Kas pašlaik notiek mūsu literātu aprindās? Uz šo jautājumu esam aicinājuši atbildēt pārstāvjus no divām atšķirīgām dzejnieku un rakstnieku grupām, kā arī neatkarīgos literātus. Olafs Gūtmanis sarunā pārstāv Liepājas literātu un radošo mūziķu klubu "Helikons", Jana Rūce jeb Jana Egle un Sanita Strūve jeb Magdalēna –"Dzejnieku namiņu" Karostā, Arnis Mincenhofs šīm divām grupām ir tā kā pa vidu, bet vairāk pieslejas jaunajiem – "Dzejnieku namiņam", tāpat kā Sandra Vensko, kā neatkarīgā literāte, bet kura pārstāv arī rajona literātus.

– Olafs Liepājas un arī rajona dzejas norisēs ir iekšā visilgāk un visdziļāk. Kāds šis lauciņš šobrīd izskatās? Olafs Gūtmanis: – Dzejnieki Liepājā, kuriem jāpieskaita arī rajona, ir diferencējušies. Pa paaudzēm, pēc interesēm, iespējām publiski uzstāties, publicēties kādā izdevumā. Klubā "Helikons" raduši miera ostu, ar nedaudziem izņēmumiem, vecākās paaudzes literāti, arī trīs Rakstnieku savienības biedri. Viņus gandarī iespēja publicēties 3 līdz 4 reizes gadā iznākošajā tāda paša nosaukuma žurnālā. Publikācijas daļēji atspoguļo šīs paaudzes varējumu. Tad ir jaunie, kuru kodolā no "Helikona" atdalījušies dzejnieki. Viņi "Dzejnieku namiņā" pulcē ap sevi tikpat jaunus vai vēl jaunākus dalībniekus dažādos savdabīgos sarīkojumos un akcijās. Tā ir perspektīvā dzeju rakstošā literātu daļa Liepājā. Kopā ar tiem, kuri studē vēl Pedagoģijas akadēmijā, atsevišķiem individuālistiem. Tad arī rajona literāti, kurus apvieno un pārstāv Sandra Vensko. Dažādas paaudzes, dažādas apdāvinātības pakāpes, izpausmes. Tad vēl ir kristīgā dzeja, kuras spilgtākais pārstāvis, manuprāt, ir apdāvinātais Raivo Bitenieks. Kā nesen dzirdēju Lutera draudzē, ir diezgan daudz debitantu ar attīstības perspektīvām.

Tāda, diezgan cerīga, tēlojas kopaina. Tikai ar vienu piebildi – nav kur publicēties, apliecināt sevi, ja ne plašākam, tad vismaz šauram lasītāju lokam. No dzejas novēršas vietējie laikraksti. "Kurzemes Vārds" noniecinājis izseno tradīciju – publicēt ikmēneša literāro lappusi. Žurnāls "Helikons" nespēj apmierināt ne pusi publicēties alkstošo, Karostā nav sava izdevuma, taču eksperiments ar avīzi-afišu var būt cerīgs. Lai arī Liepājas puses literātu dzejas kopkrājums "Krizdoļu ķocis" nav pielasīts ar nogatavojušamies ogām vien, tas jau bija mūspuses literārā procesa apliecinājums.

Dzeja, manuprāt, cieš no paškritikas un kritikas trūkuma. Labi, ka mums ir tādi Pedagoģijas akadēmijas mācību spēki, kas ar kritisku attieksmi pievērš uzmanību dzejas procesam, kas iznāk uz āru. Skaitos "Helikona" redkolēģijā un izjūtu šī līmeņa svārstības.

– Kādu misiju uzņēmies "Dzejnieku namiņš" Karostā?

Jana Egle: – Visu ko. Bet tagad esam uzsākuši tādu lietu kā "Dzejas fabriku", kurā jaunieši, kas mūs ir atraduši gan no pilsētas, gan no rajona, mācās saprast, kas ir dzeja un dzejošana. Arnis un Sandra ar viņiem strādā, un es pa vidu maisos.

Arnis Mincenhofs: – Tie ir 12 cerīgi cilvēki.

Magdalēna: – Kopā ir aptuveni 20 jauniešu – no vidusskolām un Mākslas vidusskolas.

