Zaiga un Mārtiņš pieņēmuši drosmīgu lēmumu: krasi mainīs savu ierasto dzīvi

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

«Lai ceļojums būtu veiksmīgs, arī nebūšanas un problēmas ir jāuztver kā bonusi, par kuriem vēlāk varēs pasmieties. Mēs dosimies ceļā, kas vairāku mēnešu garumā būs mūsu dzīvesveids, un tam sekos līdzi visas parastās dzīves problēmas un prieki,» intervijā portālam TVNET saka Mārtiņš Kalnbērziņš, kurš kopā ar draudzeni Zaigu Lazdiņu tieši šodien iziet no mājām, lai deviņu mēnešu laikā pārgājienā pieveiktu aptuveni 6500 km. Viņi plāno apmeklēt ne tikai Santjago de Kompostela Spānijā, bet arī aizstaigāt līdz pat tālākajam Eiropas sauszemes rietumu punktam - Roka ragam.

Lūdzu, nedaudz pastāstiet par sevi! Kas jūs esat, ar ko nodarbojaties ikdienā?

Mārtiņš: Esam sapņotāji, meklētāji, kas patlaban vēlas sevi izraut no vispārpieņemtās dzīves trases, izejot no ierastās komforta zonas, pārliecināties par jau definētām dzīves vērtībām no neierastāka skatu punkta. Ikdienas darbs man bija saistīts ar celtniecību, projektu vadītāja amatā strādājot pārsvarā ārpus Latvijas.

Zaiga: Strādāju mediju aģentūrā OMD, vadu Digitālo departamentu.

Brīvā laika, ja to mēs definējam kā laiku ārpus darba, man ir maz, liela daļa enerģijas aiziet darbā. Man patiešām patīk tas, ko daru, esmu uz to mērķtiecīgi gājusi un no darba procesa gūstu baudu. Man gan vēl daudz jāmācās, lai es vienlaicīgi veiksmīgi mācētu žonglēt visas piecas man svarīgākās dzīves bumbas, kas ir darbs, ģimene, draugi, hobiji un veselība.

Mana ikdiena ir nemitīga tiekšanās uz priekšu. Tāds ir arī mana hobija - pārgājiena - burvīgais aspekts. Mēģinājumi pieredzēt, iesaistīties, uzdrošināties. Manuprāt, tur slēpjas dzīves piepildījums, vismaz man.

Tā dzīvības sula, kuru mēs uzsūcam no savām stundām un dienām.

Saprotu, ka viens no jūsu lielākajiem vaļaspriekiem ir ceļošana. Vai esat sev definējuši, kāpēc ceļojat, kāpēc jums tas vajadzīgs? Kāpēc jums patīk ceļot?

Zaiga: Tā ir iespēja izbaudīt dzīves it kā šķietami mazās lietas un vienkārši būt brīvai, nesaistītai. Soļojot es neskaitu stundas un dienas, bet tai pašā laikā tās kļūst it kā vērtīgākas, piepildītākas.

Ceļošana un pārgājieni man ir divi dažādi procesi. Ceļojot es baudu konkrētu valsti, tās kultūru. Savukārt, esot pārgājienos, noķeru pavisam citu sajūtu. Ilgstoši ejot, man pienāk tāds apziņas brīdis, kad palieku tikai pati ar sevi, tai pašā laikā it kā pilnībā saslēdzoties ar visu apkārt esošo. Tajā brīdī man parasti rodas neviltota enerģijas pārpilnība. It kā fiziski esi noguris, bet iekšēji maksimāli piepildīts. Es izjūtu patiesu prieku par sauli, vēju, lietu. Tā ir iespēja mazliet atgriezties bērnībā un sajust pasauli bērna acīm. Šādu sajūtu varu noķert tikai ilgstošā pārgājienā.

Pārgājiens man dod iespēju atbrīvoties no vienmēr trauksmainā prāta, pagātnes un nākotnes. Tiek noķerts «šeit un tagad» stāvoklis.

