Kulta pavārs Mārtiņš Sirmais atzīst sevi par «latvieti parasto» un uzskata, ka šeit ir ideāli apstākļi izaugsmei – gan profesionālai, gan personīgai. Pasaulē viņu dzen vēlme kļūt par labāku cilvēku, taču viņš vienmēr atgriežas, lai apgūto liktu lietā mājās – vietā, kur jūtas vislabāk.
Nesen esi atgriezies no Indijas. Vai sasmēlies jaunas dzīves atklāsmes un atziņas?
Nē.
Kā - nē? Austrumu filozofija tevi neuzrunā?
No visām pasakām man vismīļākā ir Vinnijs Pūks (smejas).
Nevar būt, ka brauciens uz tik tālu un atšķirīgu zemi nav ieviesis korekcijas tavos uzskatos par pasauli.
Ja godīgi, tad vēl neesmu paspējis to visu apsmadzeņot, jo visu laiku strādājām. Tas, kas man ļoti patika, bija viņu nesakārtotība. Tā gan ir nesakārtotība tikai no mūsu kapitālistiskā skatupunkta, pašiem viņiem viss ir kārtībā. Tur nav agresivitātes. To var just ik uz soļa. Skatoties militāro parādi, esot 2000 cilvēku kāzās, ejot rindā iekšā templī vai vienkārši ēdot uz ielas – nav neapmierinātības un tā stresa, kas ir mums. Piemēram, reāla situācija, braucot ar mašīnu, – tu iebrauc vienvirziena ielā, nobrauc kilometru, bet neviens tev nepārmet. Latvijā, Vācijā vai jebkurā īstajā kapitālisma valstī tev pēc diviem metriem kāds jau sitīs pie loga, sakot: «Kas, tu galīgi? Te taču ir vienvirziena iela, griez riņķī!» Tur neviens nebļaustās. Varbūt brauc prezidents, varbūt ved līķi, varbūt tas ir izņēmuma gadījums. Tur ir tāda... nevardarbīga pretošanās. Tas ir tas, kas man patīk, – ja tevi sit, tad nevajag obligāti sist pretī. Var taču vienkārši pajautāt: «Kāpēc tu mani sit?»
Tu esi daudz braukājis apkārt pa pasauli, bet vienmēr tomēr atgriezies mājās. Kas velk atpakaļ?
Tās pašas klišejiskās pamatvērtības, kas visiem. Atgriezties vienmēr liek kaut vai klimats. Ne gluži ziema/vasara/saule/vējš, bet tas, ka tu saproti šejienes dabu. Ar dabu esmu vairāk vai mazāk kopā uzaudzis, un es viņu pārzinu, līdz ar to arī vietējos produktus. Tas man ir ļoti svarīgi gan kā pavāram, gan kā cilvēkam. Arī vērtības, kas ir šajos cilvēkos. Kaut vai kristietības sludinātās elementārās cilvēka pamatvērtības, kuras šeit tomēr ir ieliktas man saprotamā rāmī, ne kā tas tiek darīts, piemēram, tepat blakus Francijā. Protams, atpakaļ velk arī ģimene, draugi, kolēģi, kultūras pasākumi. To ir ļoti maz, bet tie, kas ir, tie ir ļoti labi. Lielās metropolēs visa kā ir ļoti daudz, tāpēc ir diezgan viegli iebraukt auzās.
Bet vai pēc visa redzētā un piedzīvotā reizēm nejūties šeit kā miestā?
Jā, reizēm jūtos, bet es esmu no miesta, turklāt no vēl dziļāka miesta nekā Rīga (smejas). Mēs esam ļoti maziņa un provinciāla valstiņa, to nevar noliegt, bet tas jau neliedz augt pašam, audzināt pārējos un mācīties no citiem. Te ir tāds mazs poligons, kapsuliņa, uz kuru atvest un parādīt kaut ko no pasaules, lai liktu lietā. Man šeit patīk, jo šajā kapsuliņā es jūtos vissaprotamāk un viskomfortablāk, līdz ar to varu augt kā cilvēks. Tiesa, nekur nebraucot un neko nelasot, nepētot un neiedziļinoties, tas nav iespējams. Tu nekad nesapratīsi īsto suši kultūru, ja ēdīsi tikai Gan Bei suši. Izaugsmei ir nepieciešama mijiedarbība.
