– Kādus redzi šodienas jaunos teātra profesionāļus? – Manuprāt, pēdējos gados Dailei, Valmierai un Liepājai izdevušies vieni no spēcīgākajiem kursiem – ļoti mērķtiecīgi jauni cilvēki. – Oļģerts Kroders teica – "atvērti un stingri stāvoši uz zemes". – Tā laikam ir šodienas jauniešu raksturīgākā iezīme – ņemt no profesijas visu, ko var, un rēķināt, kas vēl vajadzīgs. Viņi darbojas pragmatiski, un attiecīgi tam ir arī rezultāti – vairs nav jautājumu par aizbildniecību vai lidināšanās pa gaisu. – Pēdējos gados teātros strauji ienāk jaunie aktieri, vienlaikus tiek uzņemti jauni kursi. Vai tas neradīs krīzes momentu – pārprodukciju? – Nedomāju. Šodien, stājoties aktieru fakultātē, cilvēks rēķinās ar to, ka iegūs noteiktas profesionālās iemaņas, bet netiks nodrošināts darbu, līdz ar to viņam pilnīgi skaidrs, ka šīs iemaņas var izmantot jebkādās citās jomās. Manuprāt, aktierus vajadzētu sagatavot vēl daudz vairāk, varbūt ar plašāku specializāciju. Tā ir mūsu laika lielākā nelaime – cilvēki, kuri sākuši būvēt interesantu sabiedrību, pat nenojauš, ko nozīmē sabiedriskās attiecības... – Toties PR aģentūru – pilns... – Tieši tā - pilns ar mūs-dienīgiem instrumentiem, bet ar tiem neprot strādāt. Darbojos arī kā attiecību un komunikāciju konsultants. Tā ir māka sarunāties, risināt konfliktus, sevi pasniegt... Starp to, ko mācīja vecos laikos un šodien, ir milzīga atšķirība. Tajos laikos bija ļoti vienkārši iemācīt "būt solīdam" – sabiedrībai bija skaidrs pieņēmums, kā jāizturas tur, kā citur. – Vai pašlaik jēdziens "normālas cilvēciskās attiecības" nav zaudējis sākotnējo nozīmi? Reizēm gadās novērot, kā apkārtējie ar milzu izbrīnu noraugās uz cilvēku, kuram piemīt patiess, no būtības nākošs "vecmodīgs džentlmeniskums" vai "labi audzinātas dāmas" manieres? – Šodien vienlīdz pievērš uzmanību gan tiem, kuri māk uzvesties, gan tiem, kuri vispār nemāk. Pašreizējo attiecību modeli balsta citas lietas un vērtības, un tās, lūk, ir lietas, ko māca "aktieros". Tāpēc aktieru nekad nebūs par daudz. Ir daudz teātra "objektu", kur piedalās arī tie, kuri nekad nav mācījušies par aktieriem, un viņi tur iederas. Tā ir sociāli ētiska problēma – kā un cik daudz mācīt aktierus. – Ir gan teiciens – par īstu aktieri jāpiedzimst, to nevar iemācīties. – Jebkuru cilvēku var iemācīt. Ja grib. Un tikai pašās beigās, kad viņš patiešām izdarījis visu iespējamo un sevi attīstījis, "ieslēdzas" citi faktori – nevis viņa spēju vai talanta līmenī, bet sabiedrības kontekstā. – Lai spētu novērtēt kāda profesionalitāti, kvalitāti vai ģenialitāti, jābūt citam, kas to spēj saskatīt? – Tieši tā – mūsu postmodernajā sabiedrībā nav noteiktu kritēriju. Ja tu mani uztver kā ģēniju, tad es esmu ģēnijs savās un tavās acīs, bet cerēt, ka tā mani uztvers visa pasaule, ir nenormāli. Šodienas īpatnība – ārkārtīgi liels apgūstamo zināšanu daudzums, nenormāla informācija plūsma, daudz specifiskas informācijas, kas jāzina un jāmāk konkrētu profesiju pārstāvjiem. Šī multikulturālisma izpausmes mēs redzam prāta spēlēs – cilvēks var būt lielisks savas jomas speciālists un tajā pašā laikā nezināt elementāras lietas. No vienas puses – viss nemaz nav jāzina. Nav jāprot atšķirt, piemēram, koraļļrifs no kāda cita rifa, bet jāmāk darīt to, ko viņš grib darīt. Tajā pašā laikā sabiedrība kopumā sasniegusi stadiju, kas rada baigu noslāņošanos un bardaku kultūras sfērā un līmenī. Faktiski vienīgais veids, kā to uzlabot, ir tās pašas cilvēciskās attiecības – tolerance, akceptēšana. Ja mēs nemākam sarunāties, tad – par ko runāt? – Vēl kāda laikmeta iezīme – patiecoties sabiedrisko attiecību meistaru veiklībai, bieži izēsta olas čaula tiek spoži ietīta un pārdota par labu produktu. Dažādās dzīves jomās... – Arī tas ir attiecību un kultūras jautājums. Protams, svarīgi, lai neiesmērē preci, kas jau trīsreiz salūzusi un lūzīs arī ceturto. Mēs visi cīnāmies. Jāizdzīvo kaut kā ir. – Vai šodien pārāk bieži vārda "dzīvot" vietā neskan "izdzīvot"? – Man liekas – šī robeža ir