Mārtiņš: Skolā es gāju vēl padomju laikos. Atceros ģeogrāfijas stundas, kurās snauduļoju un tēloju interesi par pasniedzēja rādāmkociņu, kas bakstīja pasaules kartē, vai vēstures stundas, kurās, lūkojoties Kolizeja attēlā mācību grāmatā, mani māca skumjas un bezcerība. Kāda jēga to visu mācīties un zināt, ja ir pilnīgi skaidrs, ka ierindas padomju cilvēkam tie paliks tikai punktiņi kartē vai bildes grāmatā. Aplupuši un simtiem reižu pāršķirstīti «National Geographic» izdevumi ar fantastiskiem fotouzņēmumiem, kuros varēju stundām lūkoties, «Vokrug sveta» un «Apvāršņa» grāmatu sērijas - tas šķita viss, ar ko varēšu rēķināties, bet laiki mainījās. Kā lai neizmantoju iespēju darīt to, par ko bērnībā tik daudz sapņoju, aizverot kārtējo izlasīto piedzīvojumu grāmatu?

Foto: personīgais arhīvs

Kas jums ceļojumos sagādā vislielāko gandarījumu? Plānošana un gatavošanās, pats ceļošanas process vai tomēr atgriešanās mājās? Kāpēc?

Mārtiņš: Viennozīmīgi pats process. Plānošana ir nepieciešama tur, kur ir ekstremāli apstākļi, tad bez tās nedrīkst nekādā gadījumā. Kalnos kāpšana, vairāku dienu pārgājiens pa neapdzīvotu apvidu vai ekstremālos apstākļos, kur no sagatavošanās ir atkarīga, iespējams, pat dzīvība.

Mūsu niša ir vairāk kā klejošana ar aptuvenu maršrutu un mērķi, atstājot galveno lomu gadījumam un ceļam.

Zaiga: Ceļojot es gūstu gandarījuma un piepildījuma sajūtu. Tas gan nenotiek uzreiz, man tomēr arī nepieciešams laiks, lai šī pieredze iesūktos manī, un tikai tad to varu sākt izbaudīt, tas ne vienmēr notiek nedēļas vai pat divu nedēļu laikā. Pārgājiens man ir sava veida meditācija. Tā atbrīvo manu domāšanu, un domas kļūst tīrākas.

Kuras valstis līdz šim esat izstaigājuši un kuras jums visvairāk palikušas atmiņā? Lūdzu, miniet kādus spilgtus momentus, kas iespiedušies jūsu apziņā!

Mārtiņš: Esam pastaigājušies Itālijā, Norvēģijā, Polijā, Igaunijā, Lietuvā, Turcijā, Slovākijā un, protams, Latvijā.

Ar spilgtiem momentiem ir dīvaini, jo, protams, pēc katra ceļojuma piedzīvojumu esence ir ārkārtīgi piesātināta. Ir redzēti iespaidīgi skati, pabūts daudzās pilsētās, bet dažreiz atmiņā visspilgtāk iecērtas nevis kaut kas grandiozs, bet tieši mazie prieciņi vai sajūtas.

Mūsu iecienītais ceļošanas veids ir pārgājiens, jo tieši tā mēs spējam izjust konkrēto vietu un valsti līdz «pēdējai vīlītei».

Lēnais piedzīvojuma temps dod iespēju ieraudzīt un izjust to, kam citādāk pajoņotu garām, pat neievērojot.

Pēc pārgājiena, skatoties bildēs, paši pat neticam, ka vienas dienas laikā, veicot vidēji 30 km, dabas skati, ainavas, ciemati vai pilsētas var tik spēcīgi mainīties. Mēs nokļūstam vietās, kur citādi kā tikai kājām nemaz nav iespējams tikt. Kā sajūtu fragmentu piemēru gribētos citēt aprakstu par vienu no pārgājieniem tepat Latvijā.

«Biju uzslējis telti pie stāva krasta nelielā laukumā, kuru no abām pusēm ieskauj divas milzīgas kāpas. Viena no tām ir Užavas bāka. Iekūris nelielu ugunskuriņu un vakariņās uzkodis uz liesmām uzsildītas ceptas gaļas šķēli, jutos nedaudz atguvies. Saule vēl nebija norietējusi un, sakopojot spēkus, nolēmu uzkāpt vienā no kāpām. Ticiet man, tas bija to vērts.

