Te varat izlasīt sarunas pirmo daļu, ko publicējām vakar:

Vai vari minēt vietas, kas pēdējo trīs gadu laikā tevi visvairāk pārsteigušas? Saprotu, ka varētu būt daudz vietu, kur aizrāvusies elpa, bet varbūt izkristalizējušās dažas, kur esi «palicis uz pauzes»?

«Uz pauzes» es paliku Papua otrā lielā ceļojuma laikā. Iepriekš Instagramā biju ieraudzījis vietu, kur vienmēr gribēju aizbraukt. Kad biju Bali, «pačekoju», ka Papua nav tālu un uz turieni var aizlidot. Tieši Vecgada vakarā ielidojām Papua salā, un pēc tam braucu uz mazāku salu.

No tās ar laiviņu aizbraucām uz ļoti mazu saliņu, kur bijām vienīgie tūristi.

Tā ir kā cilvēku pamesta vieta. Tur dzīvojām nelielā mājiņā (angliski tās sauc homestay) pie tās saimnieka. Viņš mums kā vienīgajiem viesiem gatavoja brokastis, pusdienas un vakariņas. Uz saliņas gandrīz nekā nebija. Elektrība bija aptuveni divas stundas vakarā – no pulksten 19 līdz 21.

Cik liela bija saliņa?

Pāris kvadrātkilometru. Ejot uz vienu pusi gar pludmali, bija viens ciems, bet otru pusi – otrs ciems. Katrs ciems ir kā viena iela ar pāris būdiņām un baznīcu. Tur pat kārtīga veikala nav. Veikals ir pāris kvadrātmetru maza būdiņa ar režģi priekšā. Tur var nopirkt rīsus un saldumus bērniem. Viņi kaut ko audzē paši, kā arī cep noķertās zivis. Vairāk neko citu viņiem nevajag. Viņi cep zivis un vāra rīsus. Visas dienas mums pasniedza zivis, rīsus un dārzeņus.

Klausoties tavā aprakstā, es skatu ar dažām mājiņām un baznīcu vidū varu iedomāties arī kādā Latgales ciematā. Kas Papua salā bija tik ļoti īpašs?

Es ļoti sadraudzējos ar ciemu iedzīvotājiem. Tā kā tur nebija ko darīt, visu dienu lēkāju ar vietējiem bērniem no garas laipas un fotografēju viņus. Biju kopā ar kādu paziņu, kas bērniem atveda zīmuļus, balonus un futbola bumbas. Mēs gājām pie bērniem un spēlējām ar viņiem spēles visu dienu, piemēram, futbolu, krāsojām grāmatas.

Lai arī sala ir mazapdzīvota, okeāns katru dienu krastā izmet ļoti daudz netīrumu. Kādu dienu paprasīju saimniekam plastmasas maisu un mēs gājām gar pludmali, vācot atkritumus. Ciematā, kur tīrījām grāvjus, mums pievienojās arī vietējie bērni. Viens, otrs, trešais. Beigās viņi atrada papildu maisus, «tačku» un iztīrījām visu ciemu. Atkritumus sastūmām kaudzē un aizdedzinājām. It kā tas ir slikti no vides viedokļa, bet sapratām, ka tos neviens nekad neaizvedīs no salas un nepārstrādās.

Bija tāda labi padarīta darba sajūta?

Arī. Ceļojot es nestrādāju. Ja kaut ko daru, tas ir brīvprātīgi, piemēram, palīdzot bāreņiem Kambodžā. Spēlējos ar viņiem, palīdzēju sagatavot pusdienas.

Vai tev patīk strādāt ar bērniem?

Ļoti! Arī bildēt man vislabāk patīk mazos bērnus. Protams, vecie cilvēki arī ir interesanti. Āzijas bērni ir ļoti atvērti.

No citiem ceļotājiem esmu dzirdējusi, ka tieši cilvēku atvērtība piesaista ceļošanā, jo Latvijā daudz iedzīvotāju ir intraverti.

Jā, man patīk atvērtais prāts, kas nav piesaistīts vienam viedoklim. Pasaulē ir ļoti dažādi viedokļi, un neviens nepārmet par tavu viedokli..

[Šķirstot savas ceļojuma bildes, Artūrs atrod fotogrāfijas ar skaistiem Papua dabas skatiem.] Es braucu uz Papua, jo gribēju redzēt salu, ko vietējie aborigēni neļauj baltajiem tūristiem skatīt, jo viņi uzskata, ka rezervāts viņiem par maz maksā. Es to nezināju, jo tādu informāciju iepriekš internetā nebiju atradis. Bet saimnieka sieva, ar kuru iepriekš sarakstījos pa e-pastu, palīdzēja organizēt, lai mūs aizved uz panorāmas ziņā līdzīgu salu. Uz to es ļoti gribēju nokļūt un biju gatavs maksāt dārgi par lidmašīnu biļetēm un dārgu laivu.. Es nekad nebiju redzējis tādas zivis, piemēram, haizivis un rajas, koraļļus un bruņrupučus, lielās čūskas, papagaiļus visās krāsās. Mūsu mājiņa bija uz ūdens, un paisuma laikā no lieveņa varēju ielēkt ūdenī..

