Kaņepes kultūras centra terase, scenogrāfija un kostīmi Māras Ķimeles izrādēm, Kokneses vidusskolas klase «mežā», savdabīgā frizētava «Melnais knābis» – tie ir tikai daži no radošās apvienības KUDATUDA veikumiem. Mākslinieces Agnese Leilande, Inga Bermaka un Marta Batbajarina tic, ka pasaules organismā katram ir sava vieta, un savu vietu raibu eksperimentu un pasaulīgu meklējumu rezultātā ir atradušas. Radīt ir viņu dabā, un daba ir viņu iedvesmas avots.
Kas jūs esat cita citai? Dvēseles radinieces?
Inga: Mēs esam komanda, kuras pamatā ir līdzīgas vērtības un izglītība. Kopā esam jau daudzus gadus. Ar Agnesi strādājam kopš 1997. gada, Marta mums pievienojās mazliet vēlāk.
Vai KUDATUDA ir mērķtiecīgi radīts projekts, vai arī radies dzīves procesā kā jau tas māksliniekiem mēdz gadīties?
Inga: Nē, nē, tas notika kā jau tas māksliniekiem notiek - soli pa solim pats no sevis. Sākumā bija vienkārši darbi, uzņēmums nāca pēc tam. Jau studiju gados sākām aktīvi strādāt, vienmēr bijām gatavas izaicinājumam. Tāpēc pa šiem daudzajiem gadiem esam iepazinušas daudz dažādus materiālus un protam ar tiem strādāt, līdz ar to mūsu idejas ir maksimāli pietuvinātas reālajām iespējām.
Agnese: Par laimi darbs mūs vienmēr ir atradis pats. Padarītais piesaista darāmo. Jo vairāk kultivē radošo enerģiju, jo vairāk paveras iespējas darbībai.
Kas ir tas, ar ko jūs nodarbojaties visas kopā un katra atsevišķi?
Inga: Sfēra, kurā darbojamies, ir ļoti plaša. Mums viss notiek cikliski – interjeru dizains, pasākumu noformēšana, muzeju ekspozīcijas, sienu gleznojumi utt. Šobrīd galvenais ir teātris – scenogrāfija un kostīmi. Kopā tas ir kolektīvs komandas darbs, kurā nav strikta darbu sadalījuma, bet katrai no mums ir savas stiprās puses.
Agnese: Martai, piemēram, ir zelta rokas.
Marta: Ikviena no mums var pildīt jebkuru lomu. Mēs uzticamies cita citai.
Inga: Mūsu darbība nav tāda, ka es iesākšu un pabeigšu, un otra tur vispār nepieskarsies. (smejas) Varu mierīgi iesākt un teikt: «Ak, Dievs, es vairs nevaru, paņem, pabeidz!» Mūsu sadarbība ir plūstoša.
Agnese: Nu, jā, bet tie darbi viļņiem nāk. Sākumā kādus 4-5 gadus nenormālos daudzumos un ātrumos bija tikai interjeri. Tad it kā kāds ar nazi būtu nogriezis, un sākās teātris. Un tad pēkšņi ir tikai izrādes un neviena interjera. Pēc tam vienu brīdi bija muzeji. Mēs esam atvērtas dažādiem eksperimentiem.
Kā jums šķiet, kas ir jūsu veiksmes stāsta pamatā?
Inga: Manuprāt, mūsu lielais trumpis ir tas, ka spējam un mākam sadarboties ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Tas ir svarīgi, it īpaši teātrī, jo tur visi – gan aktieri, gan režisori - ir cilvēki ar savu viedokli. (smaida)
Agnese: Ar lielām personībām nekad nav vienkārši. Tu nevari iecirsties, ir jābūt taktiskam, pretējā gadījumāvar rasties konflikts.
Inga: Vispirms mums ir strikta iekšējā kontrole. Nav tā, ka liekam galdā pirmo ideju. Mēs nekad nepiedāvāsim ko tādu, ko es esmu izdomājusi, bet Agnese nav akceptējusi, savukārt Martai vispār liekas galīgi garām.
Marta: Teorija ir viens, bet prakse – pavisam kas cits. Taisot kādu konkrētu objektu ceļš parasti ir eksperimentāls.
Agnese: Nemiers dīda, vajag visu izprovēt!
Kas ir tas nemiers, kas dīda?
Agnese: Tā ir kaut kāda neizskaidrojama radošā dzirkstele. Tu vienkārši redzi, kas tas būs, un kā tas izskatīsies. Un tad ātri, ātri vajag kaut ko darīt, lai ideju materializētu, citādi tu viņu jau iekšēji izdzīvo tik tālu, ka zūd tās aktualitāte.Tas ir kaut kas ēterisks. Idejas dzimst mistiskā veidā, pēkšņi.
Tas viss tak nemaz neizklausās pēc īstas strādāšanas…
Inga: Jā, mums ir tiešām paveicies, ka dzīvesveids iet roku rokā ar profesiju.
Marta: Protams, arī mūs skar ikdienišķas lietas un stress ,mēs taču esam cilvēki galu galā, bet viss ir attieksmes jautājums.
Kas tā ir par īpašo attieksmi?
Agnese: Neuztvert kritiku katastrofāli un personīgi. Nekas taču nebūs mūžīgi. Šāda domāšana vispār dikti dzīvē palīdz. Ar kliedzošu bērnu arī tas darbojas. (smejas) Viss ir pārejoši!
