Par jaunumiem mūsu pilsētas, rajona un pat Kurzemes novada mērogā runāsim un rakstīsim mūsu laikrakstā arī šajā, 2004.gadā. Tomēr lielāku uzmanību veltīsim konkrētai personībai, autora aktualitātēm jaunrades procesos, uzskatiem, pārdomām, jaunāko dzejas vai prozas grāmatu recenzijām un citām novitātēm. Pirmo jaunajā gadā uz sarunu aicinājām dzejnieci JANU EGLI. Aizvadītā gada nogalē paklīda valodas, ka no tik grūti tapušā un finansiālās grūtībās izauklētā Liepājas literātu un radošo mūziķu kluba "Helikons" uzskatu nesaskaņu dēļ aizgājusi grupa jauno. To "Kurzemes Vārdā" savās "Savrupdomās" pauda arī rakstnieks un dzejnieks Olafs Gūtmanis. Klubs darbojas gandrīz divus gadus (februārī būs pilna otrā gadskārta), un tikko aizvadītā gada septembrī iznāca tāda paša nosaukuma žurnāla piektais numurs, kas jau uzskatāmi apliecināja tās redkolēģijas spēju par autoriem piesaistīt akadēmiskos spēkus, paust jaunu cilvēku strīdīgos uzskatus par kultūras procesiem mūsu pilsētā, vārdu sakot, radīt plašāku lasītāju loku interesējošu izdevumu. Un tad no tā aiziet galvenais redaktors un mākslinieks Valentīns, redkolēģijas locekle Jana Egle (Rūce) un jaunā dzejniece Magdalēna. Janu Egli (Rūci) gluži par jauno pārstāvi nevar saukt, bet par šā bloka līderi un uzskatu paudēju noteikti. Atgādināsim, ka Jana Rūce ikdienā jau sesto gadu vada pirmsskolas izglītības iestādi "Margrietiņa", viņa ir divu lielu bērnu māmiņa. Savu dzeju pirmo reizi publicēja tikai 32 gadu vecumā, un pērn viņa, uz savas dzīves 40 gadu sliekšņa esot, visnotaļ veiksmīgi debitēja ar savu pirmo dzejoļu krājumu "Dzirdēt noklusēto", kuru veidoja kopā ar fotomākslinieci Irinu Tīri un viņas fotoportretiem. – Ņemot vērā, ka klubā lielākoties darbojas vecākās un vidējās paaudzes literāti, jauno bloka sarukšana ir nopietns zaudējums. Kāds tam, Jana, iemesls? – Nu, paldies, jūtos stipri vien pagodināta, uzrunāta par jauno. Aiziet no "Helikona" mums trijiem nebija kopīgs lēmums, jo aizgāju pirmā. Visvairāk man žēl, ka aizgāja Valentīns, žurnāla galvenais redaktors. Viņš nav runātājs, bet darītājs, kas ārkārtīgi nopietni piestrādāja pie žurnāla veidošanas, nešķiroja vecos no jaunajiem, par pamatu ņemot kvalitāti, nevis kvantitāti. Es šo puisi cienu un apbrīnoju, arī saprotu viņa lēmumu. Man pašai joprojām vēl sāp, jo biju visā radošajā darbā iekšā ar sirdi. Negribu arī nevienu aizvainot, bet, ja mums pārmeta, ka par daudz publicējam to darbus, kuri nav organizācijas biedri, un līdz ar to esam pārkāpuši kluba statūtus, tad būtībā ir tieši otrādi – mēs aicinājām statūtos rakstīto ievērot, jo tur paredzēts publicēt Kurzemes talantīgos autorus. Tas veicina konkurenci un, galvenais, attīstību. Ja tas nenotiek, tad nespēju tā strādāt. Jāprot būt kritiskiem pret sevi un nepublicēt visu tikai tāpēc, ka esi kluba biedrs. – Kā jūs pati vērtējat savu radošo gadu? – Pēc manas pirmās, baltās, grāmatas iznākšanas, kas prasīja tik daudz pārdzīvojumu un, neslēpšu, arī prieka un gandarījuma, es kādu laiku nevarēju rakstīt. Vasarā kaut kas pagāja vaļā, un tapa vairāki dzejoļi. Bet rudenī, kad sanāca tie pārpratumi ar "Helikonu", biju ļoti sarūgtināta un atkal vairs nespēju neko uzrakstīt, kaut gan parasti tieši rudenī man vislabāk veicas ar rakstīšanu, tas ir mans mēnesis. Pēc izdevuma "Dzirdēt noklusēto" domāju, ka otras grāmatas nebūs, tomēr tagad jūtu, ka kaut kas veidojas. – Pirmajā dzejoļu krājumā jūs sevi pieteicāt ar tādu smalku pašironiju, nobriedušas sievietes smeldzi un tajā pašā laikā gaišu caurviju smaidu. Vai pasauli uztverat tāpat, vai kaut kas ir mainījies? – Ir gan. Kā citādi. Ir savi sarūgtinājumi un arī savi pārdzīvojumi, zaudējumi. Mani dziļi skāra dzejnieka Jāņa Baltvilka traģiskā nāve. Mēs nebijām ļoti tuvu pazīstami, bet mums bija tāda savstarpēja sapratne. Ar Jāni savulaik iepazināmies pie Papes ezera putnu skaitīšanas akcijā, jo, kā zināms, viņš bija profesionāls ornitologs. Mūsu pulkā bija arī leģendārais putnu vīrs Baumaņu Jānis, liepājnieks un bērnu žurnāla "Ezis" redaktors Māris Rungulis. Putni tika skaitīti piecās valodās: latviešu, lietuviešu, poļu, angļu un krievu. Baltvilks bija gaišs cilvēks. Tikko, pilnīgi neticami, mūžībā aizgāja Māris Čaklais. Tas viss nenoliedzami ietekmē šā brīža izjūtas un atstāj pēdas dvēselē. Nezinu, vai tā īsti citi sapratīs, bet pirmo grāmatu es raksturotu, ka manas sajūtas sākās no galvas līdz krūtīm, līdz sirds virsotnītei, bet tagad tās iet tālāk, līdz diafragmai. Pēc uzrakstītiem dzejoļiem jūtu, ka pēc kādas frāzes elpa aizraujas, ka kožu pati sev skaustā. – Tad var tomēr cerēt, ka jauna grāmata būs? – Vairs tādu vārdu kā nekad neteikšu. Rakstu lēni, bet pastāvīgi. Man ir bijis dzejolis, kuru esmu rakstījusi veselu gadu, līdz tas mani apmierināja. Ir tā, ka naktī galvā ienāk kāda frāze, to pierakstu. Pēc ilgāka laika tā top par pamatu dzejolim. Kā visi radoši cilvēki, es šaubos. Sadūšojos un devos uz Rīgu pie Jāņa Rokpeļņa konsultēties. Viņš man deva cerību turpināt. Nesolu, ka kaut kas reāls būs šogad, jo esmu iestājusies Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas maģistrantūrā. Atliek maz laika dzejošanai, brīvestībai.