Vai, esot ļoti skaistās un savvaļās vietās, tu kā cilvēks sajūties dabas sastāvdaļa, nevis dabas pavēlnieks?

Jā, man nepatīk teicieni par dabas pavēlnieku.

Teici, ka pirms braukšanas meklēji informāciju internetā un sarakstījies ar saimnieka sievu. Cik daudz laika tu velti maršruta izziņai pirms braukšanas un cik daudz vienkārši ļaujies notikumu plūsmai?

Es nepētu necik. Ceļojuma sākumā ielidoju kādā vietā un tur uz vietas arī skatos, ko darīt. Es neceļoju ar Lonely Planet grāmatām un TripAdvisor ieteikumiem.

Ja šajā vietā būs kas noteikti jāredz, es to uzzināšu.

Par to būs rakstīts bukletos, vai arī to pateiks vietējie iedzīvotāji vai ceļotāji. Neko unikālu es nevaru palaist garām.. Reizēm sanāk vairākas stundas izstaigāt dzīvojamos rajonus, bet par to nepārdzīvoju, jo neko nevaru nokavēt.. Man ir 180 dienas, un nokavēt varu tikai lidojumu atpakaļ.

Saprotu, ka ceļojot tu izej no steidzīgā vāveres riteņa un ļaujies notikumiem, vai ne?

Jā, steigas tur vispār nav. Reizēm, kad uznāk slinkums, varu pat trīs dienas neiet ārā no istabas, kaut arī dzīvoju minūtes attālumā no pludmales vai pat pašā pludmalē.

Vai esi palicis pa nakti pludmalē, benzīntankā, parciņā?

Jā, arī autoostās, piestātnēs, ja esmu nokavējis pēdējo reisu.

Bet naudas trūkuma dēļ vai lai taupītu naudu?

Nē, nauda ceļošanai man ir. Ja dzīvošana maksā 2-3 dolārus, tad nav jēgas taupīt. Labāk silta gulta.

Skatoties tavas bildes, redzu arī dažādas ekstrēmas nodarbes.

Jā, man tās ļoti patīk.

Lūdzu, paraksturo, ko ekstrēmu tu esi darījis ceļojumos.

Man ļoti patīk kalnos kāpšana, piemēram, kāpt vulkānos. Tas nav tik ekstrēmi, tas vairāk ir interesanti.

Ekstrēmi, manuprāt, ir, kad izeju uz ceļa, zinot, ka tur neiet vietējais autobuss un vietējie stopētājus neņem. Man ir izaicinājums nokļūt otrā pilsētā, bet daudzi par mani smejas. Ja kas, tos 15 kilometrus varu arī noiet kājām, jo man ir laiks. Vietējiem vispār liekas, ka baltie cilvēki daudz staigā. Viņi man ir prasījuši, kāpēc tik daudz staigājam. Es skaidroju, ka tas ir normāli.

Vietējie iedzīvotāji pieraduši pie sava rollera, kura degviela ir lēta un tāpēc var braukt pat uz netālo veikalu.

Kad ielidoju Filipīnās, paliku pie kāda cilvēka caur Couchsurfing sistēmu. Gāju pāri tiltam un redzēju graustu rajonu bērnus, kas dzīvo diezgan antisanitāros apstākļos. Upē viņi spēlējas, čurā un dara visu pārējo. Vietējais cilvēks, pie kura paliku, teica, lai neeju turp. Bet es atbildēju, ka gribu – cilvēki izskatījās priecīgi un spēlēja volejbolu. Man bija pilnīgi vienalga, ka saimnieks neiesaka turp iet, es aizgāju pie viņiem un spēlējos, un fotografēju, un kāpu upē. Kad atnācu atpakaļ, saimnieks lika nomazgāties.

Man nav problēmu ieiet graustu rajonā un spēlēties ar tā bērniem.

Viņš mani visu laiku brīdināja sargāt mantas. Nav tā, ka tam nepievērsu uzmanību, bet man nelikās, ka viņi man kaut ko atņems. Tiem cilvēkiem viss ir, ko viņi darīs ar manu telefonu, to nozogot?

Ko vēl ekstrēmu tradicionālā izpratnē esi darījis? Piemēram, redzēju, ka brauci ar Amerikas garāko «ziplainu» [zip line].

Man tas nelikās nekas pārāk ekstrēms, lai gan tas izskatās iespaidīgi. Tas bija garākais ziplains Centrālamerikā – 1,5 km. Sajūtas ir tiešām neaprakstāmas. Līdzīgi jutos pirms trīs gadiem Jaunzēlandē, kad no 134 metru augstuma izlēcu ar gumiju aizā. Tas ir augstākais gumijlēkšanas punkts Austrālijā un Okeānijā. Turpat blakus aizā bija pasaulē lielākās šūpoles.

Kritiens ir tikpat augsts un milzīgs kā gumijlēkšanā. Apgriezos ar galvu otrādi un kājām gaisā.