Inga: Jā, mēs ļoti veselīgi mākam uztvert kritiku. Bez raudāšanas,histērijasun žēlabām. Ā, nav labi? Tātad pārtaisīsim, būs labāk!
No kurienes jūsos šis vieglums? Tas tak nav latvieša dabā...
Inga: Man liekas, ka tā tas vienmēr ir bijis, kopš vien sevi atceros.
Marta: Man gan ar pieredzi tas nācis, jo galu galā viss pēc tam atspoguļojas uz dzīves kvalitāti.
Jūsu veidotie interjeri un dizaina lietas ir tādas latviskas - neapstrādāts koks, dabas motīvi, eko dizains. Kāpēc tas viss izskatās tik pazīstams un tuvs? Ko jūs ar saviem darbiem gribat pateikt?
Inga: Daba ir daba neatkarīgi no atrašanās vietas. Mūsu daba mums ir īpaša, taču tikpat mīļas ir arī Spānijas palmas. Tas nav tikai Latvijas mežs un baravikas, kas mūs iedvesmo. Mēs smeļamies no dabas, bet ideju realizācijai izmantojam mūsdienīgas tehnoloģijas.
Marta: Ja runājam par dizaina konceptu, tad viena no svarīgākajām lietām ir ilgtspējība. Lietām ir jākalpo, nevis pēc gada tās jāmet miskastē. Pasaulē taisa tik daudz visādu krāmu, kuri ik pa sezonai tiek mesti ārā. Piešķirt lietām otru elpu, nepiesārņot planētu – tas ir viens no mūsu mesidžiem.
Agnese: Mums svarīgas ir īstas un dabīgas lietas, kas dzīvo un noveco skaisti. Tām ir vērtība. Mākslīgais nekad nevarēs konkurēt ar dabisko. Mums ir paveicies dzīvot šeit, kur daba ir tik pašsaprotama un nesabojāta. Aizbraukt uz laiciņu paceļot – jā. Tu vari aizbraukt iedvesmoties un pastrādāt, bet dzīvot citur gan es negribētu. Ir vilkme atgriezties atpakaļ.
Kas ir tā vilkme?
Agnese: Te viss ir pazīstams un saprotams. Man te ļoti patīk.
Marta: Man ir bijusi pieredze padzīvot citur, bet es atbraucu atpakaļ. Nodzīvoju gadu Amsterdamā. Pēc akadēmijas beigšanas pastrādāju pie teātra projekta ar meitenēm un tad aizbraucu prom laimi meklēt.
Inga: Ir grūti atrast labu komandas biedru, kuram tu vari uzticēties no pusvārda, ir līdzīgs redzējums un vērtības, kurš prot darīt lietas.
Marta: Es tur strādāju ar mākslu nesaistītus darbus, bet man ļoti paveicās, ka tiku praksē pie latviešu dizaineres Māras Skujenieces, kur strādāju ar porcelānu. Viņa mani ņēma pie sevis paspārnē, bet augustā atbraucu uz Latviju, satikos vēlreiz ar meitenēm. Rezultātā nācās pieņemt diezgan grūtu lēmumu. Es taču biju jau aizbraukusi un iedzīvojusies, bet tad es sapratu, ka ne jau naudā tā laime, bet gan iespējā darīt lietas, kuras no sirds patīk. Naudas ziņā, protams, pie mums ir citādāk nekā Holandē vai kur citur, bet jebkurā gadījumā tas ir jautājums par prioritātēm. Vai patiešām tu dari katru dienu to, kas tev patīk, vai arī gaidi kārtējonedēļas nogali, lai varētu atpūsties? No kā? No savas dzīves?
Kas vēl jūs tādas atvērtas un internacionālas notur dzimtenē?
Inga: Mēs esam spītīgas.
Kādas, jūsuprāt, ir Latvijas priekšrocības, salīdzinājumā ar pārējo pasauli?
Marta:Te ir forši visi četri gadalaiki, no kuriem var iedvesmoties. Tikai tad, kad esi ārzemēs, tu novērtē visus vietējos labumus. Dzīvojot Amsterdamā, man, piemēram, pietrūka Kāruma sieriņi. Pa sienām varēju rāpot, kā pietrūka! Tagad? Oi, tur taču cukura daudz... Man garšo, protams, bet tu nenovērtē lietas, kad viņas tev deguna priekšā stāv. Neizbraucot ārā pasaulē, cilvēks nekad neuzzinās, kas ir tās lietas, kas viņu sasaista ar dzimteni.
Agnese: Šeit nav iespējams izlaisties. Tā kā Latvija ir tik maza un varētu teikt, ka visi viens otru pazīst, te nav iespējas strādāt nekvalitatīvi. Un tas motivē darīt rūpīgu darbu. Ja sāk čīkstēt un nemitīgi žēloties, tad ieslēdzas sniega bumbas efekts. Tu čīksti arvien vairāk un vairāk un viss ir slikti. Nē, man nav slikti! Kāpēc man ir slikti? Viss taču ir! Es daru to, kas man patīk, man ir forša ģimene, viss ir lieliski! It sevišķi ja paskatās, kas šobrīd notiek pasaulē…
Marta: Salīdzināšana pati par sevi nekas labs nav, bet reizēm krass kontrasts palīdz saprast, ka patiesībā esi laimīgs!