O.G.: – Tas ir lieliski, jo bērniem jābūt cerīgiem, mums tagad ir daudz talantīgu jauniešu. Pēdējā "Helikona" sanāksmē Zoja (Zandberga, kluba "Helikons" prezidente) ziņoja, ka mēģinās Kultūrkapitāla fondam iesniegt projektu, lai dabūtu naudiņu radošām meistardarbnīcām. Tad tur tādi veči, kā es, jaunos apmācītu. Es tam esmu pilnīgi pretim un savos gados tādu lietu neuzņemos. Esmu konsultējis jaunos daudzus gadus, man nav arī zudusi izjūta par sliktu vai labu dzeju, bet tagad ir cits laikmets, atšķiras arī vērtējumi, tādēļ mums šajā gadījumā jāpaiet malā.

M.: - Runājot par "Dzejas fabriku", ir svarīgi, ka jaunieši strādā grupā un cits citu vērtē, pēc tam paši arī nosaka, kurš ir pelnījis iziet priekšā un savu dzejojumu nolasīt. Karostā jaunieši mācās paši, un mēs esam viņiem tikai līdzās. Bet "Helikonā" var iznākt tā – te ir jaunietis, un tagad mēs viņu izmācīsim pa savai modei.

J.E.: – Jā, pie mums jaunieši paši mācās, un tikai tad Sandra un Arnis saka savu viedokli. Tādā veidā esam tikušies jau trīs reizes. Pirmā bija "Dzejas spēles", kur spēlējās Gunta Šnipke un Ineta Stadgale.

A.M.: – Ir patīkami vērot, kā viņos pamazām rodas paškritikas deva, jo viņi savos dzejoļos sāk meklēt klišejas, štampus.

O.G.: – Vecākajai paaudzei ir šausmīgs paškritikas trūkums, arī daļai jauno. Jēga ir strādāt ar pavisam jauniem, nevis gados vecākiem cilvēkiem. Ar tādiem ap 45 līdz 50 gadiem ir vērts vēl strādāt prozā.

Sandra Vensko: – Lieliski ir tas, ka šie jaunieši paši grib, lai viņus vērtē. Viņiem jau nav pieredzes. Klausoties, kā mēs savstarpēji diskutējam, arī viņi paliek drošāki un aizrāda cits citam. Tas ir process, par ko visu laiku runā helikonieši, bet neko nedara. "Dzejnieku namiņā" tas viss jau notiek.

O.G.: – Tomēr trūkums, ka nav kur publicēties.

J.E.: – Tu, Olaf, pārmet "Kurzemes Vārdam", bet žurnāls "Helikons" publicē vienus un tos pašus autorus. Tajā pašā laikā tu saki, ka daļai autoru nav kur publicēties, un es nedomāju, ka tā ir šo autoru vaina. Man personīgi tagad patīk rubrika "Satikšanās literatūrā", kas ir "Kurzemes Vārdā", izlasu to pat ar lielāku interesi.

O.G.: – Publicēšanās iespēja – tā ir nūja ar diviem galiem. Ja helikonieši maksā biedrunaudu, viņi uztur šo žurnālu, tad viņiem ir pirmtiesības uz publicēšanos. Es tev piekrītu, bet "Kurzemes Vārdam" ir monopols.

A.M.: – Es domāju, ja literārai lappusei nav pieprasījuma no lasītāju puses, tad tas arī ir rādītājs. Avīzei ir svarīgs lasītājs. Tātad paliek retorisks jautājums: kur jaunie var publicēties? "Karogā", "Lunā"?

J.E.: – "Luna" iznāk reti un neregulāri, "Karogs" ir liels un viens, tur ir spēcīgi literāti. Tur iekļūt varbūt jaunam talantam dažreiz pat vairāk laimējas nekā, piemēram, man.

M.: – Es līdz šim nezināju, ka ir tāda izdevniecība "Zelta Grauds", kas sākusi izdot sēriju "Jauno daiļrade" ar jauno autoru, tostarp netradicionālo, dzeju.

J.E.: – Bet vai jaunajam cilvēciņam sanāk tik daudz dzejoļu krājumam?

A.M.: – Vai "Helikonā" tiek ievietota kritika?

O.G.: – Nav kas raksta.

