Kad velk uz dullībām

Diena, iesākusies drūma un bezcerīga, kā pēc pasūtījuma iesilst un vēršas arvien tīkamāka. Pa mazītiņo Zvanu ielu Āgenskalnā pa retam aizbrauc kāda mašīna. Te vairāk izskatās kā tādā mazpilsētas nomalē, kur visi pazīst visus, uz šņorēm žūst veļa un dārzos rušinās kaimiņi. No Zvanu ielas 11 nama pagalma skan vilinošas flamenko skaņas. Dārzā un uz terases izkārtoti ar baltiem galdautiem pārklāti galdi. Ik pa brīdim veras vārtiņi un iekšā nāk nedaudz apmulsuši, bet ļoti ziņkārīgi viesi. «Vai te šodien tas restorāns? Kur saimnieki?» saka četras jaunas meitenes, kas noskaņotas šo dienu pavadīt atšķirīgi. Lielākā daļa viesu par restorānu uzzinājuši Facebook. Dārzā pie galdiņa iekārtojies sirms pensionāru pāris, kas uz abiem paņēmuši vienu zupas šķīvi. Viņi Facebook noteikti nav lasījuši, bet izgājuši sestdienas pastaigā un atklājuši: šeku reku – restorāns!

«Gribējās padulloties un mainīt pasauli! Tā izlēmu Restorānu dienā atvērt restorānu kaimiņmājas terasē, es pati dzīvoju tajā mājā aiz šīs,» skaidro ārste Ilze Apine. Skaistā koka ēka būvēta ap 1890. gadu kā rūpnieka Koha vasaras māja. Šobrīd ēka nav savā labākajā stāvoklī, tajā dzīvo ģimene, kas māju īrē. «Faktiski visi restorāna viesi sanāk kā šīs ģimenes ciemiņi. Pērn jau te notika viens līdzīgs pasākums. Šogad nolēmu izmēģināt es,» smejas Ilze. Garām svarīgs aiziet Ilzes vīrs Jānis. «Nu, dulla tā sieva. Vienā mirklī pamanīju, ka mana kundze visā šajā pasākumā ir galvenā. Nu ko – mani tas visai apbēdina, jo jābūt gatavam apkalpot. Es te pagaidām staigāju un neko nedaru, gaidu, kad pasauks,» stāsta vīrs Jānis, un liekas, ka sievas dullības viņam tīri labi patīk.

Nātres no Zvanu ielas

Terasē iekārtota improvizēta lete. Ēdienkartē vienkārši un veselīgi ēdieni. Cenas – ļoti demokrātiskas. Šurpu turpu skraida Ilzes ģimenes locekļi, jaunietes - «topošās ģimnāzistes» un citi komandas biedri. Kā jau šādos pasākumos, nekas nenotiek pēc plāna. Restorāns jau vaļā, bet ēdienkartes «vēl nav atbraukušas». Taču neviens apmeklētājs neizskatās par to satraucies. Viesi iet un ievērtē ēdienu pēc skata. Ik pa laikam kaut kas drudžaini tiek meklēts. Dzirdu – tad pazudis safrāns, tad toveris ar saldēto virzu, tad kafijas kanna. Visos notikumos terasē asistē melns, lunkans kaķis. «Skat, filozofa Ulda Tīrona kaķene Hetēra! Viņi mums te kaimiņos dzīvo,» paskaidro Ilze.

Jūras mošķu zupu jeb bujabēzi* vāra Andris Andrušaitis, jūras biologs no Helsinkiem. «Tas ir vesels stāsts, kā mēs ar sievu te nokļuvām! Mēs ar sievu esam piedalījušies līdzīgos pasākumos Helsinkos, kas parasti notiek parkos, skvēros. Arī šajā Restorānu dienā grasījos būt tur, taču sieva saka – internetā uzzinājusi, ka kaut kas tāds notiek arī Rīgā! Tā nokļuvām šeit.»

Gribētāji jau izēduši pirmo katlu Andra vārītās zupas. Sieva Solveiga tikmēr apmaisa pašas gatavotos Mocarella salātus. Andris apmierināti smaida: «Es te šodien esmu frīlancers pavārs. Mums jau te visi tādi frīlanceri. Šito zupu agrāk tradicionāli vārīja Provansas zvejnieku sievas no mazvērtīgām zivīm, ko nevarēja pārdot tirgū. Taču vēlāk tā kļuva slavena daudzviet pasaulē. Šobrīd te ir adaptētais variants, te ir ķīši, jūras buļļi, lašu asakas – Latvijas izejvielas. Es to zupu esmu ēdis Francijā, bet vislabāk man tā patīk Helsinkos Hakaniemi tirgū, kur ir zupu restorāns. Šitā zupa bujabēze tajā restorānā ir slavenākā programmas nagla. Un es viņu te šodien atdarinu, jo tā versija man patīk vislabāk!»