Vai izaugsme ir atslēgvārds, kas liek dzīties pasaulē?
Vēlme kļūt par labāku cilvēku.
Ko nozīmē vārdu salikums «labs cilvēks»?
Cilvēce jau pamatlietas ir diezgan skaidri noformulējusi – nošaut un zagt nedrīkst, izvarot nedrīkst. Laikam jau pamatā tas arī veido labu cilvēku – ja viņš nepārkāpj šos likumus. Tas būtu pirmais līmenis.
Vai zaglis būtu slikts pavārs?
Jā, protams!
Varbūt tam zaglim ir Dieva dots talants gatavot fantastiskus suši!
Varbūt, bet es tādu suši negribēšu ēst. Domāju, ka tu arī negribēsi.
Salmanam Rušdi «Pusnakts bērnos» bija virēja – kādā garastāvoklī viņa gatavoja, tāda ietekme viņas ēdienam piemita. Ja viņa bija skumja, tad tādi kļuva arīdzan ēdāji. Ja dusmīga – dusmas pielipa arī pārējiem. Vai tas velk šajā virzienā?
Jā, es uzskatu, ka caur ēdienu ir iespējams nodot savas emocijas. Dažreiz man tas sanāk ļoti labi, dažreiz sliktāk. Nav runa par garastāvokļa maiņām vai sliktu laiku aiz loga, bet, ja tev kādā konkrētā periodā tiešām ir ļoti daudz enerģijas un tu esi salietojies, piemēram, daudz labas literatūras vai jebko citu, kas tevi pozitīvi uzlādē, gatavotais ēdiens ir akurātāks un garšīgāks. Piemēram, ir liela atšķirība – bez steigas uzvārīt vistas zupu vai arī vārīt, ja zini, ka pēc stundas klāt būs ciemiņi. Baudīt procesu – atķidāt katru kauliņu, apgrauzdēt. Ir taču atšķirība, vai ne? Viens ir ķepu ļepu variants, kurš ir pieņemams lielākajai daļai cilvēces, bet pavisam kaut kas cits ir tas otrs variants, kad cilvēks ir izaudzis un ir griba darīt ar jēgu un pievienoto vērtību. Protams, tam ir nepieciešams arī laiks.
Kas ir tās lietas, kas tevi uzlādē, lai varētu un gribētu to zupu vārīt trīs dienas, nevis vienu stundu?
Ģimene, literatūra, visas tās pašas lietas, kas pārējiem cilvēkiem. Kaut kādas radošas padarīšanas, māksla.
Es pieļauju, ka tavā gadījumā profesija ir arī hobijs, tāpēc nav uz darbu jāiet ar sakostiem zobiem.
Jā, man nav darba (smejas).
Enerģija rodas procesā?
Jā, man nav tā, ka enerģija būtu kaut kur dikti jāsmeļas no malas. Es pat nezinu, kur es to ņemu, man nav ne jausmas. Visu laiku kaut ko lietoju. Nu, ne jau vielas, bet gan grāmatas, teātri utt. Kad apnīk, tad braucu uz mežu, pie dabas, bet pamatā jau pats darbs dod tikpat daudz enerģijas, cik paņem. Tu ieliec sevi ēdienā, bet pēc tam atkal apēd. Tas jau vien dod atpakaļ tavai pašcieņai, ego. Nevis cilvēku atsauksmes vai recenzijas, bet gan paša vērtējums. Ja tu skaidri zini, ka esi uztaisījis labāko, ko tai brīdī vari, tad teātra kritiķis, kurš atnāk un pasaka, ka tava izrāde ir mēsls, tevi nespēj aizskart. Tu esi izdarījis maksimumu, tāpēc vari vienkārši paklausīties un ņemt to vērā nākamajām reizēm. Es vienkārši gribu taisīt maksimāli labāko, ko varu, nevis lai kāds papriecātos.