Kurš bija vislabākais brīdis šūpolēs? Kad tiki ārā?

Nē, tad, kad kritu. Ja sanāks, nākamajā braucienā mēģināšu nokļūt Honkongā, kur ir pasaulē augstākais gumijlēkšanas punkts – aptuveni 230 metru..

Vēl viens ekstrēms piedzīvojums bija Nikaragvā, kad braucu lejā ar tādu kā sniegadēli no vulkāna. Uz tā uzsēdos un šļūcu lejā ar ātrumu aptuveni 50 km/h. Tās sajūtas man gribējās vēl, vēl un vēl! Smiltis ir visur – acīs, sejā, drēbēs, bet sajūtas ir fantastiskas. Nedaudz var salīdzināt ar būšanu uz Mēness vai Marsa – es šļūcu pa vulkāna gludo virsmu.

Kā var apstāties? Atdurties pret kādu šķērsli vai apgāzties?

Jā, vai nu pats apstājies, vai vienkārši nokrīti uz sāniem un aizripo.

Kāds būs tavs nākamais ceļojums?

Doma, ka šoreiz ne tikai atpūtīšos, bet arī strādāšu. Esmu saņēmis Work&Holiday vīzu uz Jaunzēlandi. Tā paredz, ka līdz novembra vidum ielidošu Jaunzēlandē. Vietējā valdība vēlas, lai cilvēki ne tikai strādātu, bet arī ceļotu, naudu tērējot turpat uz vietas. Tur ir vēl tik daudz, ko redzēt! Daba tur ir unikāla.

Brauksi atkal uz pusgadu?

Nē, vīza man ir uz gadu. Redzēs, cik ilgi nostrādāšu, bet varēšu to darīt gadu. Pēc gada atkal plānoju izbraukāt Āziju pusgadu.

Tad draugi Latvijā tevi redzēs ātrākais pēc pusotra gada?

Jā.

Vai tev pietrūkst Latvijas, esot prom no dzimtenes?

Nē.

Kur tu gribētu dzīvot? Vēlies visu laiku ceļot vai tomēr kaut kur izveidot bāzes mītni?

Negribu ceļot visu laiku. Domāju, ka bāzes nometne dzīvē ir jāatrod. Uzskatu, ka bāzes nometnes var būt vairākas, piemēram, sešus mēnešus siltajā laikā var pavadīt Latvijā, bet pārējo laiku Meksikā, Bali vai Kambodžā.

Saistībā ar Latviju sarunas laikā vīrietis pastāsta arī par kādu viņam svarīgu mirkli, ko piedzīvoja 2014. gada novembrī, kad ieradās Kanādā no Amerikas ar autobusu.

Iepriekš jau biju sarunājis couchsurfing pāri, pie kuriem palikšu pa nakti. Autobuss kavējās divas stundas, bet vīrietis tāpat mani sagaidīja un tad izvadāja pa pilsētu un parādīja nozīmīgākās vietas. Tad viņš jautāja, vai gribu paspēlēties ar gaismām, es atbildēju: «Kādām gaismām?» Viņš saka: «Nu tām, kas izgaismo Niagāras ūdenskritumu.» Es jautāju: «Kā tas vispār ir iespējams?» Viņš atbild: «Redzēsi.»

Mēs piebraucām no aizmugures tornim, kurā atrodas visi starmeši, kas apgaismo ūdenskritumu. Piegājām pie durvīm un pieklauvējām. Tās atvēra tāds pavecāks večuks, kas bija pazīstams manam jaunajam paziņam. Ieveda mani telpā, kur atradās visi agregāti un skārienjutīgie datori, kur es varēju mainīt krāsas uz ūdenskrituma, kā vien gribēju. Tā es paspēlējos kādu laiku, pamainīju dažādas krāsas un

beigās atstāju vienu no skaistākajiem pasaules ūdenskritumiem izgaismotu Latvijas karoga krāsās.

Artūr, ja tev būtu iespēja apmeklēt tikai vienu vietu un vienu reizi, kas tā būtu? Kurp tu noteikti gribētu aizbraukt?

Vai jāizvēlas no vietām, kur jau esmu bijis vai arī neesmu redzējis?

No abām. Iedomājies, ka pasaule tev ir vaļā.

Tas ir ļoti grūts jautājums. Laikam Antarktīdu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka tas ir visdārgākais ceļojums. Turp ir dārgi aizlidot, braukt ar kuģiem. Naudas summas ir mērāmas tūkstošos. Man tas ir gandrīz nereāli. Pārējās vietas ir tādas, kur var iekāpt lidmašīnā un kaut kā aizlidot, bet Antarktīda man liekas gandrīz kā cita planēta.

Bet Antarktīda ir pilnīgs kontrasts tam, ko tu iepriekš stāstīji – saule, enerģija, karstums.

Es nesaku, ka gribētu tur dzīvot, bet vēlētos turp aizbraukt un redzēt. Pārējās vietas ir diezgan sasniedzamas.