J.E.: – Arnis ir rakstījis. Jautājums, vai viss rakstītais ir ievietots?

A.M.: – Man radās tāda spontāna doma – "Dzejas fabrikā" jāaudzē arī kāds kritiķis. Jaunie nekautrējas izteikt savu spriedumu.

– Ir visas iespējas šo jauniņo autoru rūpīgi atlasīto dzeju publicēt "Kurzemes Vārdā". Kā jūs esat ievērojuši, literārā lappuse nav likvidēta, bet tā pieņēmusi dienas avīzei aktuālāku formu ar rubriku "Satikšanās literatūrā". Atšķirība tāda, ka, pirmkārt, notiek intervija ar konkrētu literātu par viņa, teiksim tā, radošo laboratoriju, iznākušo vai veidoto grāmatu plus viņa dzeja vai prozas fragments. No šīs sarunas secinu, ka ne tikai avīzes lasītāji, bet arī vismaz daļa literātu šo formu pieņem pozitīvi. Otrkārt, tiek publicētas recenzijas un kritika par jauniznākušajām Liepājas literātu grāmatām. "Kurzemes Vārds" tādējādi nešķiro, kurš ir helikonietis, kurš nav. Plašas publicēšanās iespējas neatradīsies nevienā dienas laikrakstā Latvijā, ja vispār tādas ir, tas ir literāro izdevumu uzdevums un reizē arī problēma.

S.V.: – Es nejūtu nekādu pretestību publicēties "Kurzemes Vārdā". Man nekad nav atteikts, un arī tagad uzreiz publicēja divas recenzijas. Tāpēc arī brīnos: kur ir tā problēma? To esam jautājuši arī helikoniešiem. Ja tu, Olaf, saki, ka "Helikonā" pirmtiesības publicēties ir tā biedriem un tomēr viens otrs no viņiem burtiski kliedz, ka viņiem vajadzīga šī literārā lapa "Kurzemes Vārdā", ko tad darīt tiem, kuri nav "Helikona" biedri?

Man ir jautājums: vai literātu viedoklim vispār jāskan masu medijos? Un te nav runa par literāro lapu. Vai rakstniekam, dzejniekam nav jāiet sabiedrībai soli pa priekšu? Varbūt tā ir literāta misija – savā valodā runāt arī par vienkāršām, ikdienas aktuālām lietām? Kā to, piemēram, darīja dzejnieks Imants Vanags savā nedēļas dienasgrāmatā tajā pašā "Kurzemes Vārdā". Lai gan tas nav literāta viedoklis. Varbūt varētu tādu slejiņu avīzē iedibināt?

O.G.: – Vai avīzi vispār interesē viedoklis?

– Vai tu esi piedāvājis savu viedokli un vai tev kaut kas ir atraidīts?

O.G.: – Atraidīts nav, bet arī prasīts nav.

– Nē, Olaf, tev ir gan lūgts, gan arī publicēts. Turklāt pilnīgi viss, jo mēs cienām tavu viedokli un tavu literāro devumu.

J.E.: – Es domāju, ka mūsu interesēs būtu noskaidrot, vai esam tāda kopēja vienība kā Liepājas literāti, vai, kā teikuši helikonieši, "Helikons" ir viena organizācija un tie citi, bet tie esam mēs – "Dzejnieku namiņš". Gan es, gan arī Magdalēna un Valentīns, kas pilnīgi nesarunājuši cits pēc cita aizgājām no "Helikona", esam tiesīgi teikt, ka šajā klubā pasākumi ir ļoti vienveidīgi, skan viena un tā pati dzeja un mūzika. Mēs, tas ir, "Dzejnieku namiņš", gan nav oficiāli reģistrēta organizācija, bet mūsu aktivitātes ir atbalstījis Kultūrkapitāla fonds. Mēs vienkārši radām alternatīvu visu paaudžu cilvēkiem, kuri grib kaut ko darīt literatūrā.

M.: – Ja pastāv klubs "Helikons", tad ir vēl viens jautājums: kāpēc tur nav tādi talantīgi un pazīstami literāti kā Gunta Šnipke, Raivo Bitenieks, tulkotājs Vinifreds Kraučis un daudzi citi? Kāpēc Sandra Vensko nav tur biedre?