Šādu mirkļu un skatu dēļ, kādu varēju vērot, sasniedzot kāpas virsotni, ir vērts dzīvot.

Skats, kurš pavērās caur priežu zariem, bija fantastisks. Visu dienu laika apstākļi mani nebija lutinājuši un debesis virs manas galvas, ieskaujot priedēm apaugušās kāpas un Užavas bāku, klāja biezi tumši zilos un lillīgos toņos krāsoti lietus mākoņi. Rietumu pusē pie paša horizonta bija dzidra debess strīpa, no kuras slīpi cauri dūmakai spīdēja vakara ugunīgas saules staru kūļi. Jūra vēl joprojām, stiprā vēja trenkāta, spēcīgi viļņojās, zaigojot neraksturīgi tumši zaļās un gaiši zilās toņu kārtās, un to balto viļņu šļakatas, kas gāzās nebeidzamos vālos pret krastu, laistījās saules staros. Visu skatu kopumā dramatizēja vakara saules stari uz tumšā debess fona, koši izceltā Užavas bāka. Sēžot un vērojot šo skatu, es sapratu, ka ne tikai mans gājiens nav bezjēdzīgs vai veltīgs, bet tajā mirklī pat dzīvi var nosaukt par pilnīgi piepildītu, ja tu vari gūt tādu emociju lādiņu, kādu es guvu šajā mirklī.»

Foto: personīgais arhīvs

Vai ceļojat tikai pa tālām un svešām zemēm vai esat apceļojuši arī Latviju?

Mārtiņš: Ar Latviju viss savulaik arī ir sācies. Mans pirmais Pārgājiens ar lielo burtu bija tieši Latvijā. 2004 gadā izgāju no sava dzīvokļa Rīgā un kājām divpadsmit dienās aizcilpoju gar jūras krastu līdz Lietuvas robežai. Pārgājieni vienmēr mani bija saistījuši, bet tieši tad ar tiem «saslimu». Sajūtas, kuras toreiz piedzīvoju tepat Latvijā ar praktiski nulli izdevumu, bija tik fantastiskas, ka kopš tā brīža par brīvā laika vai atvaļinājuma pavadīšanas variācijām galva vairs nav jālauza. Latvijas pludmale ir jau nosoļota vairākas reizes, izbristi purvi, apstaigāti lauki un meži. Latvijā pārgājienos dodamies bieži.

Lūdzu, pastāstiet par savu jaunāko ieceri - esat iecerējuši kājām doties no mājām uz Spāniju, Portugāli. Kopējais pārgājiena garums plānots aptuveni 6500 km, ko esat iecerējuši pieveikt 9 mēnešos. Kā jums radās šāda doma?

Mārtiņš: Lai arī Santjago de Kompostela pārgājiens mūs vilināja jau vairākus gadus, budžets un laiks vienmēr mūs ielika rāmjos. Ceļa klasisko 900 km garo posmu gribējās veikt vienā piegājienā, bet mums pieejamās divas atvaļinājuma nedēļas un atvaļinājuma naudas mācēja katru reizi mums oponēt. Tādēļ savus atvaļinājumus bieži vien plānojām tepat netālu no Latvijas un ar minimāliem līdzekļiem, jo piedzīvojuma prieku var gūt jebkur.

Pati iecere radās 2013.gadā, plānojot atvaļinājumu. Iepriekšējā gadā mēs bijām nosoļojuši gar piekrasti no Tūjas līdz Pērnavas līča otram galam un apciemojuši Kihnu salu. Latvijas piekraste jau bija izbaudīta pilnībā, un tā nu likās loģiski, ka mēs varētu ķerties klāt Lietuvas jūras robežai. Baudījām vīnu un, lūkojoties kartē, plānojām, līdz kurienei varētu uzspēt aizsoļot atvēlētajās 10 dienās. Šķiet, ne pie pirmās vīna glāzes smejoties konstatējām, ka virziens jau ir uz Santjago de Kompostela, un viss pēkšņi nostājās savās vietās. Mēs īstenosim savu sapni.