Kādi vēl principi ir pamatā taviem darbiem?
Cilvēcība. Cilvēks, manuprāt, ir svarīgākais un stāv pāri visam, nevis tā sīkā lieta vai problēma. Cilvēks un viņa brīvība, personība, viņa domas un gars ir svarīgāki par ikdienas nebūšanām. Cilvēkam ir jāļauj pašam pieņemt lēmumus, neko neuzspiest. Var pakoriģēt, ieteikt, kopā izdomāt, bet nevajag nospiest otru kā mušu.
Kas ir tās lietas, kas dienas beigās ļauj aizmigt ar vieglu sirdi?
Apziņa, ka viss ir mierīgi, ka nav panikas un miljons satraukumu. Kad zini, ka lietas rit savu gaitu, ka visām problēmām ir risinājums. Bet ir jau, protams, dienas, kad aizmigt nav iespējams un ir vienkārši jādzer. Tad arī dzeru! (Smejas.)
Tad jau sanāk, ka esi latvietis parastais!
Jā, jā, jā! (Smejas.) Protams, tas nav problēmu risinājums. Tā es uzvedos tikai brīžos, kad viss galīgi sakaras, samežģījas un sapiņķerējas. Tu jau patiesībā zini, ka arī šoreiz viss atrisināsies, bet ir tik daudz negāciju un mēslu galvā, ka vienkārši gribas atslēgties. Tu, protams, vari braukt dabā vai darīt kaut ko citu, bet alkohols reizēm ir pirmā izvēle. Tā ir tradicionāla izvēle šajā valstī (smejas).
Kāpēc citi cilvēki tādos brīžos padodas un nolaiž rokas, savukārt citi turpina iet uz priekšu? Piedzeras, izguļas, bet pēc tam atkal vālē tālāk. Kāpēc tu visu laiku ej uz priekšu un dari? Vai tev nekad neuznāk, ka visu gribas mest pie malas?
Visu laiku uznāk, visu laiku! (Smejas.)
Ko tad tu dari?
Nu, neko īpašu... Tajā brīdī galvenais ir nepanikot un nomierināties, sarunāt ar sevi. Padomāt par to, kas ir svarīgs. Kā jau iepriekš minēju – cilvēks vienmēr ir pirmajā vietā, arī uzņēmumā. Ja apkārtējiem cilvēkiem viss nav forši, tad arī man nav forši. Es nevaru būt priecīgs, ja šefpavārs ir bēdīgs. Viss ir noteikti jāizrunā, jāatrod risinājums, jānoskaidro, kāpēc ir noticis tā, kā ir noticis, neko nepārmetot.
Vai tik emocionāla un individuāla pieeja netraucē biznesam?
Es jau neesmu viens, mēs esam vairāki. Ir labie policisti un ļaunie policisti. Es esmu labais (smejas). Bet tā ir mūsu visu kopējā filozofija, ka cilvēks ir svarīgākais, ka bez viņa nekas nenotiek.
Pirms dažiem gadiem teici, ka būtu forši atvērt savu restorānu. Atvērti ir nu jau vairāki restorāni. Kas būs tālāk?
Jā, es atceros to laiku, kad bija mērķis atvērt restorānu... Tas nav tik vienkārši. Pats restorāns kā tāds jau nebija mērķis. Mani interesē ēdiens. Nekas cits mani īpaši neinteresē. Ēdiens ir mana adata, uz to es sēžu. Skaidrs, ka ar laiku tas viss kaut kamī rezultējas. Restorāns ir blakus pasākums manai interesei par kulināriju. Tas pats ir ar televīzijas projektiem un grāmatām. Mani tas interesē, es to daru, un paldies, ka es to varu darīt. Galvenais ir interese, rezultāts un mērķi ir diezgan sekundāri.
Vai tev ir vismaz aizdomas par to, kas varētu būt nākamais blakusprodukts tavai interesei par ēdienu?
Nav ne jausmas. Pasaule visu laiku grozās. Nesen mēs, piemēram, sākām maksāt Restorānu servisa skolai stipendijas pavāriem, jo izglītības sistēma ir tāda... pavāri nāk ārā diezgan… Nu, viņi varētu nākt labāki. (Smaida.) Nauda ir viena no lietām, kas cilvēkus tomēr motivē, it sevišķi jauniešus. Un tas jau nav nekāds rezultāts vai mērķis, vienkārši solis uz to, lai mums Latvijā būtu labāki pavāri un labāks ēdiens.
Vai tad tiešām ir tik slikti? Kas tad mums te tai Latvijā visiem kaiš?
Nē, nē, nekas jau mums patiesībā nekaiš, tie buksējošie procesi nemaz nav tik briesmīgi. Itālijā ir lielāka korupcija nekā Latvijā. Grieķijā vispār neviens nemāk nodokļus maksāt jau trīs paaudzēs un visi dzīvo no kredītiem. Kas tad ir tā ideālā vieta, uz kuru bēg? Cilvēkiem ir iekšējā problēma, neapmierinātība pašiem ar sevi. Turklāt ilgu laiku nekur nevarēja braukt. Tagad var! Braucam! Tur taču ir labāk, kaimiņu dārzs utt. Tas viss ir ļoti, ļoti primitīvi. Man jau arī šajā valsts uzbūvē daudz kas nepatīk, bet kurā valstī tad būs tie ideālie apstākļi?
Spilgts piemērs – pavārs, 18-21 gads, mazliet pastrādā Latvijā un pēc gada vai diviem dodas savā standarta emigrācijas fāzē uz Angliju vai Īriju. Šeit viņš strādāja astoņas vai 12 stundas, kā nu kurā vietā. Viņš aizbrauc uz turieni un strādā trīsreiz vairāk, taču proporcionāli naudas ziņā saņem tikpat, cik šeit. Arī Latvijā var strādāt vairāk un saņemt vairāk. Kāpēc jābrauc prom? Tur viņš ir emigrants, dzīvo lētā īres dzīvoklītī un krāj naudiņu. Vai viņš iemācās baigi gatavot ēst? Es uzdrošinos apgalvot, ka 80-90% tur strādā zemākas klases restorānos, nekā viņi varētu strādāt šeit. Apstākļi izaugsmei šeit ir daudz labāki. Te ir tava vide, kur jūties komfortabli, vari iziet ar draugiem iedzert aliņu. Ja tu atrodies kaut kādā Īrijas mazpilsētā, tad zini vienu lietuvieti un vienu rumāni, varbūt arī kādu pakistānieti. Par ko jūs vispār varat parunāt? Jūs visus vieno tikai interese par naudu.
Tad jau sanāk, ka mēs jau esam Dieva ausī!
Nuja! Mums ir pilnīgi viss tas pats, kas ir citur. Turklāt produktu ziņā mēs izpogājam daudzus. Mums ir ļoti labas kaņepes un kaņepju sēklas, kuras mēs nemākam izmantot. Ko mēs ar tām darām? Taisām to eļļaino kaņepju aizdaru, ko uzziest uz rupjmaizes, bet no kaņepēm var uztaisīt tik garšīgas mērces, tajās var panēt u.c.
Vēl arī liepziedi un ķimenes, kas mums ir daudzreiz saldākas nekā citur. Latvijā ir arī vienas no labākajām zemenēm Baltijas valstīs un Baltkrievijā. Mums ir pietiekami gana daudz salnu, bet ne tik daudz kā Norvēģijā, kur zemenes ir šķiedrainākas. Latvijas zemene izpogā jebkuru spāņu vai norvēģu zemeni.
No zivīm – reņģes, arī salakas. Gaļa – protams, cūkgaļa. Šalom! (Smejas.) Vispār mēs daudzējādā ziņā izpogājam pasauli. Vienkārši nācija ir maziņa un pašapziņa ir maziņa...
Kā to pacelt?
Pie tā ir jāstrādā katram atsevišķi un visiem kopā. Cilvēks taču var domāt, viņš nav dzīvnieks. Mazām nācijām ir jādomā, citādi nevar.