pārvarēta un vektors lēnām pārvietojas uz "dzīvot". Bet būtiski apzināties – mēs sākam dzīvot citādāk nekā pirms gadiem pieciem, desmit. – Ko tev nozīmē dzīvot? – Realizēt sevi. Pirms desmit gadiem man bija svarīgi pastāvīgi strādāt savā profesijā, taču šodien, izvirzot sev šādu lozungu, vairs tik briesmīgi neuztraucos par to, ka nav darba. Šodien svarīgāk ir nesēdēt mierīgi, un mēs to pamazām sākam pieņemt par normu. Savulaik man "nepielēca", kā amerikāņi var mierīgi pamest māju vai dzīvokli ar visu iedzīvi un pārcelties uz citu štatu tāpēc, ka viņiem tur dod darbu. Mums viss ir mazāks - tādēļ neviens no mājām prom neskries... – Izteiktāka piederības apziņa? – Jā. Bet tajā pašā laikā – paskaties uz jauniešiem! Notiek vērtību pārorientācija, un lielākā daļa vairs netaisa problēmas, aizbraucot mācīties vai strādāt. Viņi nemūk – saknes paliek tepat! –, viņi skatās uz lietām reāli – ok, strādāšu Budapeštā, Berlīnē, Prāgā, vasarā atbraukšu uz mājām atpūsties; nopirkšu dzīvokli te, noīrēšu tur! Viņi krampjaini neturas pie tām lietām, kas mums kā ekspadomju cilvēkiem ir pamatvērtības – darbs, māja, pastāvīga pieraksta vieta. Viņiem nav šīs sajūtas "tev ir jābūt piesietam". – Vai tu tīri cilvēciski jūties pietiekami brīvs uzdrošināties darīt visu to, ko vēlies? – Tā nevarētu teikt. Man ir noteikti pienākumi. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk saistību, ar ko jātiek galā. Materiālā atbildība, ģimene, bērni (divi dēli (19 un 13) un meita (9)), kolēģi, audzēkņi. Es nevaru visam vienkārši atmest ar roku, uzkāpt uz velosipēda un braukt uz Brazīliju, lai kā gribētos. Tajā pašā laikā – brīvība ir tad, kad tu pats vari ietekmēt notikumus ap sevi. Tādā ziņā – jā, jūtos pietiekami brīvi. – Kādi ir tie svarīgākie pieturas punkti, kas kardināli mainījuši tavu skatu uz pasauli? – Profesionālajā jomā – brīdis, kad sapratu, man ir svarīgi pilnībā iesaistīties darbā un darīt to savam priekam. Jaunībā alkstam pēc gudrības, panākumiem, karjeras – atzinības "no ārpuses", bet ar laiku pienāk brīdis, kad saproti – vajag priekš sevis, nevis priekš citiem. Cilvēciski – meitas piedzimšana; tā būtiski mainīja attieksmi pret sievietēm. Un mācības Vankūveras universitātē, kur studēju neirolingvistisko programmēšanu. – Ko tev nozīmē JRT periods (Juris Rijnieks bija JRT vadītājs pirms Alvja Hermaņa – aut.)? – Tas bija tramplīns. Man dzīvē daudzreiz bijis tā – ja pats nesaprotu, tad Dievs parāda, kur esmu. Tas bija pateicīgs periods, lai gan savulaik ļoti pārdzīvoju. Bet – tam bija jābūt, lai nonāktu pie lūzuma un saprastu, ka komjaunietiskā ideoloģija "visu tautai, pašam – neko" īsti nedarbojas. Jābūt pietiekami daudz resursiem, lai varētu īstenot iecerēto, un pašam jāsaprot, ko dari, nevis tikai jāatstrādā. Šobrīd liela daļa teātru strādā uz entuziasma. Ja ir pietiekami liels talantīgu entuziastu pulciņš – kā Alvim Hermanim –, izdodas. Ja entuziastu nav tik daudz vai nav tik talantīgi, viss izčākst. Atbalsta "no ārpuses" tikpat kā nav. – Divi mēneši mēģinājumiem... – ... un minimālas algas. Dekorācijām naudas gandrīz nav. Protams, scenogrāfs kaut ko var uztaisīt arī no nekā, vienīgi – aiziet bojā daudz skaistu ideju, fantāzija notrulinās. – Varbūt atgriezīsimies pie antīkā teātra – baltos palagos tērpušies un virvēm apjozušies aktieri deklamēs lugu tekstus, bet svarīgākās vietas uzsvērs aizmugurē stāvošais koris? – (Smejas.) Vai arī – kā padomju laikos – "sofa, galds, divi skapji" un ļoti lielas nosacītības, ļaujot skatītājiem visu pārējo piedomāt pašiem. – Kādas ir tavas radošās ieceres? – (Ilga pauze.) Esmu pretrunās – zinu, ka līmeni, kurā kādu laiku esmu strādājis, esmu izekspluatējis. Reiz sajutos ārkārtīgi nepatīkami – izmēģināju pāris ideju un pēkšņi sapratu – johaidī, kaut kur redzēts! Signāls "no iekšpuses": līdzšinējais priekšstatu un vērtību modelis prasās pēc revīzijas. – "Pie mums brauc revidents..."? – Tieši tā. Man viņš jau ir atbraucis, tāpēc ļoti skeptiski raugos uz visu, ko pašlaik daru.