S.V.: – Tāpēc, ka man tur ir ļoti neinteresanti. Tas nav tikai mans viedoklis. Ir divējādas izjūtas: tu gribi sajust kolēģa plecu, es gribu parunāt, bet "Helikonā" nevar parunāt par lietām, kas saistītas ar literatūru, jo neviens neklausās.

J.E.: – Ja godīgi, Olafs ir viens no retajiem, kurš ieklausās.

S.V.: – Piekrītu. Rodas jautājums: tad kāpēc man stāties tādā organizācijā? Paldies helikoniešiem par iespēju publicēties viņu žurnālā, tomēr tā saturs daudzējādā ziņā liecina par stāvokli pašā klubā.

J.E.: – Mēs nedomājam likvidēt "Helikonu" (smejas), mēs negribam nevienu pārvilināt. Taču gan vienā, gan otrā pusē runā, ka mums visiem kaut kā vajadzētu apvienoties, jo mūs vieno vārdi – Liepājas literāti.

S.V.: – Pamats tam varētu būt Liepājas 380. jubileja, kas tiks atzīmēta 2005.gada martā. Dzirdēju, ka "Helikons" veidos īpašu numuru šim notikumam. Un man atkal ir jautājums: kurš prezentēs tajā Liepājas literātu radošo kopainu, vai tikai helikonieši, kas maksā biedrunaudu?

O.G.: – Es varu pateikt tikai to, ka Pilsētas dome uzticējusi "Helikonam" veidot žurnāla nākamo numuru, veltītu šai pilsētas jubilejai. Kultūrkapitāla fonds tam arī, šķiet, piešķīris prāvu summu – 700 latu. Es to plānu izskatīju. Domāju, ka tas ir jēdzīgs un atvērts visiem, kas vēlas piedalīties, lai gan tur grib dabūt iekšā arī lietas, kam ar pilsētu nav nekāda sakara.

S.V.: – To tu tagad mums saki, bet kurš to plānu ir redzējis?

J.E.: – Mēs to dzirdam pirmo reizi, bet līdz jubilejai vairs tikai mēneši trīs.

O.G.: – Nu, es nezinu, tad ir jāsaka, lai mēģina to informāciju publicēt. Zoja gan žēlojas, ka tas dārgi maksā.

– "Kurzemes Vārds" literātiem informāciju nekad nav atteicis un vēl mazāk prasījis maksāt.

S.V.: – Nav mums ko slēpt – plaisa starp literātiem pastāv. Tas liek nopietni domāt.

O.G.: – "Helikonam" nav perspektīvas, ja tajā nenāk jauni cilvēki. Cik ilgi tādā sulā var vārīties? Literātiem būtu arī nepieciešama sadarbība ar literatūras skolotājiem. Es redzēju, kā Sikšņos skolotāja Astra Rancāne ieaudzinājusi bērnos interesi un sapratni par literatūru.

A.M.: – Arī 15.viduskolā, kur strādāju, sākumā šķita, ka jauniešus neinteresē dzeja, bet izrādās, ka tā tomēr patīk un pat raksta un spēj arī izrakstīt savas jūtas. Mēdz teikt, ka nepieciešams viens procents talanta un pārējais ir darbs. Bet, atgriežoties pie pilsētas jubilejas, manī arī ir skepse, ka "Helikona" Liepājas jubilejas plāns ir atvērts. Kad veidojām krājumu "Krizdoļu ķocis", brīžiem helikoniešu attieksme bija tāda: ja es to dzejoli nesaprotu, tad tas ir garām, tāda literatūra ir surogāts, šizofrēniķa murgi, jo neiekļaujas viņu rakstīšanas principos.

J.E.: – Ja godīgi, tad žurnāls "Helikons" kļūst labāks un interesantāks. Bet ieviestās idejas ir mūsu, kuru dēļ mūs faktiski tik ļoti lamāja, un tāpēc mēs no kluba aizgājām! Ir sajūta, ka esam apzagti, bet neesam ļaunpieminīgi, labi, ka tās ir noderējušas.

S.V.: – Jā, mums pietrūkst informācijas apmaiņas. Nav arī sadarbības, izņemot atsevišķus kontaktus. Bet uz kopdarbību ir jāiet, un pašiem šis process mums vairāk vai mazāk ir jāvada. Tad ieguvēji būs visi.