Režisora Jāņa Streiča darbs pie filmas "Rūdolfa mantojums" tuvojas noslēgumam. Tā šobrīd tiek montēta.

Jānis Streičs, režisors: "Slīpējam. Tas ir kā, kad mēbele uztaisīta, bet vajag vēl visu apdarīt, vai kad ir remonts. Redziet, uzcelt māju - sienas tiek saslietas viens divi, bet iekšdarbi, tie ir tie nemanāmākie un visilgākie."

Filmas ideju Jānis Streičs smēlies Rūdolfa Blaumaņa darbos. Tās notikumi risinās pagājušā gadsimta sākumā, kad Latvijā valdīja cittautieši, tomēr arī latvieši pamazām sāka saimniekot savā zemē. Netrūkst arī mīlas sarežģījumu. Režisors apgalvo, ka viņam bijusi reti laba komanda, kurā sadarbojušies vecmeistari un jaunieši.

Jānis Streičs: "Man visfantastiskākā grupa līdz šim bijusi "Mans draugs nenopietns cilvēks". To jūt uz ekrāna. Tajā laikā tas bija kaut kas svaigs. Dod Dieviņ, lai to jūt."

Katra jauna latviešu spēlfilma tiek uzskatīta par lielu notikumu Latvijas kino dzīvē, jo tās joprojām ir retums. Latvija ierindojas vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā, rēķinot, cik daudz nacionālo filmu kinoteātros tiek demonstrēts salīdzinājumā ar ārzemju filmām. Vēl sliktāki rādītāji ir tikai Austrijā, Lietuvā, Bulgārijā un Portugālē. Savukārt procentuāli visvairāk pašmāju filmu tiek demonstrētas Francijā, Čehijā, Dānijā un Lielbritānijā. Filmu producents Andrejs Ēķis apšauba Nacionālā kino centra politiku, izvēloties, kurām filmām piešķirt valsts naudu.

Andrejs Ēķis: "Katrā valstī ir noteikts skaits skatītāju, kas aiziet uz jebkādu filmu. Piemēram, tie ir 100%. Katras valsts kinocentra uzdevums ir cīnīties, lai pēc iespējas vairāk naudas paliek šajā valstī. Lai pēc iespējas vairāk biļešu pērk uz vietējiem ražojumiem, tieši tāpat kā ar vietējo preci."

Statistika liecina, ka nauda daudzos gadījumos piešķirta filmām, kuras spējušas tik vien kā piedzīvot pirmizrādi ar pārsimts skatītājiem vai arī rādītas tikai dažas reizes, piesaistot vien divus trīs tūkstošus skatītāju. Jo auditorija mazāka, jo valstij viens filmas skatītājs izmaksā dārgāk. Dotācija jeb nauda, ko valsts samaksā par vienu pārdoto kinobiļeti vienai filmai, aizvadītajos gados pat pietuvojusies pusotram simtam latu. Nacionālajā kino centrā norāda, ka tam ir objektīvi iemesli.

Ilze Gailīte-Holmberga, Nacionālā kino centra direktore: "Situācija, ka auditorijas apjoms ir mazs, ka tas tiek kritizēts, ir faktiski pamatoti. Bet diemžēl mēs nevaram aizmirst to situāciju, kāda bija 1991. gadā, kad bija vairāk nekā 1000 kinoteātru visā Latvijā. Tagad ir palikuši aptuveni 20."

Tai pašā laikā ir bijušas filmas, kas valstij, rēķinot uz vienu skatītāju, izmaksājušas vien ap diviem latiem, jo tās noskatījušies pat vairāki desmiti tūkstošu skatītāju. Ilze Gailīte-Holmberga uzskata, ka tas ir atkarīgs no producentu aktivitātes.

Ilze Gailīte-Holmberga: "Tur, kur ir laba reklāma, tur, kur ir vairākas kopijas, kas ceļo pa Latviju, daudz labāk iet. Ja ir viena kopija, kas gariem zobiem vienreiz ielikta kinoteātrī "Rīga", tad protams, ka tur nekas nebūs."

Režisors un producents Aigars Grauba savukārt uzskata, ka problēma ir tieši Nacionālajā kino centrā. Viņš ir pārliecināts, ka tā vietā, lai īstenotu filmu nozares profesionāļu pērn decembrī nosprausto ambiciozo mērķi - panākt, ka piecos gados Latvijas filmas sasniedz vienu miljonu lielu auditoriju, Nacionālais kino centrs panācis, ka šī industrija ir nonākusi izolācijā. No tās novērsušies gan skatītāji, gan naudas devēji, saka Aigars Grauba.

Aigars Grauba: "Lai notiktu kvalitatīva nacionālā kino attīstība, ir svarīgi, lai Latvijas kino nozares profesionāļus viņu centienos un mērķos saprastu arī kino nozares nespeciālisti. Ar to es domāju auditoriju - skatītājus, kas iet uz kino, iespējamos finansētājus, valdību, politiķus. Šajā ļoti svarīgajā darbā visvājākais ķēdes posms izrādījies Nacionālais kino centrs."

Kā kino centrs sadala valsts naudu, jo aktuālāk kļūst krīzes laikā. Valsts finansējums tagad esot tāds, kāds bija pirms desmit gadiem. Starp citu, kopš neatkarības atjaunošanas nacionālajam kino kopumā bijuši atvēlēti 18 miljoni latu, mazāk nekā vienai Holivudas mazbudžeta filmai.