Tikmēr kaimiņmājā dakteres Ilzes virtuvē ir karsts pēc velna. Uz vecās malkas plīts, kurai ir divi riņķi, katlā vārās citas brīvprātīgās – Martas - skābeņu zupa. Šķiet, Marta vienīgā te ir profesionāla pavāre, viņa ikdienā strādā restorānā «Raw Garden». Skābeņu zupa tiek vārīta pēc mammas receptes – burkāni, kartupeļi, sīpoli, grūbas, skābenes un nātres. «Atnācu pēc pieredzes, jo man pašai Mežaparkā ir māja ar dārzu, kur gribētu sarīkot ko līdzīgu,» saka Marta un secina, ka laiks iet pēc nātrēm. Nātres tiek sašķītas turpat aiz mājas pagalmā. «Nepaņem visas, atstāj mums arī!» pakaļ sauc Ilze. Nātres jāņem uzmanīgi, jo tās ir vienas dikti niknas nātres. «Šausmīgi dzēlīgas! Mums laukos tā nedzeļ!» secina Marta.

Ja vien būtu dubultkuņģis

Pagalmā sāk krāties kaudzē saliktie viesu velosipēdi. Nāk ģimenes cilvēki ar bērniem, ar suņiem, pārīši un studenti. Cits pēc cita tiek nomainīti zupu katli, pazūd pildītās paprikas ar pupiņām, kokosa krēma un karija mērci, vistas spārniņi lauksaimnieku gaumē, avokado un gvakamoles maizītes, lassi dzēriens ar Singapūras kumīnu un nātrēm, īsta ķīniešu pavāra gatavoti suši un citi gardumi. Vietu sāk palikt arvien mazāk, un savstarpēji nepazīstami viesi sēžas pie viena galdiņa un sarunājas. Bērni jau uzgājuši otrpus mājas nolikto batutu un nodarbina paši sevi.

Saule iespīd vecās muižiņas krāsainajos stikla logos. Neviens no galdiņiem nestāv īsti taisni, jo terases segums nav gluds. Lejup uz dārzu, kurā aug milzīgi, veci koki, ved četri izdrupuši pakāpieni, bet reiz tik skaistās terases nokritušie dekoratīvie apdares elementi salikti gar terases malām. Pilnīgs miers. Nekas neliecina, ka vien kilometra attālumā ir Vecrīga, stress un troksnis. Zvanu ielā dzīve rit citā dimensijā.

Trīs jauni cilvēki ir paēduši un lēnām grasās doties. «Zupa bija izcila – ar tiem jūras velniem un fenheli. Ļoti laba! Vēl ēdām vafeli un dzērām kafiju. Te vispār ir sajūta, ka atklāj kaut kādu noslēpumu!» saka Pauls, un Līga piebilst: «Pati neesmu Āgenskalnu līdz galam izpētījusi. Esmu no topogrāfiskajiem idiotiem, es te varu viegli apmaldīties. Bet te ir tā vienreizējā iespēja oficiāli tikt iekšā svešā pagalmā! Šī ir iespēja redzēt Rīgas kultūrvēsturisko mantojumu – mājas, arhitektūru, pagalmu, kas citādi ir aiz žoga, te jau normālā kārtā iekšā netiksi. Tā ir iespēja! Mēs pabraukāsimies ar riteņiem un, iespējams, atnāksim vēl uz otro ēdienu!»

Apmierināti prom dodas arī divi spāņi, kas Rīgā ieradušies kādas mediķiem domātas ES programmas ietvaros. Oftalmologs un medmāsa ir sajūsmā par autentisko Pārdaugavas vidi un vēl šo to. «Es noteikti ņemšu piemēru no tā, kā te darbos iesaista bērnus! Mums viņi tā nepalīdz!» smejas spānis un piebilst, ka Muzeju nakts notikumi turpinājumā būs ideāls nobeigums šai skaistajai sestdienai.

Cits pēc cita no galdiem pazūd rabarberu kūkas gabaliņi un gardās panna cotta. Man tiek teikts, ka par saldumu daļu vienas dienas restorānā rūpējoties «kautrīgā konditore ar draudzeni». Aprunājoties atklājas, ka kautrīgā gardumu autore ir Ineta Strēle – ķīniešu virtuves restorāna «Ginger» īpašniece. Ineta atzīst – vēl pirms pāris dienām nav pazinusi nevienu no Zvanu ielas «darba grupas», un šis esot viņas eksperiments un pieredzes piedzīvojums, kaut kas atšķirīgs no ikdienas darba restorānā. Ineta uzcepusi veselas astoņas nepieklājīgi gardas rabarberu kūkas un cer, ka visiem gribētājiem pietiks.

«Esmu konditore dvēselē. Arī savam restorānam mēdzu uzcept pa kūkai.» Par restorānu Ineta uzzinājusi Facebook. Pirmo reizi satikties ar rīkotāju Ilzi izdevies kādā vēlā vakarā pie Bērnu slimnīcas, jo daktere Ilze vēl bijusi darbā. «Jā! Sanāk, restorāna saldumu daļas idejas dzima pie slimnīcas vārtiem! Tas viss bija spontāni. It kā gājām painteresēties, kā tas viss varētu notikt, bet Ilze mūs tā aizrāva, ka ... viss, vajag! Piedalāmies! Skepse pazuda, un viss sāka notikt!»