Soļosim uz Santjago katru gadu tik, cik varēsim atļauties, nosoļojot pa Eiropas kontinenta piekrasti,

un nākamajā atvaļinājumā turpināsim iesākto no iepriekšējā gadā sasniegtā punkta. Šogad mūsu saraustītais desmit gadu projekts ir kļuvis par varenu pārgājiena ieceri, pieķerot klāt vēl visu Portugāles pludmali līdz pat tālākajam Eiropas sauszemes rietumu punktam - Roka ragam.

Foto: personīgais arhīvs

Kāpēc nolēmāt uz laiku pārtraukt savu veiksmīgo karjeru Latvijā, lai dotos pasaules izzināšanā?

Mārtiņš: Man tas bija diezgan viegli, jo karjera klasiskā izpratnē mani neinteresē. Esmu ilgi strādājis gan ar panākumiem, gan ārkārtīgi sāpīgiem kritieniem, un, lai arī neesmu to vēl apguvis, tomēr atzīstu par pareizu principu «strādā, lai dzīvotu», nevis «dzīvo, lai strādātu». Tajā pašā laikā situācija, kad pieņēmām tieši šādu lēmumu, tapa lēnām. Nenoliedzami, tas bija mūsu sapnis, doties pārgājienā, kurš nebeidzas pēc 10 dienām. Ļauties piedzīvojumam un ceļam, nestresot par mobilo telefonu, kas ir iebāzts mugursomā klusuma režīmā, lai neuzzinātu karstākos jaunumus no darbu kaujas lauka.

Pirms diviem gadiem iespēja, ka mēs kaut ko tādu realizēsim, pat netika apsvērta.

Pagājušo vasaru mēs par to jau dzinām jokus, ziemā atskanēja frāze: «Bet nopietni, kāpēc mēs to nevarētu izdarīt?» Dažu nedēļu laikā, runājot un prātojot, mēs sapratām, ka patiesībā tas ir izdarāms tieši tagad. Ne pirms gada vai diviem un arī ne pēc gada vai diviem. Tagad. Mūsu dzīvē, darbā, attiecībās viss liecina par to, ka ir īstais brīdis. Tagad vai nekad. Skan banāli, bet tieši tā arī viss ir.

Zaiga: Man pašlaik dzīvē ir posms, kad ir vitāli svarīgi ļauties savām iekšējām sajūtām. Un šī sajūta, ka ir jādodas ceļā tagad, nevis kaut kad vēlāk, un nevis uz pāris nedēļām, bet izbaudot pārgājienu kā savu dzīvesveidu, manī sēž jau kādu laiku. Un es vienkārši nolēmu ļauties šai sajūtai. Es neatceros, kad pēdējo reizi būtu par kaut ko tik pārliecināta, cik tagad.

Sapratu, ka tas ir īstais brīdis, un viss.

Man, ja godīgi, pat nav svarīgi, vai mēs tiešām realizēsim šo ieceri, svarīgāk, ka esmu pieņēmusi šo izvēli un tagad visu tai pakārtoju.

Kāpēc tieši šis maršruts?

Mārtiņš: Jo tas ir tepat un tomēr tālu. Jo tas ir zināms ceļš un tomēr neizzināts. Jo tas ir realizējams un tomēr liels izaicinājums.

Foto: personīgais arhīvs

Vai tiešām visu šo garo ceļu soļosiet kājām, vai tomēr izmantosiet arī citus pārvietošanās veidus?

Mārtiņš: Mums nav uzstādījuma, lai tur vai kas, paveikt iecerēto. Pirmām kārtām šis ceļš mums būs atpūta. Atpūta ķermenim un prātam. Tas ir piedzīvojums mums, un mēs to baudīsim nesteidzoties. Ja kaut kāda iemesla pēc jutīsim, ka tas ir jāpārtrauc, tas tiks pārtraukts, bet līdz tam soļosim tikai kājām, jo steigties mums nav kur.

Mēs izbaudīsim katru piedzīvojuma mirkli, jo iespēja, ka kaut ko tādu atkārtosim vēl reizi savā dzīvē, ir ļoti neliela.

Zaiga: Esot ilgstošā kustībā, ķermenis un domas mainās. Tās ir pilnīgi citas sajūtas, nekā ceļojot ar transportu vai velosipēdu. Pēc pieredzētajiem pārgājieniem saprotu, ka tās ir bijušas vienas no piepildītākajām dzīves dienām, un tad rodas jautājums, kāpēc to vismaz uz kādu laiku nepadarīt par savu dzīvesveidu? Iesim tikai kājām.

Vai dosieties ceļā divatā vai plašākā kompānijā? Kāpēc?

Mārtiņš: Santjago no mājām ir mūsu atpūtas un restartēšanās projekts, bet plāns ir, ka mums varētu piebiedroties draugi un domubiedri atsevišķos ceļa posmos. Pirmo mēnesi mēs patiešām gribētu veltīt tikai sev, bet vēlāk ar prieku sagaidīsim jebkuru piedzīvojumu kāru ceļabiedru. Aprīļa beigās mūs plāno apciemot Aldis Tīlēns savā kārtējā Treking Head organizētā aizraujošā ceļojumā ar velosipēdu. Feisbukā mēs uzturam lapu HikingInLatvia, kur var atrast informāciju par pasākuma norisi. Tā ka droši, ja kādam ir vēlme, var sazināties ar mums un pievienoties tik, cik vēlas. Pašreiz interesi par tādu iespēju ir izrādījuši vairāki piedzīvojumu meklētāji.

Zaiga: Man ceļojot ir svarīgi, lai esmu ar kādu kopā.

Ja nevaru dalīties priekā un piepildījumā ar savu ceļabiedru, man vērtība piedzīvotajam ir daudz seklāka.

Esat diezgan precīzi saplānojuši, cik lielu ceļa gabalu katru mēnesi pieveiksiet. Vai reālajā dzīvē ceļošana tiešām notiek tik gludi kā ieplānojat?

Zaiga: Nav jau svarīgi, lai viss ietu gludi, tāds nav mūsu uzstādījums. Kā jau dzīvē pienākas - ir jābūt saviem kritumiem, lai varētu maksimāli izbaudīt kāpumus.

Pārgājiens nākamos desmit mēnešus būs mūsu dzīvesveids, kurā dosimies pretī nezināmajam, tai pašā laikā atrodoties maksimāli komfortablā apziņā un zemapziņā, kas ir šā piedzīvojuma saldais ēdiens.

Mārtiņš: Lapā ievietotais plāns ir aptuvena informācija tiem, kas grib pievienoties, lai orientējoši var ieplānot savu laiku. Nav nekādas jēgas diennaktīm sēdēt un plānot 6500 km maršrutu, jo, lai cik labi izplānots, negaidītais šķērslis vai problēma parādīsies tik un tā. Mēs nedodamies stingri izplānotā maršrutā ar kontrolpunktiem un laikiem. Man gribētos teikt, ka mēs dodamies klejojumā.

Esam klaidoņi, kas var atļauties nopirkt zupu sev paši.

Mums ir mērķis, kuru vēlamies sasniegt soļojot, un vēlme redzēt un izzināt to, kas ir pa ceļam.

Foto: personīgais arhīvs

Deviņu mēnešu ceļošana prasa diezgan lielu naudas summu. Kā risināt finansiālos jautājumus? Vai esat jau sakrājuši visu ceļojumam vajadzīgo summu?

Mārtiņš: Budžets - tā ir aktuāla tēma. Mēs pēdējos gados atliekam naudu hobijam krājkontā, kuru tad arī izmantojam ceļojot, bet kopš brīža, kad izlēmām īstenot iecerēto, tiek atlikts katrs eiro, kurš kaut uz brīdi ir bijis tik neuzmanīgs, ka nav ticis iztērēts uzreiz pēc vajadzības. Diemžēl ne visas finanses, kuras bija paredzētas, ir nokļuvušas mūsu krājkontā, bet pieredzes diktētās minimālās budžeta prasības ir izpildītas.

Ļoti daudzās jūsu bildēs esat redzami ar mugursomām plecos. Noprotu, ka tajās atrodas visa jūsu ceļojumu iedzīve. Ja tā ir, kā iztiekat ar tik maz mantu? Vai kaut kā nepietrūkst? Kam noteikti jābūt jūsu mugursomās?

Mārtiņš: Mēs cenšamies būt neatkarīgi no viesnīcām un naktsmājām, tādēļ līdzi stiepjam visu nepieciešamo nometnei. Ja esam saguruši vai ir ilgstoši nejauki laika apstākļi, neatsakāmies no viesnīcām, kempingiem, hosteļiem. Plānojam arī izmantot draugu un paziņu viesmīlību pa ceļam un, protams, «couchsurfing». Lai arī somas ir palielas, tomēr, no otras puses, ir smieklīgi salīdzināt to apjomu ar iedzīvi dzīvoklī. Šeit vietā būtu citāts arī no viena mana piedzīvojuma apraksta: «Pārgājiens – visvieglāk noorganizējamais piedzīvojuma un atpūtas veids.

Vienīgais, kas nepieciešams, ir vēlēšanās un, salīdzinot ar citiem ceļojuma risinājumiem, pavisam nedaudz finanšu.

Protams, ja ekipējumu nākas iegādāties visu un uzreiz, tad tas var iesist robu budžetā, bet, ja tas ir hobijs, tad tu vienkārši palēnām apaudz ar visu nepieciešamo. Jāņem vērā gan parastā lietu rakstura īpašība - mistiski nozust, kad nākas izsaukties: «Velns lai parauj! Es taču to katliņu biju nobāzis šajā mantu kastē!»

Vai kaut kā nepietrūkst? Cik smagas drīkst būt somas?

Mārtiņš: Ir formula, pēc kuras aprēķina pieļaujamo somas svaru tavam augumam, bet diemžēl, ja šo formulu zina, tad pārgājienos aiziet nevar. Tādēļ es to nezinu. Pirmām kārtām ļoti rūpīgi jāizvēlas mugursoma. Soma svarīguma ziņā ir vienā plauktiņā ar pareiziem apaviem. Ja somu esi izvēlējies savam augumam un prasībām atbilstošu, tad tās nešana ir uz pusi vieglāka. Līdzi tiek ņemts parasts nometnes komplekts. Ja kaut kā pietrūkst dažu dienu pārgājienā, to vienkārši piecieš, bet garākos piedzīvojumos trūkstošo lietu vienkārši pie pirmās iespējas nopērkam.

Kādi ir jūsu galvenie priekšnoteikumi, lai ceļojums izdotos? Kas ceļojumu, jūsuprāt, padara veiksmīgu?

Mārtiņš: Lai ceļojums būtu veiksmīgs, arī nebūšanas un problēmas ir jāuztver kā bonusi, par kuriem vēlāk varēs pasmieties. Mēs dosimies ceļā, kas vairāku mēnešu garumā būs mūsu dzīvesveids, un tam sekos līdzi visas parastās dzīves problēmas un prieki.

Ko jūs paši sev novēlētu šajā ceļojumā?

Mārtiņš: Abi esam cilvēki, kas pakļaujas stresam, jo darbos parasti esam iekšā uz visiem 100%. Novēlu mums abiem izbaudīt, kā ir dzīvot bez nemitīgā, neizskaidrojamā trīsuļa iekšā.

Zaiga: Mūsu dzīve notiek mūsu galvā – iztēle, interpretācija, domas. Pašlaik pieprasītākā lieta šai skrienošajā dzīvē esam mēs paši.

Novēlu mums neapmaldīties šai paradoksā, kurā mēs sevi gana drastiski izņemam no savas ierastās dzīves trases, izbaudot pavisam citas ikdienas grūtības un izaicinājumus.

Arī TVNET novēl Zaigai un Mārtiņam veiksmi!

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu