Tā kā esam aplūkojuši senāko alus darīšanas vēsturi gadsimtu garumā gan pašmājās, gan citur pasaulē, pienācis laiks apskatīt laikmetu, kas vēl šobaltdien iedvesmo Lielvārdes alus meistarus – 17. gadsimta alus tradīcijas Latvijā. Ceļot gaismā laikus, kad uzplauka alus darīšana un tika izkoptas šī amata prasmes, Lielvārdes alus piedāvā septīto rakstu sērijā «Alus – vairāk nekā dzēriens».
17. gadsimta iesākums nevēstīja labu neviena aroda meistaram Vidzemē – šo gadu simteni iesāka Zviedru-poļu kara sākums tieši 1600. gadā, kā rezultātā lielākā daļa Vidzemes tika izlaupīta, izpostīta un nolīdzināta ar zemi. Neskatoties uz to, jau senākā tautas skaitīšana (jeb kā tolaik to sauca – «arklu revīzija») piemin latviešu brīvo alus meistaru Kaupi Vinku. Neskatoties uz to, karš galīgi norima vien 1629. gadā, beidzot ļaujot atkopties arī reģiona tautsaimniecībai.
1649. gadā izdota Zviedrijas kanclera Ērika Oksenšternas pavēle liedza zemniekiem pārdot alu, nemaksājot par to nodevu savam muižkungam, netraucēti ļaujot darīt alu tikai pašu lietošanai. Šāds lēmums varēja pilnībā iznīdēt alus brūvēšanas tradīcijas, taču iznākums bija gluži pretējs – zemnieki, kas jau līdz tam darīja alu, saskatīja iespēju iedzīvoties mantā un vienlaikus izkopt šī aroda prasmes.
Šo ievirzi pastiprināja Zviedrijas ķēniņienes Kristīnas 1650. gada 26. novembra pavēle – pie visiem Vidzemes ceļiem atvērt krogus. Šķiet, latviešu alus meistari to uztvēra par personīgu uzaicinājumu uzlabot savas iemaņas un centīgāk darīt alu - brūvēšana sasniedza vēl neredzētus apjomus. Tādēļ tieši no šī laika, kad alus darīšana kļuva par cienītu un godātu prasmi, arī iedvesmojas Lielvārdes alus.
Uz to norāda fakts, ka, lai arī iesals jau 16. gadsimtā bija plaši pirkta, pārdota un pārvadāta prece, pieprasījums 17. gadsimta vidū pieauga tik strauji, ka Rīgas iesalnīcas vairs nespēja turēt līdzi, tādēļ vairākus gadus no vietas ik gadu trīs pilni kuģi iesalēšanai veda miežus uz Pomerāniju un atpakaļ.
Vēlākā 1688. gada tautas skaitīšana atklāj, cik lielā mērā šajos apstākļos ir uzplaukusi muižas brūvēšana. Vidzemē minēti 251 reģistrēti muižas alus meistari un krodzinieki, no tiem 155 bija brīvi latviešu zemnieki un 70 bija latviešu dzimtcilvēki. Tādējādi skaidri redzams, ka alus darīšana bija caurcaurēm latvisks arods – iespējams, pretēji muižkungu sagaidītajam, kad tika ieviesti šie tirdzniecības ierobežojumi. Papildus minēti 11 brīvie latviešu alus meistari, kas krogu sava alus tirdzniecībai īrējuši no muižas. Vēlākajā 1690. gada tautas skaitīšanā minēts, ka lielākā daļa pie ceļiem dzīvojošo zemnieku dara alu un uztur krogu, norādot cik populārs bija alus meistara amats.
Ievērības cienīgs ir arī tas, ka, atšķirībā no pārējās Eiropas, šeit alus saglabāja augstu statusu sabiedrībā, daļēji saistībā ar izkoptajām alus tradīcijām, kas tam ilgāk nekā citur ļāva konkurēt ar brandavīnu – līdz pat 17. gadsimta beigām visos svētkos un godos alus bija galvenais dzēriens. Par to liecina arī 1688. gada tautskaite – no 251 kroga tikai 14 tirgoja brandavīnu. To, ka alus vēl aizvien tika celts godā, liecina 1673. gada vācu ceļotāja piezīme par no ozolkoka darinātiem svētku kausiem, kas rotāti ar zelta inkrustācijām.
It pieejamas arī daļējas liecības par to, kāds alus tika darīts. Luterāņu mācītājs Pauls Einhorns 1649. gadā min, ka brūvēšanai izmantoti kvieši, mieži, griķi auzas un pat rudzi. Jāpiebilst gan arī, ka 1689. gadā Cēsīs par burvestībām tiesāja zemnieku, kas alum bija pievienojis rudzus – tādēļ nākas secināt, ka mieži bija izplatītākā (un acīmredzot drošākā) izvēle. Zināms arī, ka 17. gadsimtā apiņi audzēti kā lauksaimniecības kultūra, ievākti sausā laikā un izmantoti cik vien iespējams svaigi.
Latviešu alus meistari 17. gadsimtā skaidri parādīja – kad degsme saduras ar pretestību, tā to ne tikai pārvar, bet pielāgojas jaunajiem apstākļiem un uzplaukst. Mēģinājums ierobežot alus darīšanu mudināja latviešus padarīt vaļasprieku par amatu, kļūstot par Vidzemes vadošajiem alus meistariem un padarot to par vērtīgu un godātu arodu. Alus brūvēšana sasniedza neredzētus augstumus, un alus vēl aizvien tika godā celts, kas vēsta par šo amatnieku alus celmlaužu sasniegumiem. Tieši šo mantojumu ar lepnumu šodien turpina Lielvārdes alus.
Lielvārdes alus turpina alus darīšanas Zelta laikmetu Latvijā, kad Vidzemē uzplauka brūvēšana muižās un alus meistars tika augstā godā un cieņā celts. Tāpat kā 17. gadsimtā, mēs darām eila veida alu nelielos apjomos, pildot to īpašās melna stikla pudelēs, kas nodrošina vislabāko aizsardzību pret apkārtējās vides ietekmi.