Beidzot ap pulksten 15.00 dienā uz galdiem parādās arī ēdienkartes. Visas rīkotāju bažas par to, vai cilvēki būs, vai viņi atnāks, pazudušas kā nebijušas. «Ja man būtu dubultkuņģis, ēstu vēl!» saka sieviete adītā cepurītē un atlaiž muguru pret krēsla atzveltni. Jā, nav viegli.

Saku Ilzei, ka uz dažām stundām aizbraucu, bet vēl atgriezīšos, ja nu nepieciešama kāda palīdzība. Ilze priecājas un saka, ka noteikti vajadzēšot palīdzību «bārā», kur tiek tirgoti Latvijā tapušie smiltsērkšķu, bumbieru, brūkleņu vīni. Labprāt, jo tas varētu būt arī mans personīgais eksperiments.

Laiks krīzes menedžmentam

Kad pēc divu stundu pārtraukuma atkal atgriežos Zvanu ielā, tur sācis darboties krīzes menedžmenta plāns. Viesi priecīgi tērgā pie galdiņiem, skatās savos zupas šķīvjos un gaida. Neesot karošu. Nav arī vairs tējas glāžu un mazo šķīvju. Neviens nav nikns. Drīzāk otrādi – ar interesi gaida, kā intriga atrisināsies. Tikmēr muižiņas virtuvē vienas dienas restorāna koncepts sācis slīgt nemazgāto trauku skaviņās. «Topošās ģimnāzistes» palaidušas garām mirkli, kad sist trauksmes zvanu, un nu krīze ir klāt. Trauku mazgājamā mašīna nedarbojas īstajā režīmā un vairs nav nevienas tīras krūzītes, zupas šķīvja un karotes. Manā acu priekšā top darba grupa, kurā ietilpst abas par konditoreju atbildīgās dāmas un es. Es gan tā kā gribētu virzīties uz improvizētā «bāra» pusi, taču sākt bārmenes karjeru man nespīd. Krīze ir krīze. Ķeramies pie trauku kalniem un, savstarpēji mainoties, izejam visus šā sūrā darba posmus. Tad mazgāju, tad padodu, tad slauku. Tīrās karotes ar steigu sāk ceļu caur atvērto logu pa taisno uz viesu galdiņiem terasē.

Pa stiklotajām durvīm telpas dziļumā redzama svešu cilvēku dzīvojamā istaba. Senlaicīgi griestu rotājumi, kas liecina par aizgājušo laiku pamatīgo godību, neticami grezna podiņu krāsns. Pēkšņi no telpas atskan trompetes skaņas. Kādam uznākusi iedvesma. Mājas iemītnieki terasē aicina viesus – ja kādam kārojas, drīkst nākt iekšā klausīties. Pēc brīža pa kādam restorāna viesim iziet cauri mūsu virtuves darba grupai un dodas istabā, lai paklausītos instrumenta spēli. «Kas tur spēlē? Šitas ietilpst programmā?» vaicā kāds vēlāks viesis, kas ienācis virtuvē. «Ne jausmas! Bet ejiet tik iekšā! Iemītnieki aicina!» mēs nosmejamies un turpinām cīņu ar šķīvjiem un glāzēm.

Līdz pēdējam kumosam un viesim

Uz mirkli no pārslodzes pazūd elektrība. Taču drīz tā atkal atrodas. Tad kaut kur pazūd baziliks. Toties atrodas zemeņu mērce. Un kafijas kanna. «Man tā patīk laba kompānija! Un šitāds pasākums tā palīdz izmēzt galvu!» saka idejas autore Ilze. Andris no Helsinkiem piebilst: «Šausmīgi jauka vieta. Mums ar sievu patīk vecas mājas, vecas mēbeles. Pirms gadiem, kad Nometņu ielas republika vēl nebija sākusi veidoties, tad te bijām pastaigājuši un pētījuši šīs fantastiskās mājas. Ceru, ka mājas reiz nonāks pie īstajiem saimniekiem un tiks sakoptas. Un ir tik jauki, ka veidojas komūnas Latvijā – kā Viļņā Užupis republika, Helsinkos mākslinieku apdzīvotā Suomenlinna sala, kur tik daudz bohēmas. Man prieks par Āgenskalna, Miera ielas kopienām. Tas ir dikti feini! Sociālie tīkli ir spēks, jo Zvanu iela ir tāda skaista nekuriene, bet – viss notiek!»

Aiz vecajām koka mājām riet saule. Cilvēki savelk ciešāk jakas un turpina baudīt vakaru. Strādāsim līdz pēdējam kumosam un viesim – tā skan devīze! Pa retam garām aizbrauc kāda mašīna un gar sētu aiziet izbrīnītas sejas. Skan flamenko, dzied putni. Mājas otrā pusē tiek iekurināts ugunskurs, kur izturīgākie dārza viesi ballējas līdz četriem no rīta. Svētdiena Zvanu ielas skaistajā nekurienē atnāk klusa un mierīga. Restorāns ir slēgts.

* - (Boullabaisse – fr.val)