 gadus mācāt bērniem dejot. Vai redzat, ka šo gadu laikā ir mainījušies bērni, pieeja, uztvere, dejas?
Protams, nekas nestāv uz vietas un nav mūžīgs. Krimuldas vidusskolas modelis, kad strādāju viens pats ar saviem dejotājiem, bija stingri savādāks. Es nesaku, ka tas bija labāks, bet zinu, ka šobrīd es to nevarētu izdarīt. To var izdarīt tikai viens jauns un pilnīgi jucis cilvēks, kas ir traks uz dejošanu! (Sirsnīgi smejas.) Man bija 21 gads, un es varēju gadiem ilgi strādāt bez brīvdienām. Mani neinteresēja, cik man maksā algu. Mani vienkārši nekas neinteresēja. Ar to, cik iedeva skolā algas dienā, man pietika. Es nekad neskaitīju nekādus rubļus, santīmus.
Es varēju atļauties pilnībā atdoties dejotājiem ne tikai deju zālē, bet arī brīvdienās,
ejot kopā makšķerēt, braucot uz Siguldu skatīties zelta lapas un ievziedus, braucot ar laivām, organizējot koncertus un draudzējoties ar citiem kolektīviem utt.
Tajā laikā bijām salīdzinoši maz un Krimuldas vidusskolas paspārnē. Mums nebija jādomā ne par siltumu, ne kvadrātmetriem, ne krāsām. Mēs bijām skolas deju kolektīvs, un ļoti daudz lietu atkrita.
Šobrīd Dzirnas ir apaugušas ar savu māju, kas paņem savu enerģiju un laiku. Mēs esam daudz vairāk skolotāju un, protams, daudz varošāki dejotāji, jo tiek mācītas ļoti dažādas tehnikas. Ir savi plusi, ir mīnusi.
Krimuldas skolā es visu varēju sarunāt ar bērniem un vecākus pat nepazinu. Viņus no rīta atveda uz skolu, bet vakarā viņi kaut kur pazuda un aizgāja. Tad nebija nekādu problēmu. Laukos nav jāskrien katram bērnam pakaļ un jāgaida koridorā, kā tas ir Rīgā. Te ir bērns jāatved, jāvaktē un visu laiku jāpatur redzeslokā. Raganā es dejotāju vecākus ieraudzīju tikai tad, kad viņi atnāca uz koncertiem. Tad mums viss bija gatavs. Tajā laikā es darīju pilnīgi visu – gan darbus, kas saistīti ar kostīmiem, gan fonogrammām, gan režiju. Tā bija vienpersonisks ņemšanās.
Cik Dzirnās tagad ir dejotāju?
Es nevaru pateikt precīzi.
Aptuveni?
Starp 200 un 300 bērniem.
Kā būs pēc 12 gadiem?
Nezinu, bet, paldies Dievam, ar pārvākšanos uz jaunajām telpām mūsu dejotāju skaits nav mainījies. Kāds ir aizgājis, bet kāds ir nācis klāt. Mūsu bažas par to, ka mums varētu samazināties dejotāju skaits, bija liekas. Es domāju, ka dejotāju skaits atkarīgs no tā, kā mēs strādājam. Mēs strādājam kvalitatīvi un labi.
Domāju, ka kvalitāte šobrīd nosaka visu jebkurā sfērā – ja tev ir laba kvalitāte, tad ar tevi viss ir kārtībā.
Ko jūs novēlētu Dzirnām?
Es gribētu kaut kādu mieru. Drusciņ miera tādā izpratnē, ka būtu mazāk nervozuma. Bet tas būs! Es zinu, ka tā būs. Šobrīd ir milzīga darbu gūzma, pirmkārt, celtniecība, kas turpināsies vēl vairākus gadus, līdz nonāksim līdz vēlamajai situācijai. Tas nenotiks tik ātri.
Plānojat būvēties vēl vairākus gadus?
Jā. Mēs gribam arī āra terasi, kafejnīcu. Kafejnīca būs diezgan drīz, bet būs vajadzīgi vairāki gadi, lai mēs justos absolūti komfortabli savā mājā.
Bet mēs uz to iesim tikpat neatlaidīgi, kā mēs to darām tagad.
Esmu pārliecināts, ka tas tā būs. Caur to mums atkritīs viena lielā rūpes pozīcija, un domāju, ka mums noteikti atliks vairāk laika Dzirnu sadzīvei vai kā to varētu nosaukt.
Kultūrai?
Jā, kultūrai. Ceru, ka mums būs vairāk kopīgu lietu gan ar bērniem, gan vecākiem. Ceru, ka varēsim savās telpās organizēt tuvākus un intīmākus kamerkoncertus, ar kuriem mums varbūt izdosies ievirzīt dejotājus citā mākslas pasaulē un pavērt plašāku skatienu, kas pēc tam, protams, automātiski atbalsojas uz dejotāju sniegumu uz skatuves. Tas viss ir saistīts. Es gribētu, lai sadzīviskā daļa un esošie trūkumi tiktu novērsti, lai mēs spētu darboties mierīgāk.
Varbūt tas saistīts ar Rīgu un tās stresu. Paldies Dievam, ka neesam Maskavā. Kādreiz, kad dejoju pie Laimiņas [Laimas Vaikules] un bijām Maskavā, atbraucot uz Rīgu, nevarēju saprast, ko tās mašīnas tik lēni brauc, kāpēc te viss tik lēni notiek. Kontrasts starp Rīgu un Maskavu ir tāds pats kā starp Rīgu un Lēdurgas purva malu, kur atrodas mūsu mājas Putni.
TVNET novēl Dzirnām veiksmi un izdošanos!
Te varat izlasīt sarunas pirmo daļu:
Savukārt te varat izlasīt vairāk par koncertu:
